Māris Zanders: Ko saprotam ar “valsts nozagšanu” un “valsts sagrābšanu”? 13
Politiskajā retorikā bieži ir sastopami vārdi un vārdu savienojumi, kuru saturu grūti aprakstīt juridiski korekti un saistoši. “Taisnīgums”, “valsts nozagšana”, “valsts sagrābšana” u. c. Papildu piesardzību, tos dzirdot, rada tas, ka a) tos lieto politiķi, b) tos vispār lieto bieži un c) tie galu galā liekas pārspīlēti skaļi. Skaidrs, ka valstī nebūšanas ir, bet uzreiz teikt, ka ir notikusi “sagrābšana”, arī liekas pārsteidzīgi…
Tuvojas parlamenta vēlēšanas, pazīmes liecina, ka vismaz dažas politiskās grupas (piemēram, Jaunā konservatīvā partija) valsts “nozagšanas” un “sagrābšanas” tēmu centīsies aktīvi izmantot. Norobežojoties no konkrētām grupām (kaut tādēļ, ka tās pietiekami nepazīstu), tālākā teksta uzdevums ir mēģināt saprast, vai dusmīgi skanošajos vārdos ir saturs.
Diemžēl ir. Valsts “sagrābšana” liekas pārspīlēta diagnoze, iespējams, tādēļ, ka mums liekas – pēc šīs rīcības izveidojas kaut kāds autoritārs režīms un tik traki taču ar Latviju arī nav. Man savukārt liekas, ka “sagrābšanas” seku bīstamība izriet tieši no tā, ka nekāda, atvainojos, Ziemeļkoreja jau tādēļ neizveidojas. Vieglāk paskaidrot ar citu valstu piemēru. Dienvidāfrika. Ekonomika joprojām samērā labā stāvoklī. Tiesas diezgan veiksmīgi pretojas politiskajam spiedienam. Mediji – aktīvi un neiebaidīti. Tātad virkne demokrātiskai valstij raksturīgo institūciju nav sagrautas. Vienlaikus daļa politisko aprindu tomēr spēj izmantot savu stāvokli pašu un pietuvināto ļaužu turības vairošanai. Plus veido korporatīvo attiecību sistēmas, kas bloķē ar šīm aprindām nesaistītu cilvēku izvirzīšanos un darbību. Tu vari, simboliski izsakoties, izlasīt avīzē taisnību, bet tas neko reāli nemaina.
Citiem vārdiem sakot, tas, ka kādā valstī ir konkurējošas partijas, ka notiek pat samērā godīgas vēlēšanas, ka pie varas esošo kritiķus cietumā, tā teikt, uzreiz nemet, nenozīmē, ka valsts kā organisma veselības stāvoklis ir labs. Tam nav jābūt arī nepārprotami bīstami sliktam, tas var būt tādas hroniskas kaites līmenī, ar kuru pat var sadzīvot, pieciest. Tomēr, ņemot vērā, ka arī šāda vidēja smaguma sirgšana nav gluži neizbēgama, samierināties ar to ir jocīgi.
Valsts “sagrābšana” nenozīmē tikai naudu, ko kāds nepamatoti iebāž savā kabatā. Tā nozīmē, manuprāt, arī situāciju, kad padotais baidās kritizēt priekšniecību, jo baidās par savu darba vietu. Vienalga – ministrijā, pašvaldībā, uzņēmumā. Un baidās viņš tādēļ, ka zina – ir izveidojusies sistēma, kuras indivīda spējas un gribēšana vien nenodrošina viņam adekvātu materiālo un profesionālo pastāvēšanu. Valsts “sagrābšana” nozīmē nepieciešamību būt “labās attiecībās” (vai vismaz “normālās”) ar sistēmas dalībniekiem. Citiem vārdiem sakot, valsts “nozagšana” nenozīmē kaut kādu ārēji nenoslēpjamu katastrofu, tā nozīmē stagnāciju, jo tiek izstumti tie, kuri ar sistēmu nemāk vai negrib būt “labās attiecībās”. Tā ir veģetēšana iespēju neizmantošanas dēļ.
Valsts “nozagšana” nav reducējama uz atsevišķām personām vai partijām. Starptautiskā pieredze liecina (Pakistāna, virkne valstu Dienvidamerikā un Centrālamerikā), ka valdošās grupas var viena otru nomainīt, turklāt pat ne butaforiski, bet visnotaļ agresīvi, bet saglabājas pats sistēmas darbošanās princips. Līdz ar to šī tēma ir plašāka arī Latvijā par dažu personāžu apspriešanu (kuri galu galā nav mūžīgi…). Personāži un viņu grupējumi elitē uzvedas savtīgi un stulbi arī t. s. vecajās demokrātijās – nebūsim naivi. Tomēr šo veco demokrātiju stiprā puse ir tā, ka pilsoņi tajās var sevi īstenot autonomi. Piemēram, pieļauju, ka Itālijā visnotaļ daudzus gadu desmitus pēc Otrā pasaules kara politiskā un biznesa elite no satura viedokļa nebija necik pārāka par mūsu labiešiem. Mafija, kukuļņemšana – pilna buķete. Tomēr Itālijā valsts nebija “nozagta”, jo saglabājās iespējas neievērot “spēles noteikumus”.
Vēlreiz – neesmu pārliecināts, ka tēmas uzturētāji Latvijas politikā valsts “sagrābšanas” jēdzienu saprot līdzīgi, bet tas nemazina tēmas nozīmīgumu.
