Skaistums sāp, dziļums arī 0
Nule iznākušais dzeju krājums minhauzens un kamikadze – Jāņa Petera smeldzīgi paņemoša atzīšanās mīlestībā mūsu visu sāpju, zaudējumu, diženuma, mākslas un kultūras Latvijai.
Novembris jau sen kā pieder Ojāram Vācietim: 11. novembris – vārda diena, 13. – dzimšanas diena, 28. – nāves diena. Tipisks kautrīgais cilvēks, kurš glābiņu rada dzejā. Kad uzrakstīts gandrīz labākais dzejolis (ja vien tāda kategorija pastāv): un ceļas pianists no sava krēsla, un acis pilnas pelnu, – viņš vairs nekautrējās. Arī raudāja. Pēc tik smaga darba, sevi izsmeļot, karstie akmeņi ir jānomierina, jāatdzesē.
Kad pats reizumis apraudos, vienmēr ir mazliet kauns. Paskatos apkārt, vai kāds nav pamanījis. Jo dziļums sāp. Skaistums sāp. Ja ikdienā būtu gatavs ar kādu par to runāt, laikam jau nerakstītu dzeju. Tur gan noslēpjos, gan izverdu sevi un izpaužos.
Ja izdodas, priekā ļaujos ātrumam. Traucos ar automašīnu. Savulaik Ausma Kantāne teica: kā es pie stūres atpūšos! Kad vēl nebiju šoferis, man tas likās jocīgi. Taču tagad ikreiz, kad dzirdu dzeguzi skaitām gadus, pirmā doma ir lūgums attālināt brīdi, kad vairs nevarēšu sēdēt pie stūres.
Ja gribi izbaudīt, kā tev pieskaras mikropasaule, soļo kājām pa mežu, ej runāties ar paša stādītām tūjām, kadiķiem un ciedriem. Bet, vēloties izjust ko asāku, jākāpj mašīnā. Braukšana nav stūres grozīšana un gāzes pedāļa spiešana. Tā ir kustības un dzīvības izjūta. Man patīk būt uz labas šosejas. Braukt tā, ka garām aizzib meži un ciemati. Latvija – gan ar staltām ēkām un stipriem jumtiem, kad uzreiz skaidrs: te dzīvo ziedoši cilvēki, gan nolaistām vecu laiku mītnēm.
Bet vēl nesen Latgalē dzirdēju: šajā mājā gan ir labi – uz trim jauniem nenodarbinātajiem divi pensionāri.
Kāda ir Latvijas sirds? Dzīva, bet sarūgtināta.
Pēdējā laikā jūtu, ka rakstu, neiztopot lasītājiem. Vairs nav tik svarīgi, sapratīs mani vai ne. Arī par dabu, arī par mīlestību rakstu. Bet vairāk par minhauzeniem un kamikadzēm. Par Ulubeli. Tur atrodu Latvijas sirdi.
Lasot nupat Krievijā izdoto Ļeņina biogrāfiju Nepazīstamais Ļeņins, ik pa desmit lappusēm jāuzduras latviešu uzvārdiem. Tam, ka viens no galvenajiem Oktobra bruņotā apvērsuma organizētājiem bijis dragūnu nošautā Alojas mežsarga Teņa Smilgas dēls. Ivars Smilga jau 14 gadu vecumā kļuva par Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedru, pēc desmit gadiem, būdams Ļeņina tuvākais draugs, vadīja boļševistiski noskaņoto Krievijas matrožu pārbraukšanu no Helsikforsas uz Pēterburgu.
Es Smilgu, kuru pa trīs lāgi apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju (pirmoreiz – cara žandarmi, divas nākamās – paša cīņu biedri) un divreiz izslēdza no boļševiku partijas, tad pēc mocīšanas NKVD pagrabos nošāva, saucu par trešo Ļeņinu. Uzreiz pēc Uļjanova un Trocka.
Pārmērīgi daudz latviešu, atbalstīdami boļševikus, piedalījās Oktobra apvērsumā un vēlāk, pirms paši tika iznīcināti, ieņēma visnozīmīgākos amatus padomju totalitārismā.
Tomēr ar to, ka esmu piedzīvojis strēlnieku cildināšanu laikā, kad padomju historiogrāfi pat nepieļāva domu, ka latviešiem būtu bijusi tik liela loma vēsturē, jaunībā lepojos. Pat uzrakstīju dzejoli Latviešu sarkano strēlnieku laukumā, ko Cīņas redaktors pēdējā brīdī izrāva no drukāšanai gatavas lappuses: kas tā Ļeņinam par rētu?
Arī Čaks ar strēlniekiem lepojās. Viņos bija milzīgs spēks un augsti ideāli. Diemžēl šie vīri nespēja piedāvāt pasaulei to, ko paši nepazina – brīvību, jo viņu vadonis neko citu nebija darījis, kā vien brīvību apkarojis. Ko tad dara strēlnieki poēmā Mūžības skartie? Cīnās pret monarhistiskās – demokrātiskās jeb baltās – Krievijas karaspēku. Aizstāvot boļševikus, paši tādi nebūdami, viņi tuvināja savas valsts neatkarību. Taču tā pils, ko nosauca par Latvijas Republiku – viens no Ulubeles variantiem, diezgan tuvs pilnībai, tika uzcelta bez viņiem. Graudami carisko impēriju, strēlnieki diemžēl bija netieši palīdzējuši to pārvērst citā, vēl briesmīgākā veidojumā – boļševiku impērijā. Stiprinājuši režīmu, kas pēc divdesmit gadiem, kad padomiskā savienība jau bija sakropļota, slīcinās asinīs arī latviešu tautu.
Traģiska stīga. Ar to nav jālepojas, tomēr vēstures grāmatas lapas jāšķir un jālasa. No vēstures vismaz jāmācās. Pārveidot un izlabot jau to nevar.
Tagad ir tehnoloģiju laiks. Ja es būtu ģēnijs, izstrādātu datorspēli, kurā atskaites punkts likts 1917. gadā, taču notikumus būtu iespējams variēt arī ar citādu gaitu, alternatīvu attīstību. Tādu, kur Kerenskis nerīkojas, kā bija radis – tiesiski, un boļševikus no apcietinājuma neatbrīvo. Kur notiek Domes vēlēšanas un valsts pamazām izlauž demokrātijas gultni. Kas notiek ar zemes reformu, kas ar īpašumtiesībām un pilsoniskajām brīvībām, ar nāciju pašnoteikšanos? Kas ar latviešiem un Latviju? Ja mūsu bērni un mazbērni pie datora sāktu aizrauties ar šādu rotaļāšanos, varbūt jaunajā paaudzē ieprogrammētos intelektuālāks variants, kā apieties ar vēsturi un tās mācībām.
Strīdamies, vai Otrā pasaules kara frontēs pareizāki bija latvieši krievu vai vācu armijas uniformās. Taisnība abiem – leģionāri cīnījās pret Staļinu, latviešu sarkanarmieši – pret Hitleru. Visu noskaidrojuši un samierinājušies ir tikai tie, kuri jau kapos. Bet cik daudz zinām par tiem, kuri bija paši savā pusē, par Latviju? Par pretošanās organizāciju ar pirmā Latvijas Valsts prezidenta dēlu Konstantīnu Čaksti priekšgalā, kas divu naidīgu armiju ielenkumā izstrādāja dokumentu ar prasību atjaunot neatkarīgu, demokrātisku Latviju. To parakstīja viss mūsu politikas un inteliģences zieds: Pauls Kalniņš, Jāzeps Rancāns, Jāzeps Vītols, Jānis Endzelīns, Lūcija Garūta, Jānis Jaunsudrabiņš – daudzi. Vācu armijas okupēta zeme, kurai jau spiežas virsū sarkano spēki, bet pulciņš minhauzenu, ticot brīnumam, prasa atpakaļ savu Ulubeli!
Ģenerālis Kurelis, leitnants Rubenis… Iedomāties, ka demokrātisku Latvijas Republiku iespējams atjaunot ar Rietumu palīdzību. Kad 27 gadus vecais Roberts Rubenis nolēma ieročus neatdot un varonīgi komandēja kauju pret vācu ģenerāļa Jekelna pārspēku, 17. novembrī viņu ievainoja, 18. novembra rītā leitnants mira. Liecinot, ka latvieši spēj būt arī paši savā pusē.
Datorspēle, kurā virtuālie notikumi sasietu pagājušo gadsimtu ar šodienu, ļoti noderētu. Neviens taču nezinām, kas nākotnē vēl gribēs iet cauri mūsu zemei un te palikt.
