Dace Terzena: Skaitiet kā Tēvreizi! 0
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šobrīd, kad rakstu sleju, rit četrdesmitā diena Krievijas Federācijas izraisītajā briesmīgajā karā pret Ukrainu, bet patiesībā pret visu civilizēto pasauli. Kad iznāks žurnāls, būs jau četrdesmit trešā.
Kāpēc melno rēķinu jāturpina spītīgi fiksēt? Tāpēc, lai mēs nepierastu pie šā nozieguma pret neatkarīgu valsti un tautu. Lai tas nekļūtu par “aizmirsto” karu. Lai mēs būtu gatavi nevis īsam palīdzības sprintam, bet garam un nogurdinošam visa iespējamā atbalsta maratonam – līdz no Ukrainas teritorijas būs aiztriekts pēdējais Krievijas okupants un ilgi pēc tam.
Bet līdz šim ir bijusi baisā 38. un 39. kara diena – vēl viens “neatgriešanās punkts”, kad ieraudzījām Krievijas armijas zvērīgos noziegumus Irpiņā, Hostomeļā un Bučā, piesmietās un izdzēstās cilvēku dzīvības. Ukraiņi to bez pienācīgas atbildes neatstās. Kā reaģēs civilizētā pasaule? Raudzīsim pēc reāliem darbiem, ne nevarīgas šausmināšanās.
Šī nu ir pēdējā robežlīnija, aiz kuras neskaidra, vispārīga un plūdeni nekāda pozīcija Ukrainas kara jautājumā nav iespējama. Te domāju ne tikai starptautiskas institūcijas, kam neizbēgami būs jāspriež bargi sodi kara noziedzniekiem, bet vienlīdz to Latvijas sabiedrības daļu, kam sociālo tīklu profilos turpina tupēt neitrāli miera baloži un ņirb frāzes “es pret karu”, kas pseidopatriotiskā garā vaimanā, ka Latvijā esot par daudz Ukrainas karogu un kāpēc tiekot “aizmirsti” mūsu nacionālie simboli, kāpēc ukraiņu bēgļi, viņuprāt, saņem lielāku atbalstu nekā pašu ļaudis… Ziniet, vienkārši apklustiet. Un skaitiet kā Tēvreizi, lai iestātos pret absolūto ļaunumu – Irpiņa. Hostomeļa. Buča. Rītā, pusdienlaikā un vakarā.
Vēl milzīgi daudz politiskas konsekvences un nepiekāpības jāapliecina kolektīvajiem Rietumiem, lai neiestrēgtu gļēvos pussoļos un ne par matu neatkāptos no līdzšinējiem lēmumiem, kā arī ieviestu jaunas sankcijas pret Krieviju, nenovirzītos no mērķa iespējami ātri pilnībā atteikties no Krievijas naftas un gāzes. Te ļoti svarīga ir Baltijas valstu politiķu nelokāmā pozīcija, īpaši tagad, kad Rietumi viņus beidzot rādās sadzirdējuši. Uzskatu, ka Ukrainas kara laikā atzinību par stingro stāju ir pelnījuši vairāki Latvijas politiķi – Rinkēvičs un Levits noteikti. Tā jāturpina, un atslābt nav tiesību nevienai no pusēm – gan sabiedrībai, šo stāju prasot, gan politiķiem – to īstenojot.
Zem lupas jātur arī valdību veidojošo partiju solījums beidzot rast līdzekļus informatīvi analītiska satura radīšanai mūsu valstī, kā rakstīts ziņā, “ne latviešu valodā”. Gadiem muļļātais jautājums īpaši tagad, kad notiek Putina režīma asiņainais uzbrukums Ukrainai, nav atliekams. Par to, kas tādu saturu radīs, kādam vajadzētu būt šim medijam, atšķiroties viedokļi gan partijās, gan Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē un Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē. Tad nu kārtējā “attīstības komitejā” lemšot par vienotu skatījumu. Tikai – cik ilgi, tieši līdz kurai kara dienai svērs un mērīs? Un kāds būs rezultāts? Vai pietiekams Putina propagandas apdullināto “detoksikācijai”?
Bet nākamnedēļ – Lieldienas. Laiks, kad svinam dabas un dvēseles mūžīgo atdzimšanu. Lai šopavasar visi stiprie vārdi, darbi un domas par vienu – par Ukrainu, kam jāiztur un jāatdzimst!
