Ilze Kuzmina: Skaldi un valdi – vai derīgs princips zinātnē? 5
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pagājušajā nedēļā pārsteidza, piedāvājot atņemt finansējumu Latvijas Zinātņu akadēmijai, Zinātnes padomei un tās atbalstītajiem projektiem, lai atdotu valsts pētījumu programmām. Varētu jautāt: “Kas tad tur liels, vai tad nauda nav vienkārši pārlikta no vienas kabatas otrā?”
Izrādās, ka viss nav tik vienkārši. Ir zinātnes nozares, kuru pārstāvji nevar pretendēt uz valsts pētījumu programmu finansējumu, līdz ar to viņu cerība vienmēr bijuši Latvijas Zinātnes padomes granti. Latvijas zinātnes finansējums ir neliels – viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Tāpēc, ja pietrūkst naudas kādu tiešām svarīgu pētniecisku projektu īstenošanai (šoreiz finansējuma pietrūka “Letonikas” pētījumiem, kas saistīti ar mūsu valstisko un nacionālo identitāti, kā arī politologa Jāņa Ikstena vadītam pētījumam par Latvijas pēckrīzes procesiem globālā kontekstā), vajadzētu gādāt par papildfinansējuma piešķiršanu, nevis atņemt vieniem zinātniekiem, lai iedotu citiem. Taču IZM acīmredzot neredz sevī spēju panākt šī finansējuma būtisku palielināšanu ne tagad, ne nākotnē. Vienīgais, kas papildus atrasts, ir pusmiljons eiro, kas nav iztērēts bērnu pieskatīšanas pabalstos un tagad tiks novirzīts pētījumiem. Tiek gan solīta papildu naudas prasīšana tā sauktajās jaunajās politiskajās iniciatīvās. Taču tajās IZM ik gadus prasa simtus miljonus, pati labi apzinoties, ka iegūs tikai nelielu daļu no prasītā. Tāpēc jāķeras jau pie Senās Romas valdnieku īstenotā principa “Skaldi un valdi!” ieviešanas. Ja zinātnieki kašķēsies savā starpā, viņiem nepietiks spēka strīdēties ar ministriju un pieprasīt aktīvāku tās darbu. Taču, tērējot laiku un spēku kašķiem, intrigām, cīņai par vietu ietekmīgāko birokrātu sirdī, zinātnieki tērēs resursus, ko daudz lietderīgāk varētu izmantot, nododoties savam tiešajam darbam un gādājot, lai tiktu īstenots tas, kas ierakstīts valsts attīstības dokumentos: ar saviem atklājumiem Latvijas ekonomikai radīt augstākas pievienotās vērtības projektus, mainīt valsts eksporta struktūru un palielināt darba ražīgumu.
Lielā reformatora Roberta Ķīļa laiki IZM beigušies jau pirms pusotra gada, tomēr viņa laikā darbā pieņemtie ierēdņi turpina strādāt. R. Ķīļa laikā visa zinātnes un augstākās izglītības sabiedrība esot saliedējusies, jo baidījusies no solītajām reformām. Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kāpēc R. Ķīlis paguva ar pārmaiņām tikai pabaidīt. Tagad strukturālas reformas, izņemot sliktāk novērtēto institūtu apvienošanu, netiek solītas, skaldīšana šķiet vajadzīga tāpēc vien, lai slēptu nerezultatīvu darbību.
Latvijas Zinātnes padomes prezidents Andrejs Siliņš teic: zinātnieki varbūt pat samierinātos ar zemo finansējumu un tā pārdalīšanu, ja vien tas būtu izrunāts normālā dialogā. Taču ministrija rīkojusies voluntāri un brutāli.
Tikmēr izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete uzskata, ka galvenais ir tas, ka rasts, lai arī kāds, bet risinājums. Viņa aicina zinātniekus būt solidāriem. Tie, kuri varētu ciest no Latvijas Zinātnes padomes atņemtā finansējuma, varēs pretendēt uz Eiropas struktūrfondu naudu, kura savukārt nav paredzēta tiem, kuri pēta “Letonikas” un drošības jautājumus.
Manas sarunas ar zinātniekiem liecina, ka vismaz pagaidām skaldīšana nav izdevusies. Ja finansējums pašu pētījumam nav piešķirts vai apdraudēts, zinātnieki tomēr vaino IZM, nevis savus kolēģus.
