Skaistuma veselīgā un neveselīgā robeža 0
No reklāmas man pretī raugās aktrise, kura bija slavena jau tad, kad biju pusaudze. Šķiet, atšķirībā no manis viņai laiks metis līkumu – par jaunu mīlētāju lomām viņa itin droši varētu sacensties ar divdesmitgadniecēm, kamēr es pamazām morāli briestu realitātei: varu kļūt par vecmāmiņu kuru katru brīdi. Mana labākā draudzene reizi mēnesī iet pie kosmetologa uz kaut kādu ģeniālu ādas atjaunošanas procedūru, un, skat, jau pie sāniem sešus gadus jaunāks dzīvesdraugs! Varbūt jāpamēģina arī man? Un kur vēl plastikas ķirurģija – mūsdienās visu iespējams piegludināt, izlīdzināt, palielināt vai samazināt. Jāizdomā vien, no kura gala sākt un kur ņemt naudu. Vai arī… Vai tiešām vērts tērēt laiku, līdzekļus un nervus, lai censtos līdzināties kādam nesasniedzamam un citu cilvēku izgudrotam skaistuma ideālam? Kur ir robeža starp veselīgu tieksmi pēc estētiskā un neveselīgu vēlmi sevi fotošopēt ne vien datorā, bet arī dzīvē?
Runājot par mākslīgo skaistumu, dermatoloģe Lauma Valeine uzsver divus aspektus. Viens ir vizuālais, ko sieviete vai vīrietis redz ar aci, otrs – psiholoģiskais. Dermatoloģei ikdienā nākas saskarties ar tiem abiem. Daiļais dzimums vēlas uzlabot savu estētisko un vizuālo izskatu, bet vienlaikus tam ir saistība ar psiholoģiskām problēmām. Nereti sievietes pašas nav apmierinātas ar izskatu un grib to mainīt, it sevišķi, ja ievērojušas kādu defektu vai nepilnības, bet bieži uz šīm pārvērtībām tieši vai netieši pamudina vīrietis.
“Ja ķermenī ir vietas, ko var lieliski uzlabot ar injekcijām vai cita veida estētiskām procedūrām, es kā ārste un vienlaikus kā sieviete to tikai atbalstu,” uzsver Lauma Valeine. “Ir arī gadījumi, kad sieviete iedomājusies tēlu, cilvēku, kam vēlas līdzināties, bet realitātē tas nav iespējams. Svarīgi par to izrunāties, lai rezultāts pēc procedūras nesagādā vilšanos. Vēl bieži pat neiedomājamies, ka daiļavas skaistums ir nevis dabisks, bet panākts, teiksim, ar fotošopu. Ar neprofesionāļa aci veroties uz šīm daļēji mākslīgi veidotajām būtnēm, gan vīriešiem, gan sievietēm var šķist, ka tieši tā jābūt. Sievietes ir gatavas darīt visu iespējamo, lai panāktu šādu skaistumu jebkādiem līdzekļiem, savukārt vīrieši meklē partneri, kas atbilstu noskatītajiem skaistuma un pilnības kritērijiem. Bieži vien konsultācijās esmu novērojusi – sievietes skaistuma etalonu dēļ nonāk patiesā izmisumā, ir gatavas sevi mainīt, gulties zem skalpeļa, jo jūt gan sabiedrības, gan masu mediju, gan līdzcilvēku spiedienu. Arī ļoti daudzi vīrieši uzskata – sievietei jāizskatās kā modelei, turklāt tā jābūt no dabas!”
Mazāk ir vairāk
Lauma Valeine par aktuālu problēmu ne vien pasaulē, bet arī Latvijā uzskata atkarību no procedūrām. “Atkarība no solārija un plastiskās ķirurģijas operācijām ir zinātniski pierādīta. Es redzu arī atkarību no skaistumu uzlabojošām injekcijām un citām procedūrām. Ja sieviete vienreiz palielina lūpas, tas ir saprotami, bet daiļā dzimuma pārstāves mēdz nākt atkārtoti un gandrīz bez mitas, un tā jau ir psiholoģiska problēma. Uz to raugos ļoti stingri. Ar šādām sievietēm mēģinu runāt, meklēt cēloni, kāpēc tā notiek. Dažu iespaidojis mazvērtības komplekss, citas to dara vīrieša dēļ. Pie vainas arī demogrāfiskā situācija: starp sievietēm valda pamatīga konkurence par normāliem vīriešiem. Ja pie manis atnāk dāma ar deformētu psihi, uzreiz rodas jautājums, vai ar viņu vispār var strādāt un kā to darīt. Būtībā šādas pacientes būtu jāvirza pie psihoterapeitiem, psihologiem. Ar profesionāles aci nereti arī uz ielas redzu sievietes, kam veiktas hiperprocedūras, hiperkorekcijas, kuru iznākums ir tālu no skaistuma un izpratnes par to. Svarīgi, lai sakristu klienta un speciālista skaistuma izjūta.
Latvijā atkarība no procedūrām nav tik aktuāla kā, piemēram, ASV, kur tā sasniegusi milzīgus apmērus. Jāuzsver – šī atkarība daudzas labas metodes degradē. Kā piemēru varu minēt botulīna toksīna injekcijas. Jebkurš sevi cienošs ārsts tās veiks pareizi, ievērojot preparāta ražotāja noteikto starplaiku starp procedūrām, un nekādām problēmām nevajadzētu rasties. Taču ne mazums klientu apstaigā vairākus speciālistus, šo procedūru izdarot biežāk, nekā noteikts. Tad, protams, neizpaliek tādas problēmas kā muskuļu atrofija.
Mākslīgo skaistumu atbalstu tiktāl, ciktāl sniedzas pēdējā laikā estētiskās medicīnas nozarē izskanējušais sauklis less is more, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē – mazāk ir vairāk. Ja sievietei tiek veikta kādas ķermeņa vietas korekcija uzlabošanas nolūkā, manuprāt, jādara tā, lai iznākums būtu kā mākslas darbs, nevis degradētu personību. Piekrītu, ka uzlabojam to, ko daba devusi, un piešķiram cilvēkam tur, kur daba skopojusies. Piemēram, ja sievietei gandrīz nav krūšu, to palielināšanā nesaskatu neko nosodāmu. Arī tad, ja ir šauras, gandrīz nemanāmas lūpas vai ar gadiem lūpu sārtās daļas apjoms samazinās, neiebilstu, ka cilvēks grib to atjaunot. Taču tam jānotiek mēreni. Viss ir labs, kas tiek veikts ar mēru.”
