19. septembrī apritēja 125 gadi, kopš Spā pilsētiņā Beļģijā risinājās pasaulē pirmais skaistuma konkurss, kurā uzvarētājas laurus plūca astoņpadsmit gadus vecā Berta Sukare no Gvadelupas, dāvanā iegūstot izsmalcināto beļģu un franču kavalieru uzmanību un piecus tūkstošus franku. 


Lasītākie

Kokteilis

Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5

Kokteilis

Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4

“Varēja notikt ļoti liela nelaime…” Mārupes novadā skolēnu autobusa priekšā nogāzies ceļamkrāns 5

Lasīt citas ziņas

Nākamajos gadu desmitos skaistuma sacīkstes līdzīgi smilšu vētrai izplatījās visā Eiropā, piekritējus gūstot arī Latvijā, tomēr lielāko uzmanību izpelnoties Amerikā. 20. gadsimta 20. gados tur jau vairs nebija nevienas provinciālas pilsētiņas, kurā nebūtu sava skaistuma karaliene. Bet 1954. gadā, kad ASV notika pirmā tiešā telepārraide no konkursa “Mis America”, kā pielipuši pie zilajiem ekrāniem to noskatījās 27 miljoni (30 procenti) amerikāņu. Arī Latvijā daudzi vēl atceras, kādu kņadu savulaik sacēla pirmie skaistumkonkursi mūsu atjaunotajā valstī – it īpaši “Mis Rīga 1988”, kurā mūža laurus plūca Sintija Jenerte.

Globāla mistifikācija?

Laikam ritot, šajās skaistuma sacīkstēs gan ir visai maz palicis no sākotnējās naivi izsmalcinātās un džentlmeniskās daiļuma pielūgsmes. Aizvien pieaugot milzu naudas varai un nepastāvot jebkādiem kaut cik objektīviem vērtēšanas kritērijiem, mūsdienās daudzi tās uzskata par globālu mistifikāciju, senāko krāpniecības ietvaru, kas cieši saistīts ar VIP prostitūciju, viltus filantropiju un korupciju. Izpētot trīs lielākos starptautiskos skaistuma konkursus – “Mis America”, “Mis Universe” un “Mis Earth” –, izrādījies, ka 70 procentus medaļu tajos ieguvušas skaistules no Venecuēlas, Kolumbijas, Ekvadoras, Meksikas, Brazīlijas, vedinot uz domām par šo panākumu tiešo saistību ar melnās naudas un korupcijas tradīciju klātbūtni. Tā arī apstiprinājusies vairākos neatkarīgos žurnālistiskos eksperimentos, kas pierādījuši, ka, piemēram, uzvara filipīniešu bagātniecei Loreinai Šakai piederošajā it kā uz ekoloģisku vērtību aizsardzību pretendējošajā konkursā “Mis Earth” izmaksā četrus miljonus dolāru.

Visskumjākā ziņa par “Jančuku”… Mūžībā devies aktieris Dainis Ozoliņš

VIDEO. Cik neveikli! Krievijas preses konferences laikā “noplūst” zvans, ko visiem nevajadzēja dzirdēt…

TESTS. Vietējais ražojums vai imports? Izaicinājums Latvijas produktu patriotiem, kas spēj novērtēt īstu mantu!

Pa labi un pa kreisi skaistums tiek pirkts Krievijā – tur uzvara konkursā “Mis Maskava” tiek lēsta uz 300 tūkstošiem eiro, “mazo princešu” sacīkstēs izcenojumi jau ir mazāki – sākot no 60 līdz 70 tūkstošiem eiro.

Mūsdienās par prestižākajiem skaistuma konkursiem uzskata amerikāņu multimiljardierim Donaldam Trampam piederošo “Mis Universe” (balva uzvarētājai 270 tūkstoši dolāru, kā arī stipendija mācībām Ņujorkas kino un televīzijas skolā) un “Mis World”, kura īpašniece ir šā savulaik 1951. gadā radītā konkursa dibinātāja Ērika Morlija sieva Džūlija.

{gallery id=”2187″}

Skaistie Atēnas pielūdzēji

Bet kā tad viss sākās? Zināms, ka jau senajā Babilonā notika sieviešu skaistuma konkursi, kuru laikā pievilcīgākajai dāmai piešķīra ne vien glaimojošo titulu, bet arī cenu – to samaksājot, līgavainis vēlāk varēja ar uzvarējušo meiteni precēties. Savukārt senajā Ķīnā, arī Inku valstī noteiktā vēstures posmā bija parasts skaistāko sievieti svinīgā maģiskajā procesijā ziedot pēc asinīm alkstošajiem dieviem. Un kur nu vēl seno grieķu aizraušanās ar skaistuma un veselības kultu, kas guva izpausmi kalogatijā – polisas pilsoņa līdzsvarotas fiziskās un garīgās attīstības pielūgsmē. Zināms, ka atēnieši 5. gadsimtā pirms Kristus dzimšanas ar lielu sajūsmu rīkoja evandriju – svētkus ar skaistāko polisas jaunekļu komandu spēkošanos, kas notika Atēnai Palādai veltīto maģisko rituālu laikā. Dalībnieku – zēnu, jaunekļu un vīriešu – komandām bija jāmērojas gan fiziskajā spēkā, gan kustību izsmalcinātībā un ārējā skaistumā. Ksenofonts “Atmiņās par Sokrātu” izsaucas, ka nevienā citā Grieķijas polisā nav bijis tik daudz skaistu vīriešu, un atēnieši ar šo apstākli ļoti lepojušies. Sacīkšu triumfators īpašumā ieguva pašas dievietes Atēnas svētītu ieroci, otrās vietas ieguvējs – svēto vērsi, bet godpilnajā trešajā vietā palikušais – dažādus citus svētītus priekšmetus.

Senie autori vēsta, ka hellēņi rīkojuši arī sieviešu skaistuma konkursus, tomēr tiem nebijusi tik liela nozīme, jo uzskatīts, ka ārējie dotumi sievietēm vairāk ir dabas nepastāvības un gadījuma varas izpausme.

Viduslaikos daiļākajām sievietēm bija lielas iespējas tikt apvainotām kādās burvestībās vai citādā nepiedienīgā uzvedībā. Tomēr zināms, ka arī senajā Rīgā, piemēram, Vastlāvju, arī Maijgrāfa svētkos ievēlēja balles karalieni, ar kuru kavalierim bija jādejo viss dzīru laiks visas dejas pēc kārtas.

Kāpēc gadījās tā, ka pirmo it kā vispasaules mēroga skaistuma konkursu sarīkoja tieši Spā pilsētiņā Beļģijā? Kāpēc gan ne Parīzē, kur La Belle Époque laikmetā tik aizrautīgi tika svinēta dzīve? Iespējams, ka tā bija tīrākā nejaušība.

Puritāniskie amerikāņi un cēlie Spā džentlmeņi

Mazāk zināms, ka pirmo mūsdienu konkursu, izvēlot apburošāko dāmu, 1854. gadā Atlantijas okeāna viņā krastā centās sarīkot Fileass Teilors Bārnums. Cirka īpašnieks, nekaunīgs mistifaktors, avantūrists, kurš daudzus gadus pelnīja lielu naudu ar to, ka rādīja publikai it kā 161 gadu vecu nēģerieti, stāstot, ka viņa bijusi paša Džordža Vašingtona aukle. Nonācis naudas grūtībās, Bārnums izdomāja rīkot skaistuma konkursu, kura gaitā dalībnieču daiļumu novērtēšanai paredzēja izmantot dagerotipiskās fotogrāfijas. Puritāniskie amerikāņi gan sacēla tādu sašutuma vētru, ka ķecerīgo ieceri tā arī neizdevās īstenot. Jau 1880. gadā ASV Delaveras štatā vietējā gadatirgus laikā notika pirmais nacionālais skaistuma konkurss.

Tomēr, grozi kā gribi, pirmais “civilizētais” vispasaules skaistuma konkurss notika 1888. gadā jau pieminētajā Spā pilsētiņā Beļģijā. Tā finālā piedalījās 21 meitene no dažādu valstu 350 kandidātēm, kuras bija iesūtījušas savas fotogrāfijas.

Pēc īstiem viktoriānisma standartiem dalībnieces nedrīkstēja rādīties plašai publikai, dzīvojot greznā savrupmājā, bet uz konkursa skatēm individuāli tika aizvestas slēgtās ekipāžās. Žūrija – vietējā sabiedrības “krējuma” pārstāvji – visi kā viens – vīrieši, tērpušies pēc tā laika etiķetes likumiem, – vērtēja vakara tualetēs ģērbto dāmu manieres un krāšņās ķermeņa formas.

1909. gadā Berlīnes kabarē “Promenāde” notika vācu skaistuļu konkurss, kurā pirmo vietu ieguva kāda Ģertrūde, cigarešu pārdevēja no Austrumprūsijas, balvā saņemot 20 reihsmarkas zeltā. 1921. gada 8. septembrī pirmoreiz ievēlēja “Mis Ameriku” (konkurss sacēla īstu sensāciju, jo meitenes tajā pirmo reizi parādījās peldkostīmos). Titulu ieguva ASV Lauksaimniecības ministrijas ierēdņa meita, sešpadsmitgadīgā Margareta Gormana. Amerikāņi naivi bija iedomājušies, ka uzvarētājai jābūt īstam cēlu tikumu iemiesojumam – nekādas staigāšanas pa krogiem, kur, nedod Dievs, lieto alkoholu vai vērojamas kādas citas nepiedienības.

Desmit nesmukas, viena smuka

Latviešu žurnāls “Stāsti un Romāni” vēl 1939. gadā rakstīja, ka “Savienotajās Valstīs skaistums iederas sabiedriskajā dzīvē tāpat kā kino, basketbols un košļājamā gumija”. Bet kā šī apsēstība atbalsojās pašā Latvijā? Protams, ka latvieši kā jau kulturāli ļaudis, kas centīgi seko līdzi visām Vecās Eiropas “progresīvajām” modes tendencēm, nevarēja palikt vienaldzīgi. Gatavojot rakstu, gan neizdevās atrast ziņas par skaistuma konkursiem Latvijas teritorijā Krievijas impērijas laikos. Toties jau drīz pēc tam, kad neatkarīgā Latvijas valsts bija cik necik nostiprinājusies, to pārņēma visdažādāko konkursu drudzis, kurā nozīmīga vieta bija arī sieviešu skaistuma sacīkstēm. “Mēs esam cilvēki, kas tiecas pēc rekordiem – arī sievietes skaistumā. Kas vīrietim spēks un drošsirdība, tas sievietei – skaistums un piemīlība,” skanēja vispārpieņemtais atzinums.

Šos konkursus rīkoja atsevišķas pilsētas, biedrības, avīzes, žurnāli – principā jebkurš, kam vien bija iešāvusies galvā ģeniālā doma papildināt savu maku uz naivu provinces daiļavu rēķina.

Pēc Pirmā pasaules kara skaistuma konkursu biznesā ar lielu noteiktību ienāca arī Holivudas un Berlīnes filmstudijas, kas, meklējot “svaigu gaļu”, šādas sacīkstes rīkoja dažādās valstīs – Austrijā, Čehoslovākijā, Polijā, Dienvidslāvijā, Rumānijā, Grieķijā. 1926. gada ziemā arī Rīgas lielākajos kinematogrāfos dāmām bija iespēja piedalīties šajā sacensībā, sīvā konkurencē ar pārējo valstu pārstāvēm teorētiski pretendējot uz filmu līgumu Berlīnē uz vienu gadu.

Rīgā skaistumā sacentās arī vīrieši – 1926. gadā šāds konkurss notika “Dancing Palace”, sīvā konkurencē pirmo vietu iegūstot komersantam, pilsētā pazīstamajam dāmu mīlulim V. Šturmam. Viņš bijis stalts tumšmatis, “patiešām apbrīnojams skaistulis, ļoti eleganti ģērbies”.

Par sieviešu skaistuma sacīkstēm sabiedrībā nezin kāpēc klīda baumas, ka “tieši nesmukās lien visos konkursos, uz katrām desmit nesmukām viena smuka”. Viņu vidū esot arī daudz rēviju dejotāju un bārdāmu, kuras saņem vienu latu par izrādi, bet svētdienās – 50 santīmus. Avīze “Pēdējā Brīdī”, kas pati ar tikpat savtīgiem nolūkiem bija rīkojusi šādu konkursu, 1927. gada 8. aprīlī sūrojās: “Skaistuma konkursi pie mums nav pareizi nostādīti un viņos piedalīties skaita par kaunu. Tas tomēr nav pareizi.” Eļļu ugunī vēl ielēja ironiski dzēlīgās visur esošās “Aizkulises”, secinot: “Arī sabiedriskā ziņā skaistuma konkursiem nav nekādas nozīmes, jo skaistākās dāmas skaita zem sava goda tajos piedalīties. Žurnāliem un laikrakstiem vēl ilgi nāksies cīnīties, kamēr tiem izdosies mūsu labāko sabiedrību pieradināt pie šādām amerikāniskām paražām.”

Tiešām ir lielas šaubas, vai izdevēju izmaksas, rīkojot šīs sacīkstes, atmaksājās. 1926. gadā avīzes “Jaunā Nedēļa” rīkotajā konkursā, kurā, iesūtot savu ģīmetni, varēja piedalīties katra Latvijas sieviete, laureātēm pienācās zelta rokaspulkstenis, sudraba rokassomiņa vai zelta gredzens ar briljantu. Godalgas katra karsēja varēja apbrīnot L. Rozentāla veikala skatlogā Kaļķu ielā 1. Šajā konkursā laurus plūca Bauskas apriņķa saimnieka meita Gaiļunas jaunkundze, Tukuma viesnīcas līdzīpašniece Zosaras jaunkundze un mājsaimniece no Vaiņodes pagasta M. Valdmanes jaunkundze.

Tā kā skaistums ir tik subjektīva lieta, ko ar vienu olekti nenomērīt, daži nekauņas nekavējās paust, ka konkurss “zaudējis no tā, ka tajā piedalījusies tikai lauku darba tauta”.

Par to varot spriest no tā, ka “Jaunās Nedēļas” redakcijā kuplā skaitā pulcējušās jaunavas ar “sarkanām, sapampušām rokām, nerunājot jau par veļu un melniem ceļgaliem”. Toties pagasti balsojot gan atbalstījuši savas skaistules, cik varējuši, un nu tās var pacelt “savus sarkanos degunteļus” cerībā uz bagātiem preciniekiem.

Atšķirībā no ārzemju konkursu uzvarētājām, kurām bagātās firmas piesūtīja vērtīgas dāvanas, skaistus tērpus, smaržas, zelta rokassprādzes, pulksteņus, Latvijas skaistulēm nebija cerību uz ievērojamām balvām. Gadījās pat tā, ka kažoku vai tērpu, kas konkursa skatē jaunkundzei bija mugurā, novilka, vēl uzvaras fanfarām skanot. To reto fabrikantu vidū, kas mēdza regulāri atbalstīt daiļavu balvu fondu, bija, piemēram, Rīgas izsmalcinātāko apavu karalis Eglītis. 


Latvijas sabiedrība arī 20. un 30. gados bija nežēlīga pret atšķirīgajiem – pat ja tās bija tikai naida un skaudības izpausmes. Ar šādu attieksmi pilnā mērā nācās saskarties 1928. gada “Latvijas skaistulei” – Dzelzceļa virsvaldē strādājošajai Zentai Ozolas jaunkundzei, kura presē tika raksturota kā “patīkama sarkanmataina jaunava bālu sejiņu, sarkanām lūpām”. Viņai nācās taisnoties gan par to, ka gājusi pie frizierstudentēm “par brīvu ondulācijas taisīt”, gan arī klausīties neskaitāmas citas sev veltītas “anekdotes”. “Es jau sevi neskaitu par skaistāko sievieti Latvijā, jo tā ir garšas lieta. Un tiešām skaistuma karalienes tituls man vairāk atnesis sāpes nekā priekus. Mani draugi nožēloja, ka esmu piedalījusies skaistuma konkursā. Es domāju, ka man šāds tituls palīdzēs dzīvē, bet pārliecinājos, ka taisni otrādi. Tā bija mana kļūda, un es to nožēloju, lai gan ir jau par vēlu,” “Aizkulisēm” 1928. gada 22. jūnijā pauda nelaimīgā skaistule.

Savukārt 1929. gadā, kad par “latvju skaistumkaralieni” kļuva Biruta Andersone – pēc dažu domām, “īstas sievišķības iemiesojums”, kurai “modernā laikmeta garam un prasībām gan augums drusku par mazu un apaļu, un kājas skaistas, bet nav graciozas” –, viņas tēvu, bagāto Rīgas linu tirgotāju, uzzinājušu šo itin kā priecīgo vēsti, ķērusi sirdslēkme.

Palūkojoties pāri Latvijas robežām, diez ko labāk vis neklājās arī ebreju izcelsmes ungārietei Elizabetei Simonai, kura pēc gada bija ievēlēta par Eiropas skaistuma karalieni. Kā izskanēja presē, “ungāru nacionālisti izmantojot katru gadījumu, lai pierādītu nicināšanu žīdietei, kas uzdrošinājusies reprezentēties kā ungāru skaistule”. Dzimtajā pilsētiņā puikas skaistuli pat pavadot ar “kaķu koncertiem”. Tā nu viņa, braukādama apkārt pa Eiropu, iztērējusi “veselu pulku” tēva naudas, sabojājusi nervus un dažās nedēļās zaudējusi trīs kilogramus svara.

Bērnu konkursi un “darba veneras”

1928. gadā notika pirmais skaistuma konkurss Majoros, ko sarīkoja populārais “Dreidiele” dansings, 200 no krievu un ebreju aristokrātijas aprindām nākušajām konkursantēm piesolot karaliskas balvas un “bezpartijisku triju sabiedrībā pazīstamu kungu žūriju”. Otrā kārtā jau piedalījās vien 20 dāmas, kurām lūdza nodejot kādu deju. Pirmo godalgu – no zelta gatavotu emaljētu pūdera kastīti 6000 rubļu (120 latu) vērtībā – ieguva kādas lielas dāņu firmas pārstāvja, Rīgas sēklu “karaļa” sieva, 23 gadus vecā Helēna Luksemburga, par kuru teikts, ka viņa esot tik aristokrātiska un piemīlīga, ka pat “labākajās dāmu aprindās izsauc ne tikai entuziasmu, bet arī skaudību”. Viesiem tika izklaide, bet dansinga telpas bija tā pārbāztas, ka īpašnieki nopelnīja desmitkārtīgi.

1929. gadā arī Latvijas daiļavām bija iespēja piedalīties franču laikraksta “Journal” rīkotajā visas Eiropas skaistuma konkursā. Vai tur tika kāda latviete, gan neizdevās noskaidrot.

1927. gadā ģimenes žurnāls “Atpūta” tirāžas celšanai bija sarīkojis frizūru skaistuma konkursu, kurā nebija pieteikusies neviena dalībniece. Pēc diviem gadiem “Atpūtas” ierosinātajam bērnu skaistuma un veselības konkursam jau bija daudz lielāka piekrišana. Vecākus no visas Latvijas aicināja sūtīt savu bērnu fotogrāfijas, ko pēc tam vērtēja “kompetenta” žūrija, kuras sastāvā bija pati Emīlija Benjamiņa, kā arī mākslinieks Niklāvs Strunke, rakstnieks Arnis, redaktors Jānis Kārkliņš, sieviešu kustības pārstāve Berta Pīpiņa un citas sabiedrībā zināmas personas. Šur un tur gan izskanēja arī šaubas par šāda pasākuma ētisko pusi, jo “jau tā gara nabadzības laikmetā tas var bērnos attīstīt tukšas iedomas”.

Konkursā uzvarēja četrus gadus vecā Mirdza Mūrniece. Kā 1929. gada 15. augustā rakstīja “Atpūta” – “dedzīgām acīm, veselīgu izskatu, droša un mundra”. Laureāte dzīvoja ļoti grūtos apstākļos – vienistabas dzīvoklī ar virtuvi liela sētas nama trešajā stāvā Brīvības ielā 192 kopā ar māti, kura turpat netālu apsaimniekoja nelielu preses kiosku, kas savulaik par kara nopelniem bija piešķirts tēvam, kurš jau agri miris. Saņemto naudas balvu māte Rozālija Mūrniece apņēmās noguldīt kādā bankā, lai vēlāk izmantotu Mirdzas skološanai.

Gana skrupulozu pieeju skaistuma lietai īstenoja laikraksts “Segodņa”, kas 30. gados rīkoja darba “veneru” konkursus, kuru žūrijā bija trīs mākslinieki – viņu vidū arī Sigismunds Vidbergs. Ņēma vērā ne vien kandidāšu sejas skaistumu, bet arī ķermeņa estētisko uzbūvi un pareizas proporcijas. Nogurdinošā konkursa laikā jaunkundzēm no darba tautas bija iespēja kaut reizi mūžā uzvilkt īstus kurmja, karakula, ūdeles, lapsas kažokus – kopsummā par trijiem miljoniem latu, ar kuriem rīkotājus bija bagātīgi apgādājuši Rīgas smalkākie modes saloni. Meitenes greznojās arī ar izsmalcinātāko firmu – “Lemonnier”, “Rose Deszat”, “Patou” – cepurēm un tērpiem. Diemžēl no visiem šiem jaukumiem nācās šķirties, pirms konkurss vēl bija beidzies.

Līdz pat 1934. gadam skaistuma konkursi bija Latvijas dzīves daļa, kas raisīja lielu ažiotāžu dzeltenajā presē un visai piesardzīgu interesi pārējā sabiedrībā. Izskanēja prātojumi, ka šīs daiļavu skates īstenībā “profanē” sievietes skaistumu, jo “patiesi apskaidrota un daiļa būtne nav spējīga nodot savu attēlu kāri alkstoša pūļa apbrīnošanai. Tā ir mūsu laikmeta tipiska pazīme, kas norāda uz tikumības un daiļuma jūtu pagrimšanu.” Pat žurnāls “Kino” 1930. gadā konstatēja, ka “tagad šādu skaistuļu mums ir bezgala daudz, un visa šī lieta kļūst pa daļai smieklīga, jo ne vienmēr tiek izvēlēta tiešām skaistākā sieviete. Lielu lomu šeit spēlē menedžeru veiklība un iepriekšsagatavota reklāma laikrakstos.”

Turpmākajos gados skaistums Latvijā guva apgarotākas aprises, pirmajā vietā izvirzot darba tikumu, rakstura cēlumu un citas jaukas īpašības. Tomēr arī tā saucamais tīrais skaistums joprojām intriģēja. Vēl 1939. gadā laikraksts “Rīts”, spriežot par to, kas svarīgāks par skaistumu, secināja, ka tas ir šarms. Jo “mūsu dienās skaistums kļuvis pats par sevi saprotama lieta, ko var iegūt jebkurā modes un kosmētikas salonā. Šarms turpretī ir kaut kas ļoti rets, to nekad nevar iemācīties un nevar arī piesavināties.”

Mūsdienu skaistuma konkursu rezultāti līdz 2012. gadam