Skaļa raudāšana kabīnē 3
1982. gada 9. februārī lidsabiedrības Japan Airlines lidmašīna DC-8 veica iekšējo reisu 350 maršrutā Fukuoka–Tokija. Uzsākot nosēšanos, tobrīd 35 gadus vecais gaisa kuģa komandieris Seidzi Katagiri iedarbināja dzinēju reversa režīmā, kas atņēma lidmašīnai vilkmi. Otrais pilots ziņoja dispečeram, ka Katagiri atrodas ārkārtīgi uzbudinātā stāvoklī un vienkārši “skaļi raud kabīnē”. Rezultātā lidmašīna veica avārijas nosēšanos Tokijas līča ūdenī, līdz pacelšanās–nolaišanās joslai neaizlidojot aptuveni 300 metru. No tobrīd lidmašīnā esošajiem 174 cilvēkiem diemžēl 24 gāja bojā.
Kad notikuma vietā ieradās glābēji, izdzīvojušais Katagiri sevi nosauca kā parastu biroja darbinieku un pamanījās viens no pirmajiem pamest katastrofas vietu. Mazliet vēlāk kļuva zināms, ka pilots sirdzis ar pamatīgu depresiju un halucinācijām. Piemēram, reiz viņš uz savu Tokijas priekšpilsētas māju izsaucis policiju, jo viņam šķitis, ka kāds viņu izseko, lai gan neizdevās viņa miteklī atrast ne slepenas videokameras, ne noklausīšanās ierīces. Tostarp ārsti trīs reizes viņu nosūtījuši uz speciāliem izmeklējumiem, bet 1980. gadā viņš aptuveni mēnesi ārstējis psihiskas iedabas traucējumus. Neskatoties uz visu to, lidsabiedrība viņam atkal atļāva vadīt lidaparātus.
Tiesā Katagiri atzina par nepieskaitāmu, nosūtot uz slēgta tipa klīniku, taču jau burtiski pēc pāris gadiem, uzskatot, ka viņš nav bīstams sabiedrībai, viņu izlaida no tās laukā. Turklāt šīs aviokatastrofas galvenajam vaininiekam lidsabiedrība vēl izmaksāja solīdu pensiju, kas deva viņam iespēju neslikti dzīvot, absolūti nestrādājot.
