Skaistkalnes svētvietas atdzimšanas vadītājs Mediņš: “Nevaru pārmainīt pat ciemu.” 39
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kādā jūnija svētdienā uz vientuļa Kurmenes–Skaistkalnes ceļa pietur vieglā automašīna un braucējs aicina sēsties iekšā, jo citādi es nokavēšot dievkalpojumu plkst. 12.00. Bilstu, ka šoreiz neesmu baznīcēns, bet eju pārgājienā apskatīt Skaistkalni un tad tālāk uz Mēmeli.
“Es taču tevi atceros,” saka braucējs, tagadējais Skaistkalnes baznīcas prāvests Andrejs Mediņš. Protams, Andrej, es arī tevi ļoti labi atceros. Kad bijām daudz jaunāki, savas katoļu mācītāja gaitas tikko biji sācis Talsu baznīcā, jau tad ap sevi pulcinot kvēlu sekotāju un tikpat kvēlu noliedzēju pulku, un es tevi intervēju.
Andrejs Mediņš ir mācītājs, kurš arī publiskā runā nekad nav vairījies no kāda stiprāka vārda, ja nu adresāti ar labu un pieklājīgi viņa domu uzreiz negrib saprast.
Lai arī sen, taču esam tikušies arī ārpus “avīzes formāta”, turklāt esam gandrīz vienaudži, tādēļ nekāda jūsošana, baznīcas aprindās pieņemtā hierarhijas ievērošana vai lieki ievadi mūsu sarunai nav vajadzīgi.
“Klausies, Skaistkalnes baznīcai augustā būs 330 gadu jubileja, turklāt šī svētvieta ir vismaz par 100 gadiem senāka par Aglonu. Zināji?” Andrejam uzreiz plāns galvā, kā iecerētajām plašajām svinībām sarunāt kādu sabiedrisko attiecību gājienu.
Protams, ka nezināju. Stalto Skaistkalnes baznīcu, kas kādreiz esot pildījusi arī bazilikas lomu, biju redzējis tikai no ārienes. Bet par pašu Andreju gan pēdējos gados daudz bija dzirdēts saistībā ar it kā atklātajiem pārkāpumiem viņa pārziņā esošajā Bruknas muižā. Sarunājām, ka kādu jūlija dienu nobraukšu turp.
Sarunātajā dienā Skaistkalnes baznīcā bija ieradies arī vesels autobuss ar tūristiem no Rīgas, arhitekte un restauratori no Daugavpils, dievnama pagalmā un iekštelpās darbojās celtnieki, piebrauca materiālu piegādātāji.
Rosība kā skudru pūznī, un visam pa vidu, protams, Andrejs Mediņš, kuram todien vēl esot jāaizskrien uz Jelgavas diecēzi, lai apstiprinātu atjaunojamo torņu galīgo variantu.
Pirms mūsu sarunas izpildīju mājasdarbu un iepazinos ar medijos par tevi sarakstīto pēdējā laikā – kur vien kā prāvests darbojies, allaž ap sevi esi sacēlis pozitīvu un negatīvu emociju vētras. Skaistkalnes draudze un arī ciemats nav izņēmums. Kādēļ tā?
A. Mediņš: Saprotu jautājuma kontekstu, taču šoreiz es ļoti vēlētos, lai mēs galveno uzmanību tomēr veltītu nozīmīgajam notikumam, nevis man personīgi – vismaz, lai tā neiznāk galvenā sarunas tēma.
Skaistkalnes baznīca tās 330 gadus garajā vēsturē ir bijusi viena no Latvijas katoļticīgo garīgajām oāzēm un pērlēm. Savulaik tieši Skaistkalne bija nozīmīgākais katoļticības centrs Zemgalē, plaši slavena ar brīnumdarītājas Dievmātes gleznu.
Skanīgais Skaistkalnes nosaukums – Šēnberga, kas latviskots tikai 1925. gadā, radies jau 15. gadsimtā un aizgūts no šā novada pirmā lēņu īpašnieka Hermaņa Šēnberga, kuram zemes “starp Mēmeles un Iecavas upēm” 1489. gadā pārvaldībā nodeva toreizējais Livonijas ordeņa mestrs.
Vēlāk zemes nomnieku un īpašnieku dzimtas mainījušās, taču senajos laikos Šēnberga tā arī palikusi tikai neliela vietiņa pierobežā, kur sadūrušās divas Baltijas guberņas valstu robežas – ar internacionālu iedzīvotāju sastāvu, no kuriem lielākā daļa bijusi ebreju tautības.
Šēnbergas uzplaukumu var saistīt ar bijušā pulkveža, grāfa Berga-Karmela zemju pārvaldīšanas laiku un viņa pievēršanos katolicismam. Pulkvedis esot zaudējis redzi, un acu gaismu viņam nav varējuši atdot pat visslavenākie tā laika ārsti. Tad viņš vērsies ar lūgšanām pie Dieva un redzi atguvis. Pateicībā par brīnumaino izveseļošanos pulkvedis 1658. gadā licis celt uz savas zemes katoļu baznīcu, veltot to Jaunavai Marijai. Saglabājušās arī teikas par baznīcas vietas izvēli. Jājot no medībām, pulkveža zirgs gluži līdzenā vietā paklupis uz ceļiem. Jātnieks to iztulkojis kā Dieva gribu un tieši tur licis celt jauno dievnamu.
Šim darbam piesaistīti jezuītu ordeņa garīdznieki, vispirms Šēnbergā izveidojot vienu no nedaudzajiem jezuītu klosteriem Latvijas teritorijā, uz “mūžīgiem laikiem” klostera mūku saimniecības vajadzībām nododot arī lielas zemes platības un paredzot ievērojamas ikgadējas klostera, vēlāk arī baznīcas uzturēšanas maksas.
Tad sākās reformācija, jezuītu ordeņa vajāšanas un citi laiki, karus ieskaitot. Kad jezuītu ordeni 18. gadsimta Eiropā aizliedza, Skaistkalnes draudzi un baznīcu pārņēma vietējie mācītāji, kopjot un attīstot tālāk šīs vietas nozīmīgumu, neskatoties uz dažādām vēstures peripetijām.
Pēc neatkarības iegūšanas pirmajā Latvijas Republikā nedarbojās gandrīz neviens garīgais ordenis, tādēļ toreizējais arhibīskaps uz Latviju no Bavārijas uzaicināja kapucīnu ordeņa tēvus, kuri Skaistkalnes klosterī un baznīcā sabija no 1929. līdz 1949. gadam.
Kapucīnu tēvi šeit garīgo dzīvi uzturēja augstu, pulcināja svētceļnieku tūkstošus. Viss mainījās pēc Otrā pasaules kara, kad baznīcu nobombardēja, klosteri un visus īpašumus atņēma, tos pielāgojot padomju iekārtas vajadzībām. Baznīcai palika tikai dievnams un mācītāja mājiņa.
Par šīm visām būšanām pamatīgi pētīts un uzrakstīts informatīvā biļetenā, kas par Skaistkalnes baznīcu izdots 1995. gadā un ko sastādījis Dainis Bruģis.
Pats no bērnības atceros, ka klostera ēkā bija ierīkota slimnīca, jo tur piedzimuši arī divi mani brāļi un māsa.
Kur ir paša dzimtās mājas?
Bārbelē, ļoti netālu. Kā prāvesta ceļš uz dzimto pusi man sākās pirms trim gadiem, kad ar bīskapa nomināciju kļuvu par Kurmenes draudzes mācītāju. Tā pavisam netālu no šejienes darbojos līdz brīdim, kamēr paralēli Bārbelē atvērtajai zēnu aviācijas skolai manis vadītā “Kalna svētību kopiena” iegādājās arī Skaistkalnes senā jezuītu klostera un padomju laika slimnīcas drupas.
Jo domājām, ka līdztekus jauno tēvu skolai jāizveido arī skola meitenēm – jaunajām mammām Kaucmindes tradīciju garā, un vislabāk to būtu darīt šeit, Skaistkalnē.
Jelgavas diecēzes bīskaps Eduards Pavlovskis par šo manu domu sākumā bija ļoti izbrīnīts, ka šo graustu, ko visi gribēja nojaukt, varētu arī atjaunot. Izmantojot iespēju, šajā sakarā lielu paldies gribētu pateikt Valsts kultūras pieminekļu pārvaldei, Dambja kungam personīgi, arī Lancmaņa kungam, kuri šo domu atbalsta un palīdz, lai šo ēku tomēr varētu atjaunot.
Tā līdztekus Kurmenei jau dažus gadus kopā ar “Kalnu svētību kopienu” šeit darbojāmies ar klostera atjaunošanu, līdz pērn bīskaps mani atkal izsauca un saruna bija nevis par klosteri, bet baznīcu.
Iepriekšējais bīskaps Antons Justs par Skaistkalnes baznīcas pārvaldi tagadējā Latvijas brīvvalstī bija vienojies ar Paulīniešu ordeni Polijā. Šā ordeņa centrs ir Čenstohovā. Viens no līguma noteikumiem paredzējis, ka viņi šo vietu arī atjauno un tai atgriež kādreizējo košumu, pievilkšanas spēku.
Tā Skaistkalnes baznīcā paulīniešu pārvaldībā bija pagājuši 20 gadi, bet no cerētās atjaunotnes un atdzimšanas nenotika nekas. Gluži pretēji – turpinājās dievnama un visa ēku kompleksa iešana bojā. Tādēļ bīskaps man jautāja, vai es būtu gatavs pārņemt šīs vietas pārvaldi un atdzimšanas vadību.
Nevis lika, bet jautāja – demokrātija ir arī baznīcas hierarhijā?
Jā, arī baznīcā daudzām lietām ir jāmainās, un tas notiek. Es padomāju un piekritu. Pēc tam jau Latvijas bīskapu sinode ķērās pie šā jautājuma risināšanas ar paulīniešiem, lai Skaistkalnes baznīcas pārvaldi varētu no ordeņa pārņemt, viņiem piedāvājot kalpošanai citu vietu Latvijā – tādu, kur var nodarboties tikai ar garīgo darbu.
Rezultātā no šā gada 1. janvāra esmu kļuvis arī par Skaistkalnes baznīcas prāvestu un šīs svētvietas atdzimšanas vadītāju.
Baznīcā tagad notiek arī garīgā dzīve vai tikai celtniecības darbi?
Dievkalpojumi ir katru dienu septiņos vakarā un svētdienās divpadsmitos. Draudzi kuplina bruknieši, kuri tagad te strādā un arī dzīvo. Vietējiem droši vien bija tāds kā kultūršoks, ka mierīgā dzīve te ir beigusies un sākusies liela rosība.
Sinode jau ir izstrādājusi lielu attīstības projektu Skaistkalnes baznīcai un tās 28 ha platībai, kur iekārtot svētvietas laukumu, vietu procesijām, semināriem, rekolekcijām, dievkalpojumiem, konferencēm, arī automašīnu stāvlaukumam un pārējās sociālās infrastruktūras izveidei plašām ļaužu masām, ko jau drīzumā Skaistkalnē atkal ceram sagaidīt – līdzīgi kā citos garīgajos centros.
Taču pašlaik notiek vienīgi dievnama glābšanas darbi. Ēkai ir nopietni bojāti pamati pārlieku tuvu sastādīto egļu un tūju dēļ, tek arī jumti. Protams, ka poļu ordenim ziņa par vienošanās laušanu bija sāpīga, taču nekādas pārmaiņas ar priesteru maiņu te nenotiktu, ja paulīnieši šeit būtu ko izdarījuši.
Nebija pat tādas elementāras lietas kā īpašumtiesību nostiprināšana zemesgrāmatā. Šogad beidzot šo procesu esam sākuši, un tagad caur tiesu jāpierāda, ka te kaut kas pašai baznīcai vispār vēl pieder.
Kurmenē mani par prāvestu nozīmēja, kad tur baznīcai līdz 150. jubilejas svinībām bija palicis gads, bet Skaistkalnē situācija ir vēl saspringtāka – jau augustā svinam baznīcas 330 gadus, un ļoti gribas kaut ko izdarīt tādu, lai svinēšanas prieks būtu lielāks un arī vide sakārtotāka.
Svinēšanai būs kāda konkrēta diena?
Kanepenes svētku ietvaros, kuru kulminācija šogad būs 7. augustā.
Kas ir Kanepene?
Skaistkalnes Kanepenē laicīgais vienmēr ir sadzīvojis ar garīgo pasauli. Par Kanepenes tirgus esību pirmās ziņas sameklētas jau ļoti sen – 1713. gadā, kad no toreizējā Polijas karaļa Augusta II saņemta atļauja rīkot gadatirgu Skaistkalnes muižā. Nostāsti vēsta, ka Kanepene reiz bijis lielākais lauku gadatirgus Baltijas guberņā. Bet nosaukums radies no vārda “kaņepes”, kas hercoga Jēkaba laikā Skaistkalnes pusē bijis plaši kultivēts augs, darbojusies arī kaņepju pārstrādes manufaktūra.
Skaistkalnes baznīcā Kenepene ierasti svinēta trīs dienas – no piektdienas līdz svētdienai. Piektdiena bija slimnieku diena, kad cilvēki no visas Latvijas brauca lūgties par savu vai tuvinieku veselību, savukārt sestdiena bija laulāto diena – uz Skaistkalni sabrauca pāri, kas laulājušies baznīcā, un šajā dienā atjaunoja solījumu viens otram. Galvenā bija svētdiena – ģimeņu diena, kad uz Skaistkalni sabrauca ģimenes no visas Latvijas.
Šogad lielās jubilejas reizē Skaistkalnes Dievmātes – Latvijas ģimeņu aizbildnes – svētku programmu esam paplašinājuši līdz četrām dienām un tā sāksies jau pēc nedēļas – ceturtdien, 4. augustā, ar jauniešiem veltītu dienu. Piektdien būs Kanepenē tradicionālā slimnieku diena, bet ģimeņu diena sestdien. Svētdien, 7. augustā, īpaši godināsim Skaistkalnes Dievmāti. Sagaidīsim bīskapus, būs procesija, Svētā Mise arī lietuviešu valodā, kopīga agape ar Madonas orķestri, būs arī gadatirgus. Programma plaša, visi laipni gaidīti!
Kurš sakrālais objekts pēc skaita šis ir, kuru tu atjauno?
Neskaitu, jo visu laiku sevi mānu, ka tas ir pēdējais. Baznīcu atjaunošanas esmu vadījis Talsos, Kandavā, Ugālē, Saldū, Ezerē, Kalnos, Kurmenē un tagad arī Skaistkalnē. Bruknas muiža, Kurmenes un Bārbeles skolas – tās ir manas iniciatīvas ar “Kalnu svētību kopienu”. Kurmenes skolā veidojas jauniešu rehabilitācijas centrs – nemīlētajiem, negribētajiem un nevajadzīgajiem. Šobrīd tās vietas vadībā ir viena jauna un jauka ģimene.
Bruknā “neoficiālo” bērnu vairs nav?
Šiem mērķiem mums ir skolas Kurmenē, Bārbelē, un meitenēm taisām šeit, vecajā klosterī, baznīcai blakus. Vienīgais, ko mums varēja Bruknā piesiet, bija bērnu atrašanās viņiem īsti neatbilstošā vietā.
Kādu savu lomu, sapņa piepildījumu turpmāk šajā vietā redzi pats? Vai tikai kā kāda projekta attīstītājs, laicīgā valodā runājot?
Piepildījums mums būs debesīs. Taču tagad Dievs man ir devis tādu dāvanu, ka nolaistā vietā vai pat drupās es redzu skaidru vīziju, kā tur izskatīsies pēc kāda laika. Tā bija arī Kurmenē, Bārbelē un visur citur, kur kalpošanas ceļi mani ir aizveduši. Tieši tā arī Skaistkalnē es jau redzu visas eremītu, rožukroņa un krusta ceļa takas, terases – lielu garīgās dzīves centru kopumā, kura vidū ir ar agrākajiem torņiem atjaunotā baznīca. Tas viss būs pēc kādiem pieciem, vēlākais, sešiem gadiem.
Braucot šurp, atradu un pārlasīju mūsu sarunu, kas bija publicēta 1996. gadā. Radās sajūta, ka toreiz arī tev viss bija daudz vairāk skaidrs, nekā tas ir šobrīd. Kādas pārdomas, piemēram, par izglītības sistēmu, baznīcas lomu un citiem “mūžīgajiem” jautājumiem tev ir tagad?
Tad priesterībā man bija pagājuši divi, tagad – 25 gadi. Salīdzinot ar to laiku, man ir jāatzīst, ka garīgajā un morāles ziņā esam iegājuši daudz lielākā… Labi, lai nu paliek, šo vārdu laikam vienīgajā Latvijā atlikušajā konservatīvajā izdevumā tāpat tu nerakstīsi.
Teikšu tā, pēdējās elementārās cilvēciskās lietas, kas mums vēl bija – cieņpilna mīlestība, svētuma sajūta –, tas viss tagad ir pazudis. Īstās lietas grozās tikai ap materiālo, un man šķiet, ka ir spēki, kas pie tā diezgan labi piestrādā. Kovida notikumi, Stambulas konvencijas, visādi jauni kursi Eiropā – ejam virzienos, kas ved uz iznīcību. Esam jau zaudējuši savu identitāti, jo izrādās, ka varam apšaubīt dzimumu, kādā Dievs mūs radījis.
Jaunie valdošie virzieni vedina domāt, ka esam kāda liela kultūras un attiecību sprādziena priekšā. Redzam, ka šajos procesos arī baznīca ir zaudējusi savu vadošo lomu. Kļūdas un grēki ir bijuši arī katoļu baznīcai, tagad tas ir atzīts, un priesteri vairs nevar visiem teikt, ka esam tas labākais piemērs vai pilnība.
Savas dienas vadu, mēģinot glābt un atgriezt dzīvei visus, kuri šādu palīdzību pie manis meklē. Domāju, ka pats savā dzīvē visas laicīgās kaites šobrīd esmu jau izslimojis. Taču pasauli pārmainīt es nevaru. Kur nu!
Nevaru pārmainīt pat ciemu. Cik varu, mainos pats un ceru, ka kāds līdzcilvēks no maniem pūliņiem varētu iedvesmoties, nemeklējot vainas tikai citos.
Kopumā lielākais, ar ko šajā laikā neesmu apmierināts, ir mīlestības trūkums cilvēkos. Ikviens tagad grib būt īpaša personība, taču neatzīst pašu svarīgāko – nesavtīgi mīlēt citus, lai arī pats būtu mīlēts.
Ja šīs attieksmes nav, tās vietā iemājo greizsirdība un pastāvīgas bailes kaut ko būtisku zaudēt.
