– Visi, kam ar jums bijusi darīšana, uzsver jūsu spēju piedot, kaut tas ir diezgan neparasti, ņemot vērā to, ko esat pārdzīvojusi. Par tādu cilvēku jāpiedzimst vai par tādu kļūst? 10
– Es nezinu. Varbūt kaut kas cilvēkā arī iedzimst no vecākiem. Vēlme atdarīt jāpārvar. Ko es varēju izdarīt tiem čekistiem, kas mani aizveda un ielika cietumā? Es biju pret ļaunumu bezspēcīga.
– Arī bezspēcība var sadusmot, kaitināt…
– Es varēju tikai izraudāties. Kā man viens čekists teica: “Pat nebimbo? Jums, sievietēm, vajag izraudāties!” Iedomājies – viņš izdara cūcības un vēl liks izraudāties! Uz pavēli! Bet “skaisti dzīvot neaizliegsi”. Es neesmu cīnītāja. Man daudzi teikuši: “Nu, jūs jau esat cīnījusies…” Es neesmu cīnījusies. Esmu vienkārši dzīvojusi. Ko var pieņemt, to var. Bet nevar pieņemt idiotismu. Mani pratinātāji bija bezspēcīgi, ja viņiem pateica patiesību acīs. Mēs jau no bailēm mēdzam izvairīties. Es arī sākumā izvairījos, bet nav taču iespējams izvairīties, ja cilvēki bijuši apkārt un visu redzējuši – kur es eju, runāju, ko daru. To var pat bez spiegošanas uzzināt. Ja viņi [čekisti] paprasīja maniem kaimiņiem, tad uzzināja, kur tā Lidija no rīta vai vakarā braukusi. Un tad viņi atnāk pie manis: “Mēs visu par jums zinām!” No ko jūs varat zināt par to, ko esmu tikai sev teikusi, ko ar Dievu runājusi? Jūs to nemūžam neuzzināsiet! Nu kā lai es viņiem nepiedodu, ja viņi vienkārši ir dumji!
– Vajag gara spēku, lai pie tā nonāktu…
– Nu kādu gara spēku vajag, ja jums čekists noliek priekšā Anšlava Eglīša “Piecas dienas” un saka, ka tā ir pretvalstiska grāmata, to esot apstiprinājis literatūrzinātnieks, jo tur ir rakstīts, ka Latvija 1940. gadā it kā tikusi okupēta un 1941. gadā it kā izvesti cilvēki! Viņš prasa: “Vai atzīstat, ka tā ir pretvalstiska?” Viņš bija apmēram mana vecuma. Es viņam saku: “Mēs, divi cilvēki, kas esam to piedzīvojuši, lai mēs tagad viens otram teiktu, ka tas ir “it kā” bijis?”
– Kāds bija izmeklētāja vārds?
– Es viņu ļoti labi zināju. Viņš ir jau miris. Viņš, cilvēks, arī bija sistēmas nospiests uz ceļiem. Viņam nebija citas iespējas. Viņš dzēra un bija zils no dzeršanas, un es to redzēju. Kā lai es viņu nosodu? Ko lai es par viņu saku? Sistēma ir vainīga, kas savu tautu tā audzināja, ka vienam otrs jānovēro un jāiet nodot.
– Jums to droši vien daudzi jautājuši, bet ko darīt ar “čekas maisiem”?
– Vajadzēja vērt vaļā uzreiz.
– Saka, ka tad nevainīgi cietīšot ziņotāju bērni un mazbērni…
– Vai tas ir kāds briesmīgs grēks? Vienkārši vajag par to runāt. Ne jau tie cilvēki bija vainīgi. Cilvēki vienkārši grib dzīvot un, glābdamies no nāves, var visādi rīkoties. Tā tas vienkārši ir. Tas ir pārbaudījums, kam jāiet pretim.
– Bet, kad VDK dokumentu izpētes komisijas darba sākšanās tagad kavējas, ceļas runas par visādiem dīvainiem šķēršļiem…
– Tas ir tāpēc, ka cilvēkiem ir bail. Es nezinu, kāpēc. Nu jā, es jau reiz atdevu savu Triju Zvaigžņu ordeni, lai sāktos kaut kādas pārrunas par to… Tas ir to vērts, lai tā lieta tiktu beidzot izrunāta. Daudzās valstīs, arī pie mums bija uzsaukums, lai agrākie čekisti un ziņotāji piesakās un visu izstāsta. Arī pie mums, kad strādāju TSDC, viņi nāca un stāstīja.
