Ruta Zimnoha: Sākās pandēmija, un es sapratu – vai nu apraudu savu likteni, vai arī rakstu 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sākam publicēt Rutas Zimnohas darbu “Pirms saule riet”, kas saņēmis debijas balvu konkursā “Vakara romāns”.
“Vakara romāna 2021” žūrijai bija priecīgs pārsteigums, jo konkursā ar daudzsološiem manuskriptiem piedalījās patiešām daudz debitantu. Starp viņiem arī Ruta Zimnoha, kuru grāmatmīļi pazīst jau labu laiku – varbūt ne pēc īstā vārda, bet kā sienakaudze.wordpress.com autori gan.
Kas īsti ir Ruta Zimnoha, no kuras puses nāc, kā pati sāki lasīt un kā izlēmi no lasītājas/vērtētājas pāriet pie rakstītājiem?
R. Zimnoha: To, kas ir Ruta Zimnoha, pati vēl arvien cenšos noskaidrot. Agrāk teicu – dramadāns. Mazliet lempīgs, bet labsirdīgs visurgājējs, kas sapņo, ka kādreiz varētu tapt par laumiņu. Tagad tos laumiņu niekus esmu atmetusi. Man nepiemīt laumiņai raksturīgās grācijas un viegluma. Muļķīgi censties būt tam, kas neesi.
Esmu kurzemniece. Latviete ar baltkrievu gēniem. Mans tēvs astoņpadsmit gadu vecumā ar traktoru atbrauca no Baltkrievijas uz Latviju. Kad biju pavisam maziņa, mana ģimene dzīvoja pie Usmas ezera.
Pēc stāstītā, esmu bijusi ļoti kustīgs bērns ar savu skatījumu uz dzīvi. Viena no manām izklaidēm bijusi, kā es pati to esot dēvējusi, “mahīnu skatīšanās” Ventspils–Rīgas šosejas vidū ar taukmaizi rokā.
Šādā nodarbē tuvinieki mani pieķēruši vairākkārt. Jāpiebilst, ka no manām bērnības mājām Godeļiem līdz šosejai jāiet aptuveni četri kilometri cauri mežam.
Par to, kā iemācījos lasīt, manai ģimenei ir amizants stāsts. Biju to apguvusi jau trīs četru gadu vecumā. Taču tad mammai vairs nebija laika ar mani ņemties, un es šo prasmi aizmirsu.
Vēlāk, kad bērnudārzā tiešām bija jāsāk lasīt ābeci, es to tik ļoti negribēju darīt, ka lēju krokodila asaras un slēpos grāvmalā zem ievu krūma. Taču, tikko iemācījos, kritu pretējā galējībā – nebiju no grāmatas atraujama.
Lasīju nepārtraukti un vairākas grāmatas vienlaikus, jo bija jāiesaistās saimniecības darbos, un šis apstāklis traucēja lasīšanai. Tādēļ man grāmatas bija paslēptas it visur: kūtī, kūtsaugšā, ķemertiņā, šķūnī, bēniņos, siltumnīcā un pat jāņogkrūmā.
Dažas no manis paslēptajām grāmatām ģimenes locekļi atrada vēl tad, kad jau studēju Rīgā.
Biju tik apmāta ar grāmatām, ka lasīju visu pieejamo: obligāto literatūru, lubenes, klasiku, jaunākos bestsellerus, autobiogrāfijas, arī to, ko vecāki centās paslēpt dziļāk grāmatu plauktā, tālāk no bērnu acīm.
Taču tas nelīdzēja, jau sestajā klasē biju izlasījusi literatūru, kuru manas vienaudzes sarkstot lasīja tehnikuma laikā, lai gan dzīvē līdz 23 gadu vecumam biju “ņedatrožka”.
No vērotājas par rakstītāju. Kā tas notika? Rakstīt esmu gribējusi vienmēr un kaut ko arī rakstījusi. Viena no lietām, ko savā dzīvē nožēloju, ir tas, ka neizmantoju Margaritas Stārastes piedāvājumu – ilustrēt manis sacerētās pasakas.
Deviņpadsmit gadu vecumā strādāju Nīderlandē par auklīti. Mana saimniece Bernadete saveda mani kopā ar latviešu kundzīti Irēni Brutāni-Āleri.
Irēnīte bija Margaritas Stārastes bērnības un jaunības draudzene, Otrā pasaules kara laikā emigrējusi uz Nīderlandi, saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni par darbošanos Latvijas labā, atrodoties svešumā.
Irēnīte ir viens no apbrīnojamākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Viņa vienmēr mani rosinājusi rakstīt. Savās ciemošanās reizēs rakstīju Irēnītei pasakas, bet viņa tās pa telefonu lasīja priekšā Stārastei, kura tobrīd dzīvoja Nīderlandē.
Tad nu nāca neticamais piedāvājums – uzrakstīt vairākas pasakas, kam Stāraste radītu ilustrācijas. Diemžēl sev neticēju un šo piedāvājumu neizmantoju. Irēnīte man vēl tagad to reizēm atgādina.
Tā kļuvu par vērotāju. Ko gan citu var darīt nerealizējies rakstītājs, kuram datorā ir vismaz desmit iesākti gara darbi? Vismaz nogulties sapņa virzienā.
Tad nolēmu piedalīties Rakstnieku savienības jauno un iesācēju autoru seminārā un entuziasma uzplūdā pabeidzu vienu no iesāktajiem darbiem, ko arī iesūtīju konkursam. Tā mans stāsts tika publiski vētīts tajā pašā seminārā un saņēmu iespēju piedalīties Literārās akadēmijas rīkotajās 2016. gada prozas meistardarbnīcās.
Tur tapa pāris manu nākamo stāstu. Pēc tam pāris gadus piedalījos Kurzemes prozas lasījumos Ventspilī. Šajā laikā pa brīdim knibināju uz priekšu arī savu vispirms “Lata”, tad “Vakara romānu” “Pirms saule riet” un līdz pandēmijai biju aizknibinājusies līdz 50 lapām. Sākās pandēmija, un es sapratu – vai nu apraudu savu likteni, vai arī rakstu. Izvēlējos rakstīt.
“Vakara romānu” autoru tikšanās reizē sacīji, ka vēlējies uzrakstīt šausmu stāstu. Kāpēc tieši to?
Es sevi uzskatu par diezgan miermīlīgu un labsirdīgu cilvēku. Daudz ko savā dzīvē esmu darījusi mīļā miera labad. Tomēr manī mīt arī agresivitāte. To izjūtu brīžos, kad saskaros ar netaisnību, ļaunu rīcību vai aprobežotu skatījumu uz lietām.
Daži no maniem bijušajiem kolēģiem pat nenojauš, cik bieži man radusies vēlme uzrakstīt, piemēram, stāstu vai romānu, kurā viņu dzīves izbeidzas ne tajā jaukākajā veidā, lai gan es tiešām neesmu šausmu žanra cienītāja.
Jā, romāns sākotnēji bija iecerēts kā šausmu stāsts. Ļaunā iecere radās brīdī, kad mamma izstāstīja par nesenu notikumu “Godeļos”. Tagad tur ir atpūtas komplekss ar viesu namiņiem, kas pieder manas mammas māsīcai – Ausmas tantei. Vasarā tur apgrozās daudz atpūtnieku, un, kā jau tādās vietās gadās, ezera pīles tiek piebarotas un kļuvušas ļoti drošas.
Taču kādu dienu Ausmas tante saņēmusi zvanu no atpūtniekiem, kas lūguši izbraukt uz meža ceļa, gribot ko izstāstīt. Izrādās, iepriekšējā dienā atbraukusī kompānija pīles noķērusi uz makšķerauklas un apēdusi. Traģiskākais tajā visā, ka darītājas bijušas dāmas un kompānijā bijis arī bērns. Ausmas tante viesus patrieca, taču manī šis notikums ļoti norezonēja.
Biju iecerējusi stāstu par pīļu aprīšanu un to, kā rijējus pašus nogalina bērns, kas bijis liecinieks pieaugušo rīcībai. Tobrīd man prātā pat bija prototips reālajā dzīvē – bērns ar uzvedības traucējumiem, kas ļoti lielā mērā radušies pieaugušo audzināšanas dēļ. Tajā laikā, strādājot bijušajā Meža skolā, šādus dzīvesstāstus redzēju ik dienas.
Ko pašai vislabāk patīk lasīt, kas aizrauj – kādi autori, kāda veida grāmatas?
Esmu no tiem, kas uzskata, ka grāmata pie cilvēka nonāk tad, kad viņam tā ir visvairāk nepieciešama. Autoram, stilam vai žanram pat īsti nav nozīmes. Esmu no tiem, kas lasa visu veidu literatūru. Taču vislabāk man patīk grāmatas par cilvēku attiecībām, personas izaugsmi.
Ak jā, vēl mani aizrauj grāmatas par cilvēkiem, kas iegādājušies mājas svešās zemēs, remontē tās un caur šo prizmu parāda vietējo kultūru, tradīcijas un virtuvi. Tādas kā “Zem Toskānas saules”, “Kalifa nams”, “Gads Provansā” un “Viesnīca Pastis”.
Patiesībā šis jautājums mani mulsina. Ir tik daudz lielisku autoru un darbu, tik dažādu stilu un izteiksmes veidu. Ļoti daudz atkarīgs arī no mana tā brīža noskaņojuma un tā, vai es līdz šai grāmatai esmu izaugusi kā lasītājs.
Kā lai te pasaka, kurš patīk vislabāk? Manuprāt, skaistums slēpjas dažādībā. Es uz katru grāmatu lūkojos kā uz jaunu sarunas biedru, ko vēlos iepazīt. Loģiski, ne visas sarunas izvēršas aizraujošas, bet tāpat notiek arī dzīvē…
