– Tomēr viņi stāstīja to tikai jums, dažiem TSDC cilvēkiem, nevis sabiedrībai… 10
– Galvenais, ka viņi, savervētie, “izgaismojās”. Ja viņš ir “izgaismojies”, ar viņu vairs nevar manipulēt. Ar citiem vēl tagad manipulē, tāpēc jau viņi sargājas. Viens man toreiz teica: “Es negribu nākt uz jūsu iestādi, tāpēc es atnākšu pie jums mājās.” Un viņš atnāca un pastāstīja. Viņam tajā laikā jau bija četri dēli, braši, jauki zēni. Viņš bija bēdzis no tā savervējuma, atstājis bērnus mājās un pieteicies ģeoloģu ekspedīcijā uz Sibīriju. Arī tur jau čeka priekšā! Viņš teica: “Es vairs nevarēju to izturēt!” Bet, kad viņš “izgaismojās”, viņu pārlika citā kastītē un lika mierā. Viņi taču aizbrauks arī uz ārzemēm pakaļ! Tā tādas iestādes dara. Bet tik šausmīgas metodes kā krievu čekai nebija nevienai! Tas bija vienkārši neprāts! Viņi varēja ar šantāžu iedzīt cilvēku nāvē. Daudzas pašnāvības ir bijušas. Cilvēku var visādi pievilt. Iedomājieties, sēž 11 tūkstoši čekistu, un viņi visi ir apmācīti mūs “ievilkt”! Kas tā par varu, kas tā valda pār savu tautu, noliekot visus uz ceļiem, nevis audzinot būt lepniem par savu valsti!? Un čekā jau meklēja tikai gudrus cilvēkus, jaunos juristus. Tāpēc man ir liela skola attiecībās ar cilvēkiem un es visiem piedodu. Jo cilvēks ir cilvēks. Vispirms vajag papētīt sistēmu, lai mēs zinātu, par ko balsot, kādu sistēmu izvēlēties.
– Un pēc visa pārdzīvotā jūs turpināt ticēt cilvēkiem…
– Jā, protams. Mēs visi esam Dieva radīti. To nedrīkst aizmirst. Pie tā jāturas, jo kaut kādai patiesībai, idejai, uz kuras stāvēt, ir jābūt. Citādi esam kā niedres vējā.
– Teicāt, ka jums ļoti mīļš skaistais bērzs pie mājas. Vai nav tā, ka dažkārt gribējies labāk runāt ar kokiem, nevis cilvēkiem?
– Es labprāt runāju ar cilvēkiem. Es arī ar čekistiem runāju. Arī viņi ir Dieva radīti cilvēki. Bet manas lēģera biedrenes Mordvijā ar čekistiem nerunāja. Viņi brauca mūs “pāraudzināt”. Atbrauc tāds jauns puisis: “Jūs tāda vecāka, prātīgāka, jūs jau pastāstīsiet, kā te viss ir. Varbūt jums kaut ko vajag, kādas zāles?” (Pasmejas.) Teicu, ka man vajag sirdspilienus. Viņš atnesa desmit pudelītes – laikam domāja, ka gribam iedzert. Man sanāca smiekli, teicu, ka pietiks ar vienu. Viņš gribēja, lai pasaku kaut ko par to pretī… Vai nav smieklīgi, kā viņi mūs uztvēra? Ko viņi par mums domāja? Cik tālu viņi spēja redzēt paši, tā arī uztvēra citus. Bieži vien jāpiemin Kristus pēdējā lūgšana: “Dievs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko tie dara.”
– Kad bijāt ieslodzījumā, jums bija sajūta, ka svešā vara nav uz ilgu laiku?
– Protams! Mana ticība nekad nav beigusies, tikai bija grūti visu to paciest. Es ticēju, ka Latvija atkal būs, jo mēs esam tam radīti, mums ir jābūt!
– Ko jūs teiktu tiem, kas visu laiku žēlojas, kam visi un viss Latvijā ir slikti? Daudziem jau šķiet, ka sava valsts ir kaut kas tiktāl pašsaprotams, ka par to nav vērts satraukties. Kāpēc ļaudīm ir tik īsa atmiņa?
– Sava valsts tiešām nav pašsaprotama lieta. Varbūt kādu iespaidu atstājis tas laikmets, kas nāca, kad kļuvām brīvi no padomju varas. Kad varēja sākt grābt mantu un privatizēt, ko grib. Cilvēki mainījās. Droši vien brīvība mums nāca pārāk viegli. Dievs mums to uzdāvināja. Jaunībā, kad ar māsīcu gājām Rīgā gar Brīvības pieminekli, vienmēr lūdzu: Dievs, atdod mums mūsu brīvību… Ne jau es vienīgā to darīju. Dažiem liekas, ka mēs to izkarojām barikādēs, bet tā bija Dieva dāvana, Dieva dots mirklis – vecā vara sabruka, armija aizgāja. Latvijai nekad tik labi nav gājis kā tagad. Nekad nav bijis tādas sociālās palīdzības. Kurš tad kādreiz ir saņēmis tādu palīdzību no valsts kā tagad? Atceros, bērnībā mamma katru sestdienu sataisīja groziņu, ko aiznest uz pagasta nabagmāju. Tur uzturējās kādi pieci seši cilvēki. Un arī viņi strādāja! Sieviņas adīja mums zeķes, onkulīši taisīja pastalas. Darbs nebija kā slogs. Neviens neteica: man ir grūti. Es jau nesaku, ka atkal jābūt tā, bet tā morāle, tā apziņa. Cilvēkam pašam jādomā, kā sevi uzturēt.
– Tad nu mēs esam izlaidušies, jo mums viss samērā viegli nācis?
– Ar to, kas notiek mums blakus, Ukrainā, Dievs dod zīmi, lai mēs saņemamies. Es atceros, ka Ivars Godmanis reiz teica: “Kam mums armija? Mums nekādu armiju nevajag!” Es tad padomāju: nav pareizi. Mums ir jāaizstāv sava zeme. Katram ir dota sava valoda, sava vieta, kur dzīvot un kalpot Dievam, nevis jāiekāro vienam otra zeme. Tie ir iekāres un valdonības grēki. Tā ir vara. Ukrainas brīdinājums ir brīdinājums mums. Es lēģerī piedzīvoju, ko nozīmē palīdzība. Kā sagruva padomju vara? Paldies Romas pāvestam Jānim Pāvilam II, Ronaldam Reiganam, Mārgaritai Tečerei, kuri ar Imanta Lieģa petīciju brauca pie Mihaila Gorbačova, lai mani atbrīvo. Paldies Imantam par aizstāvību! Kur mēs tagad būtu, ja tā visa nebūtu bijis? Tāpēc, ja Eiropa tagad tikai skatīsies uz naftu un gāzi un neaizstāvēs Ukrainu, Ukraina aizies bojā. Mēs izglābāmies, jo mums palīdzēja.
– Tai valstij, kas mums austrumos, varu gribas vairāk nekā citiem.
– Bet tā nav mūsu daļa! Mūsu daļa ir mūsu zeme un mūsu valoda.
– Bet mēs vienalga ciešam no svešās varaskāres.
– Jā. Un tas ir labi, ka mēs ciešam, jo citādi vispār mēs būtu pagalam. Bez ciešanām dzīvot nevar; tā pasaulē nemēdz būt.
– Jūs kā padomju varas pretinieku vai disidentu min vienā rindā ar Gunāru Astru, Juri Ziemeli, taču kā cilvēki, šķiet, jūs ļoti atšķīrāties viens no otra.
– Laikam viņi bija tie īstie disidenti… Es darīju visu, ko valsts no manis prasīja, – strādāju, maksāju nodokļus. Bet, kad totalitārā vara man vairs neļāva ticēt Dievam, kam esmu mācīta no bērnības, kad ņēma no mana plaukta grāmatas un meta ugunī… Tas vairs nebija no Dieva, bet no sātana, un viņam padoties es vairs negribēju. Tas arī viss. Ar Astru bija citādi. Viņam tā pieeja bija vīrišķīgāka. Bet arī viņu gribēja ielikt tajos stulbajos rāmjos. Viņš tik ļoti vēl gribēja mācīties! Viņam grāmatas vajadzēja kā ēst! Un viņš arī nevarēja ciest to milzīgo stulbumu. Mēs maz tikāmies, bet es ļoti labi sapratos ar Gunāru Astru. Garīgais pārākums un spēks no viņa burtiski spīdēja ārā. Nevarēja jau pie viņa Lucavsalā nemaz tā ieiet, jo tur čekisti visu laiku dīdījās apkārt. Reiz bija negaisa laiks un atskrēja viens puisis, saķēra mani pie rokas un aizrāva līdzi. “Tagad ir laiks pie Astras aiziet!” Sarunāties tur nevarēja – mājās bija mikrofoniņi iekšā, bet mums bija tāda tāfelīte, uz kuras rakstījām. Gunāra Astras bēres bija pirmā reize, kad čekisti mani vairs nevajāja. Kad mani 1987. gada janvārī atbrīvoja no cietuma, viņi mani uzreiz iesēdināja mašīnā un aizveda uz mājām Bekuciemā. Aizveda, sargāja un neļāva nekur iet. Kāpēc, es nezinu. Viņi laikam negribēja, ka es kaut kur piedalos, jo bija pasākumi pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā un 23. augustā. Ja aizbraucu uz Rīgu, čekisti mani noķēra un atveda atpakaļ. Man tā lieta bija tik šausmīgi apnikusi… Rīgas kinostudijas kaskadieris Leo Hiršsons savāca savus puišus un teica, ka iešot izkauties ar čekistiem. Nevajadzēja.
– Kāpēc tagad neredz tādus cilvēkus, kurus varētu saukt par nācijas sirdsapziņu?
– Kāpēc viņi ir jāredz? Mums vajag vadoni, kam sekot, kam pieķerties? Varbūt viņi ir, tikai mēs neprotam viņus saskatīt. Varaskāre ir lielākais cilvēka kārdinājums. Kad tā viņu piemeklē un viņš nemaz nav spējīgs to varu nest, tur nekas nesanāk.
– Daži sabiedrībā pazīstami cilvēki mūža nogalē liek sevī vilties. Piemēram, Imants Kalniņš.
– Nu nevilieties! Imants ir mākslinieks, un viņam viss ir piedodams, un paldies viņam par to, ko viņš izdarījis, par to prieku, ko viņš mums sagādāja lēģerī. Viens čekists mums atnesa skaņuplati, trīs Imantu – Imanta Kalniņa, Imanta Ziedoņa un Imanta Kokara – šedevru “Dzejnieks un nāra”. Tas bija kaut kas vienreizējs! Kas viņam tagad uz sirds, kas to lai zina. Varbūt viņš uz kaut ko šeit, Latvijā, ir ļoti apvainojies. Viņš meklē un ir atradis citas atziņas. Mēs vēl nezinām, kā viņam viss beigsies. Mēs tam neesam soģi.
– Kas jādara, lai līdz ar vecumu atnāktu arī dzīvesgudrība?
– Es ļoti mīlu dzīvi. Man patīk dzīvot. Man ir bezgala daudz draugu un visas iespējas skaisti dzīvot. Bet skaisti dzīvot nevar aizliegt.
