Skaistās vīzijas duļķes 0
Nākamā gada valsts budžetā paredzētie 12 miljoni latu demogrāfijas uzlabošanai nenoliedzami ir pozitīvs signāls vairākās nozīmēs. Pirmkārt tas reāli apstiprina līdz šim tikai verbāli mundros secinājumus, ka Latvija rāpjas kalnā pēc ekonomiskās lejupslīdes.
Kaut gan daudzi iedzīvotāji personīgajos maciņos taustāmu uzplaukumu joprojām neatrod, pienesums valsts kasē tomēr ir audzis un paver iespēju plānot nākotni. Tiesa, gaišais stariņš tuneļa galā vēl nav tik spēcīgi pārliecinošs, lai kļūtu par drošu valsts labklājības pamatu. Bet tautas ataudzei galvotā summa jebkurā gadījumā apstiprina valdības vēlmi no daudzvārdīgiem dzimstības problēmas konstatējumiem beidzot spert soli risinājuma virzienā, un šoreiz nav svarīgi, cik ilgās koalīcijas partneru sarunās līdz iznākumam nonākts. Galvenais ir rezultāts.
Vienmēr jau varēs lauzt šķēpus par to, kas mudina laist pasaulē bērnus: dabiski emocionālā vēlme turpināties nākamajās paaudzēs, praktisks aprēķins nodrošināt sev atbalstu vecumdienās ģimenes ietvaros vai dziļā patriotismā sakņotas rūpes par tautas dzīvotspēju. Viedokļu atšķirībām saglabājoties, pastāv tos vienojošs kopsaucējs – kā ikviena normāla ģimene, tā sabiedrība gaida piedzimstam veselus bērnus, kas, zīdaiņa vecumā labu aprūpi un pilnvērtīgu uzturu saņēmuši, augtu un attīstītos par labiem dēliem, meitām, personībām un krietniem darbarūķiem. Lai vecākiem tas izdotos, valsts nu pieliek savu plecu nākamgad ar 12 miljoniem latu. Valsts un ģimenes intereses te pilnīgi sakrīt, un demogrāfi jau optimistiski lēš, ka augšminētā summa dzimstības ciparu cels vismaz par desmit procentiem.
Pievilcīgo vīziju neapstrīdot, tomēr atļaušos tās dzidrajā ūdenī iemest akmentiņu, kas krītot pacels augšā krietni savecējušas duļķes. Proti, – bērnu pabalsta izmantošanu kā pieaugušo uztura līdzekli, paša bērna vajadzības pilnībā ignorējot. Labklājības ministrijai (LM) tas nav nekāds noslēpums.
Bet visos gadījumos, kad mediji atklāj šokējošus faktus par vieglprātīgu māmiņu un žūpojošu tēvu dzīvošanu uz mazgadīgo pēcnācēju rēķina, LM speciālisti mēreni izvairīgi atzīst: sociālie darbinieki nejaudā pieskatīt visas tā dēvētās riska ģimenes, un viņiem jāteic paldies, ka uzmana par klaji nelabvēlīgām atzītās.
Ziniet, politkorektumu izteiksmi atmetot, patiesībā mums šie sociālie darbinieki būtu gluži cilvēciski jāapbrīno par pienākuma apziņu, lielākoties pašaizliedzīgi pildot visai zemu atalgotu smagu pienākumu. Nav nepieciešamas garas aptaujas, pietiek parunāt ar pusduci lauku pašvaldību sociālo darbinieku, lai saprastu, kādi krupji viņiem jānorij vai katru mīļu dienu – secinot, ka valsts aprūpes lokā ieslēgtais būtībā ir labāk materiāli nodrošināts nekā pieskatītājs. Tāpēc, sitiet kaut nost, man nav pārliecības, ka, jūtami nepaaugstinot sociālajā jomā strādājošo algas, valsts par saviem 12 miljoniem latu var gaidīt tādu demogrāfisko papildinājumu, kurš nākotnē vēlēsies strādāt un nodrošināt pensiju sirmgalvjiem.
Garantēts simtnieks maciņā ik mēnesi, protams, ir neliels un īstā laikā nācis drošības spilventiņš atbildīgiem vecākiem. Bet, skarbās īstenības vaigā lūkojoties, tie paši simts lati daļai ģimeņu ir tikai “šķidrās maizes” un dīkās dzīves turpinājuma nodrošinājums. Ja valsts neuzskatīs par vajadzīgu stingri uzraudzīt pabalsta izmantošanu tā mērķim un neatradīs iespēju pašus uzraugus pienācīgi nodrošināt, tad grūti nākušie 12 miljoni latu būs daļēji izsēti vējā un kalpos uz citu rēķina dzīvot radušu atražošanai.
