Ar miroņiem pasažieru sēdvietās 3
2014. gada 8. marta naktī, ielidojot Vjetnamas gaisa telpā, no dispečeru radaru ekrāniem pēkšņi pazuda lidsabiedrības Malaysia Airlines lidmašīna Boeing 777, kas veica reisu MH370 no Kualalumpuras uz Pekinu. Pēc tā pat vairākus gadus neizdevās atrast avarējušā lainera atliekas, un traģēdijas iemesls palika absolūti neizprasts. Bojā bija gājuši arī visi pasažieri un apkalpes locekļi – kopumā 239 cilvēki.
Radiolokācijas staciju rīcībā esošās informācijas analīze deva iespēju noteikt, ka drīz pēc pēdējās apkalpes locekļu un dispečeru dienestu sakaru sesijas kāds no pilotiem vienkārši atslēdzis ierīces, kas izplata informāciju par lidmašīnas atrašanās vietu un tās pazīšanās zīmes. Tūlīt pēc tā laineris strauji mainīja kursu, novirzoties no maršruta par vairākiem simtiem kilometru. Pēdējo reizi lidmašīnu izdevās nofiksēt virs Malaizijas salas Pulau–Perakas 10 900 metru augstumā. Balstoties šajā informācijā, izmeklēšanas komisija secināja, ka pēc pazušanas no radaru ekrāniem lidmašīna gaisā atradusies vēl vismaz septiņas stundas, un aprēķini uzrāda, ka savu lidojumu laineris beidzis kaut kur Indijas okeāna dienvidu daļā, kur nokritis saistībā ar to, ka vienkārši beigusies degviela.
2015. un 2016. gadā dažādās Indijas okeāna daļās pamazām sāka atrasties pa kādai avarējušās lidmašīnas daļai. Kāds Francijas iedzīvotājs, kura sieva un viņu divi bērni bija atradušies šajā lidmašīnā, panāca, ka izmeklēšanā iesaistās arī franču izmeklētāji, un viņi savukārt secināja: ar pietiekami lielu pārliecību varot apgalvot, ka avārijas izraisītājs bijis 53 gadus vecais lidmašīnas komandieris Zaharijs Ahmads Šahs, kurš tieši tobrīd bija nonācis ļoti sarežģītā dzīves situācijā un pēc šķiršanās no sievas un bērniem ārkārtīgi smagi cīnījās ar vientulību.
Izmeklētāji pauduši, ka šis lidotājs lidojuma gaitā vispirms veikli atbrīvojies no otrā pilota – vai nu reāli neitralizējot viņu gluži fiziski, vai ar kādu ieganstu izsūtot no kabīnes un tad tur iebarikādējoties. Tūlīt pēc tā komandieris atslēdzis visas sakaru iekārtas un mainījis lidojuma virzienu. Pacēlis lidmašīnu 12 000 metru augstumā, pilots athermetizējis pasažieru salonu. Tādā situācijā nākas izmantot skābekļa maskas, taču jau iepriekš zināms, ka to resurss aprēķināts vien tikai uz aptuveni 15 lietošanas minūtēm. Tādējādi ļoti ātri visi pasažieri aizgāja bojā. Dzīvs palicis tikai viens pats komandieris Zaharijs Ahmads Šahs, kurš tagad faktiski uz labu laimi nezināmā virzienā pilotēja lidmašīnu ar 238 līķiem, darot to tik ilgi, kamēr beidzās degviela un lidmašīna lielā ātrumā ietriecās Indijas okeānā un sašķīda gabalos.
2015. gada 24. martā Provansas Alpos katastrofu piedzīvoja lidsabiedrības Germanwings lidmašīna Airbus A320, kas veica reisu 9525 no Barselonas uz Diseldorfu. Četrdesmit minūtes pēc pacelšanās gaisā laineris pārliecinoši ietriecās stāvā klintī, kā rezultātā gāja bojā visi lidmašīnā esošie cilvēki – 144 pasažieri un seši apkalpes locekļi. Jau uzreiz kļuva skaidrs, ka avārijas vaininieks ir 28 gadus vecais Andreass Lubics, kurš, sagaidījis mirkli, kad lidmašīnas komandieris Patriks Zondenhaimers iziet no kabīnes, aizslēdza tās durvis, atslēdza autopilotu un novirzīja lidmašīnu lidojumam tieši pretim klintij. Komandieris vēl centās ar lauzni atdabūt vaļā kabīnes durvis, taču tas neizdevās.
Pēc katastrofālajiem notikumiem Ņujorkā 2001. gada 11. septembrī, kur terora aktos izmantoja tieši pasažieru lidmašīnas, visu pasaules lidmašīnu pilotu kabīnes durvis bija aprīkotas ar papildu drošības sistēmām pret nevēlamu iekļūšanu no ārpuses.
Vēlāk izmeklēšanā noskaidrojās, ka Lubics ilgāku laiku ārstējies no dziļas depresijas, ko izraisījušas dažādas personīgās dzīves un veselības problēmas. Pēdējo gadu laikā viņš bija apmeklējis kopumā vismaz 40 dažādus ārstus, no kuriem viens pat kategoriski ieteicis viņu atstādināt no lidmašīnu vadīšanas. Tiesa, šis ārsts savu verdiktu diemžēl nosūtīja nevis uz lidsabiedrību, bet gan iedeva rokās pašam pacientam, iespējams, cerot un paļaujoties uz viņa apzinīgumu.
Katrā ziņā Lubicam bija konstatētas pašnāvnieciskas noslieces. Piemēram, burtiski tikai dažas dienas pirms liktenīgā lidojuma viņš bija veicis mēģinājumu tīmeklī iegādāties ciankāliju un ļoti spēcīgas miegazāles, lai – visdrīzāk taču! – maksimāli nesāpīgā veidā aizietu no šīs dzīves. Toreiz tas nebija izdevies (visiem mūsdienu demokrātiskajiem pilsoņu gaitu izsekotājiem taču tieši uz šādu mēģinājumu vajadzēja acumirklī reaģēt, vai ne?!).
Viņa bijusī draudzene vēlāk atklāja, ka Andreass pirms dažiem gadiem nokļuvis autoavārijā un bija pārliecināts, ka viņam sākušās nopietnas problēmas ar redzi, lai gan ārsti to neapstiprināja. Tostarp viņš aizvien vairāk sācis bažīties, ka varētu kļūt pilnībā akls, un tādēļ jau vairs nespēja naktīs normāli gulēt, nekontrolējamā daudzumā sāka lietot antidepresantus un faktiski jau bija gatavs labprātīgi aiziet no šīs dzīves.
Var piebilst, ka tikai pēc šīs traģiskās katastrofas Vācijā un vēl vairākās citās valstīs ieviesa pilotiem obligātas regulārās psihiskā stāvokļa pārbaudes. Tostarp jautājums paliek atklāts: vai tas spēs kaut vai mazliet vairāk pasargāt gaisa pasažierus no šādu pašnāvnieku darbībām?
