Skaists skats maksā naudu, bet Latvijā tas ir vēl līdz galam neizmantots potenciāls. Pandēmija liek novērtēt dabas kapitālu 0
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Covid-19 pandēmija Latvijas iedzīvotājiem pavisam negaidīti atklāja dabas kapitālu, proti, kad visi teātri, muzeji, koncertzāles, krogi un rūpniecības preču veikali bija slēgti, izrādījās, ka došanās dabā ir vienīgā pašizolēšanās un ceļošanas iespēja ārpus mājām.
Turklāt daudziem nācās atzīt pienācīgi nenovērtēto dabas rekreācijas potenciālu, jo vērot dabā notiekošo pavasara atmodu, klausīties putnu dziesmās un strautu čalošanā bija ļoti patīkami un atslābinoši.
Lai noslogotu, jālabiekārto
To pierādīja arī Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) lietotne “Dabas tūrisms”, kuras lietotāju skaits krīzes laikā vairākas reizes pieauga, sasniedzot vairāk nekā četrdesmit tūkstošus, un vajadzēja pat veikt īpašu informācijas kampaņu, lai interesenti izvēlētos mazāk zināmus dabas objektus, izvairoties no pārlieku lielas drūzmēšanās.
“Dabas tūrisms pēkšņi bija nokļuvis sabiedrības uzmanības centrā, bet vienlaikus tas uzskatāmi apliecināja, ka, ierīkojot un paplašinot šāda veida atpūtas objektus, krietni lielāka uzmanība jāvelta servisam, īpaši tualešu ierīkošanai un atkritumu savākšanas sistēmas pilnveidošanai,” atzīst DAP ģenerāldirektors Andrejs Svilāns.
Covid-19 pandēmijas laiks atklāja dabas kapitāla vērtību, cik tas vienubrīd sabiedrībai kļuva nepieciešams, pieprasīts, pat neaizstājams.
“Izrādījās, pirms tam uz to esam ļoti šauri skatījušies. Teiksim, purva laipas ar vai bez skatu tornīšiem – nu kas gan tur īpašs! Bet piepeši par tām pieauga interese no ģimenēm ar bērniem, vecākiem ar mazuļiem bērnu ratiņos, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuri vēlējās tur pavadīt visu dienu.
Un parādījās arī pirmās problēmas, jo dažas laipas bija pārāk šauras šādām vajadzībām, citās klājums nolietojies, izdrupis un bīstams. Skaidrs, ka būs klintis, alas, kraujas, kur liftu neierīkosim, taču daudzviet apmeklētāju plūsmu iespējams palielināt, uzlabojot pieejamību,” atzīst A. Svilāns.
“Ko atnesi, to aiznes!”
Tam gan seko blakus efekts – atkritumu daudzuma pieaugums, tādēļ DAP, uzstādot informatīvos stendus dabas apskates vietās, mudina: “Ko atnesi, to aiznes!” “Protams, var jau palielināt miskastu skaitu, taču tas nebūs efektīvi, jo atkritumu izvešanai tiek tērēts daudz naudas, kuru varētu izmantot jēgpilnāk, bojāti piebraucamie ceļi, turklāt meža dzīvnieki un putni, meklējot barības atliekas, nereti izrevidē miskastes un atkritumi, vēja aizpūsti,vienalga nonāk dabā.”
Ar tualetēm ir līdzīgi. Kvalitatīva tualešu apkalpošana ir pietiekami sarežģīta un dārga, jo saistīta ar piebraukšanu, jo īpaši kāpu zonā, pastāvot riskam, ka asenizācijas mašīnas iebrauktās sliedes sāks izmantot neapzinīgi cilvēki.
Video:
Ziemā dabas kapitāls “slēgts”
Latvijā dabas taku ir ļoti daudz, pa kādai teju katras pašvaldības teritorijā, un labiekārtojuma līmenis arī būtiski atšķiras.
Vai rudenī, ziemā, gatavojoties Covid-19 otrajam vilnim, būs iespējams piedāvāt līdzvērtīgu atpūtu dabā kā šopavasar?
Uz to Andrejs Svilāns atbild noliedzoši, jo lielākā daļa DAP pārraudzīto taku un laipu būs slēgtas no sniega neattīrītu pievedceļu dēļ, un cerēt, ka arī šogad sagaidīsim bezsniega ziemu, nevar.
Dabas apskates objektu uzturēšanā daudz darījusi gan DAP, gan “Latvijas valsts meži” un vietējās pašvaldības, taču viss atkarīgs no viņu finanšu kapacitātes.
“Principā nekas daudz pašos apskates objektos nemainīsies, vienīgi mūsu pieredze būs ievērojami mainījusies, reaģējot uz situāciju, ja atkal tiks izsludināts ārkārtas stāvoklis. Nav noslēpums, ka šobrīd vairākas darba grupas nodarbojas ar DAP, Valsts vides dienesta, Nacionālā botāniskā dārza un Dabas muzeja reorganizācijas jautājumiem, un secinājumiem jābūt gataviem 27. jūlijā.
Grūti pateikt, kāds būs modelis, kā funkcionēs divas jaunizveidotās institūcijas, taču Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadītājs Juris Pūce ir uzsvēris, ka vienai no tām būtiska darbības prioritāte būs dabas izziņa, izglītība un informācija.
Salacgrīvā mums jau ir piešķirtas telpas, nepieciešama tikai ekspozīcijas izveide un mācību programmu pilnveidošana, lai tur varētu tapt Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta dabas centrs, kas varētu stāstīt par Baltijas jūru, upju zivju aizsardzību un biosfēras rezervātu.
Runājot par dabas kapitālu, nevaram aprobežoties vien ar dabas tūrismu, ir jāsabalansē arī citas ar to saistītās nozares, jāizsver lēmumi, piemēram, nesen bija gadījums, kad nocirta divsimt gadus vecu mežu.
Nocērtam mēs to vienreiz, tātad būs jāgaida vēl divsimt gadi, lai izaugtu jauns tāds pats mežs, ja vispār izaugs.
Tāpat Latvijas pilsētās ir satraucoša tendence apbūvēt zaļās teritorijas – nevis ierīkot tajās parkus, bet izvērst privātmāju būvniecību.
Dabas kapitālam nevar piešķirt īpašumtiesības, tas mums visiem ir kopējs, un, ja mēs sabojājam kaut ko vienā sektorā, tad dabas kapitāla vērtība kritīsies arī citos. Lai cik skaista arī būtu bērzu birztala, līdzās esošs piesārņojuma avots tās vērtību mazinās.”
ES saistošie noteikumi
Eiropas Savienībā ir pieņemti noteikumi, kas aizsargā dabas kapitālu un gādā, lai tas būtu pieejams arī nākamajām paaudzēm – Ūdens pamatdirektīva (saldūdenim), Jūras stratēģijas pamatdirektīva (jūrām), Gaisa kvalitātes direktīva ar mērķi nodrošināt tīru gaisu bez kaitīgiem piemaisījumiem, Dzīvotņu direktīva un Putnu direktīva, kas aizsargā savvaļas dzīvniekus un viņiem nepieciešamo telpu.
Saglabāt dabas kapitālu palīdz arī ES regulējums attiecībā uz klimata pārmaiņu ierobežošanu, ķimikālijām, rūpniecības radītajiem izmešiem un atkritumiem.
Eiropas Komisija pēdējā laikā ir nākusi klajā ar vairākiem dabas kapitālu aizsargājošiem dokumentiem – Zaļo kursu, Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, “No lauka līdz galdam” stratēģiju – piedāvājumu pavisam citai pārtikai, bioloģiskākai, zaļākai, ilgtspējīgākai saimniekošanai.
Tas, ko jau sen zinājuši biologi, dabas eksperti un cilvēki, kuri ikdienā domā par dabu, nu ir iekļauts oficiālos dokumentos, proti, ka dabai ir jāpiešķir vairāk telpas, lai veicinātu sabiedrības ilgtspējību un varētu pārvarēt tādas krīzes kā šobrīd saistībā ar Covid-19.
Stratēģija “Latvija 2030”
Latvijai Eiropas Savienībā jābūt līderei dabas kapitāla saglabāšanā, palielināšanā un ilgtspējīgā dabas pakalpojumu izmantošanā – tā sacīts Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam dokumentā, kuru izstrādājusi ekspertu grupa asociētā profesora Roberta Ķīļa vadībā, iesaistot arī dažādu paaudžu un profesiju cilvēkus visā Latvijā. Sadaļā par dabas kapitālu kā prioritāte minēta dabas daudzveidība, kultūras mantojums un ainava kā nacionālās identitātes sastāvdaļa un vides kvalitātes saglabāšana.
“Latvijas dabas kapitāls ir salīdzinoši labā stāvoklī, tomēr nepietiekami izmantots un apsaimniekots. Esošā dabas resursu un dabiskās vides daudzveidība ir Latvijas unikālā iespēja ne tikai zaļas ekonomikas un ilgtspējīga patēriņa attīstībai. Tā ir iespēja veidot un saglabāt Latvijas kā zaļas valsts tēlu – Latvijas starptautiskās atpazīstamības zīmolu,” secinājuši eksperti.
Nākotnes vīzijā pēc desmit gadiem Latvijai vajadzētu pārstrādāt vairāk nekā 80 procentus no visiem savāktajiem atkritumiem, palielināt dabas resursu izmantošanas produktivitāti, sasniedzot vismaz 1550 eiro līmeni par resursu tonnu un samazināt siltumnīcas efekta gāzu emisiju.
Dabas kapitāla pārvaldība
Strādājot pie stratēģijas “Latvija 2030”, Roberts Ķīlis izteicies, ka vēl viens veids, kā pārvaldīt un izmantot dabas kapitālu, kas līdz šim nav apgūts, ir tā izmantošana rehabilitācijai, jo pie mums ir daudz vietu, kas ir tīras un viegli sasniedzamas no centra.
“Cilvēki varētu braukt uz Latviju “salabot” savu ķermeni un rehabilitēties tieši šeit – daba nāktu klāt kā papildu faktors. Piemēram, cilvēks pēc operācijas dažas dienas pastaigā pa priežu mežu, klausās putnu dziesmās, raugās puķēs un zālē. Patiesībā tas arī ir viss, bet tā jau ir rehabilitācija. ”
Roberta Kīļa “Vides Vēstīm” paustajās pārdomās izskan doma, ka arī skaists skats maksā naudu un Latvijā tas ir vēl līdz galam neizmantots potenciāls.
“Ir jāsaprot, ka maza apjoma lauksaimnieciskai darbībai ar trim govīm nav īstas nākotnes, tas pēc gadiem varēs kalpot kā stāsts par agrāko laiku dzīvi, bet laukos cilvēki dzīvos, būdami gatavi labi maksāt par kvalitatīvu vidi un skaistu ainavu, un tie nebūs tikai ārzemnieki.
Tādēļ par to, kādā veidā visprātīgāk komercializēt ainavu, jāsāk domāt jau tagad. Mazai pilsētiņai jāpadomā, vai ir vērts celt tajā rūpnīcu, ja tās videi un ainavai ir liela vērtība, kuru var pārdot kaut vai caur pašvaldības nodokli, kas jāmaksā tiem, kuri tur pērk zemi vai māju.
Vides un ainavas vērtība uzreiz kritīsies, ja tur uzcels rūpnīcu, lai cik ekoloģiska tā arī būtu. Šādās situācijās ļoti rūpīgi jāpārdomā, kā rīkoties. Tā būtu laba pārvaldība – izlemt, ko un kā šajā brīdī darīt.
Ja izvēle ir par labu ainavai, tad mainīsies arī pakalpojumu klāsts pilsētiņā. Lielbritānijā brīvo profesiju pārstāvji dzīvo 50–60 kilometrus no lielajām pilsētām lauku īpašumos, bet tas maina blakus esošā ciematiņa piedāvāto pakalpojumu raksturu – tajā parādās smalkas kafejnīcas, veikali, notiek kultūras cilvēku rīkoti pasākumi.
Tas nav sapnis, bet reāls scenārijs Latvijai, jo mums ir ļoti kvalitatīva vide.”
Asociētais profesors uzskata, ka pirmais, kas jāizdara, jāaprēķina dabas kapitāls un jānosaka tā galvenās komponentes.
Piemēram, kas ir novada kapitāls? Ainava, bioloģiskā daudzveidība, putnu sugas, tīrība, laba pieejamība vai dažreiz tieši otrādi – nepieejamība, jo kādam tas ir ļoti svarīgi. Un dabas kapitāls jāaprēķina naudas vērtībā.
Var aprēķināt, kādas ekonomiskās aktivitātes notiek, kādi medicīnas, tūrisma un citu veidu pakalpojumi tiek sniegti, cik tajos izmantoti dabas resursi. Tikai tā kļūs skaidrs, cik liels ir dabas kapitāls un kuras ir tā vērtīgākās daļas.
Lai Daugavā parādītos tīras peldvietas
Juris Jātnieks, bijušais DAP ģenerāldirektors: “Dabas kapitāls ir visu dabas norišu un produktu kopums, kas ļauj cilvēkam dzīvot ilgi, droši un pārticīgi uz Zemes. Grūti iedomāties, kas nav dabas kapitāls, jo arī cilvēka radītajam pamatā ir dabas materiāli.
Koks, smiltis, metāls, nafta un citas izejvielas, ko izmantojam, ir dabas dotas. Spēja labi pārvaldīt dabas kapitālu ir katras valsts un tautas gudrības, inteliģences mēraukla.
Ņemot vērā sabiedrības pieprasījumu, raugoties nākotnē, iespējams izdarīt tā, ka gan dabas kapitāls, gan arī ieņēmumi no tā izmantošanas vairojas. Tas ir vienīgais kapitāls, kuram piemīt šāda unikāla īpašība.
Atcerēsimies tautasdziesmu: “Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu.”
Proti, saudzējam un kopjam birzi, lai “zariņi” spēj raženi augt – pamatkapitāls jātērē apdomīgi, pārdodot koksni, meža veltes, kūdru, izaudzējot ražu, apbūvējot jaunas vietas, tad varēsim vairot un dārgāk pārdot to dabas kapitāla nemateriālo daļu – atpūtas un izziņas vērtību, iespēju cilvēkiem uzlabot veselību, nervu sistēmu, pārdzīvot Covid-19 un citas krīzes.
Pasaulei kļūstot arvien civilizētākai, urbanizētākai un noplicinātākai dabas ziņā, redzam globālu pieprasījumu tieši pēc šīs dabas kapitāla daļas, kas svarīga cilvēku izdzīvošanai, drošībai, komfortam.
Lūk, piemērs – pandēmijas laikā Eiropu pāršalca ziņa, ka Venēcijas kanālos atkal ir atgriezušās zivis un ūdens kļuvis dzidrs. Tas norāda, cik daudziem cilvēkiem licies svarīgi ieraudzīt šajā pilsētvidē kaut ko tīru un apzināties, ka daba atjaunojas.
Es iedomājos, cik liels būtu Rīgas ieguvums, prestiža pieaugums, ja Daugavā parādītos tīras peldvietas.”
UZZIŅA
Dabas kapitāls
Dabas kapitāls ir visi dabas resursi, bez kuriem cilvēces eksistence un sabiedrības pastāvēšana nebūtu iespējama – augsne, kurā tiek audzēta pārtika, izejvielas celtniecībai un apģērbam, dzeramais ūdens, okeāni ar zivīm un jūras dzīvniekiem un gaiss, ko elpojam.
Latvijā ir 689 īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, tostarp 333 iekļautas “Natura 2000” tīklā, aizņemot 11,9% no Latvijas sauszemes un 15% jūras teritorijas.
Latvijā ir trešais mazākais “Natura 2000” sauszemes teritoriju platību rādītājs Eiropas Savienībā, tādēļ Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam dokumentā aizsargājamo dabas teritoriju platību ieteikts palielināt līdz 18% no sauszemes teritorijas. Salīdzinājumam – šobrīd Slovēnijā ir 35%, Slovākijā – 30%, Igaunijā – 17,7%.
Lietotne “Dabas tūrisms” ļauj cilvēkiem ērti plānot, kurp doties dabā, ko apskatīt un kāda infrastruktūra pieejama katrā apskates vietā. Lietotnē nav atrodami īpaši aizsargājami dabas objekti, kuru masveida apmeklējums varētu kaitēt to saglabāšanai.
Avots: Dabas aizsardzības pārvalde
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
