Talsu Galvenās bibliotēkas pieredze liecina – sakārtotā infrastruktūrā lasītāju interese pieaug 0
Turpinot rakstu sēriju “Kultūrzīmju literatūras klubs”, kuru veidojot, “KZ” ar publiskām diskusijām viesojas novadu bibliotēkās, šoreiz devāmies uz Talsu Galveno bibliotēku (TGB) – novada gaismas pili, kas pēc vairāk nekā 17 gadu ilgas gaidīšanas tikko pārcēlusies uz jaunām skaistām un daudz plašākām telpām.
Diskusijā un tiekoties ar bibliotēkas lasītājiem, vēlējos noskaidrot, cik ļoti šāda diezgan krasa apstākļu maiņa ietekmē arī bibliotēkas darba saturisko pusi un sabiedrības attieksmi pret to.
Talsu Galvenā bibliotēka atrodas uzkalnā, no kura paveras brīnumains skats uz skaisto pilsētu.
Par gaismas pili to iesaukuši paši iedzīvotāji, kuri novembra sākumā pirms pārcelšanās stājās grāmatu ķēdē, palīdzot daudzveidīgo grāmatu krājumu pārvietot no vecajām šaurajām mājām bērnudārzā uz jaunajām.
TGB direktore Vija Nagle teic, ka bibliotēkas tapšanā roku galvenokārt pielikuši vietējie – būvnieki, elektrības un dažādu sistēmu uzstādīšanas speciālisti, galdnieki u.c.
“Šādas mēbeles ir tikai pie mums,” viņa uzsver, turklāt ar laiku būšot vēl skaistāk un modernāk. Īpaša vieta TGB atvēlēta novadpētniecības lasītavai, kurā pieejams plašs materiālu arhīvs par Talsu un reģiona vēsturi, sevišķu cieņu izrādot bibliotēkas ilggadējam vadītājam Jānim Tālem (amatā no 1945. līdz 1970. gadam).
Talsu gaismas pilī tagad ir gan plaša lasītāju apkalpošanas nodaļa, kur pietiek vietas arī pasākumu rīkošanai, gan īpaša grāmatu apstrādes telpa, gan pirmajā stāvā neliela izstāžu zāle.
Jaunajā vietā mājas radusi arī Talsu bērnu bibliotēka, kurai gan nācies samierināties ar pāriešanu uz šaurākām telpām; turpat namā atrodas arī Talsu novada Bērnu un jauniešu centrs.
Bibliotēkā ikvienam ir iespēja lietot datoru, turklāt tajā pieejami arī citi jaunākās tehnikas brīnumi – 3D printeris un bērniem rotaļu telpā – interaktīvais spēļu galds.
Bibliotekārs kā ģimenes loceklis
– Kas ir mainījies jūsu darbā pēc lielās pārvākšanās? Un cik lielā mērā Talsu Galvenā bibliotēka un ar to saistītās apkārtējās 33 mazās “gaismas pilis” jūtas stabili šajā reformu un pārmaiņu posmā?
Vija Nagle (TGB direktore): – Pašlaik vēl ir maza eiforija, jo tāds cilvēku pieplūdums, kā pašlaik mums vēl nekad nav bijis. Mums arī jādomā, kā dzīvot šajās telpās un kā dzīvot kopā, jo bērnu nodaļa mums tikai tagad ir klāt. Vakar (diskusija notika 2. decembrī. – A. B.) arī uzņēmām vairāk nekā 400 apmeklētāju, mums šie skaitļi ir jauni, jo līdz šim tik lielam skaitam vienkārši nebija kur palikt.
Liene Rozenberga (TGB galvenā bibliotekāre): – Man šīs ir ļoti lielas pārmaiņas, jo tikai pirms mēneša pārnācu strādāt uz TGB no Pastendes bibliotēkas. Esmu ļoti priecīga, ka man bija iespēja piedalīties pārvākšanās procesā, jo šādi iepazinu daudzas līdz šim nezināmas lietas.
– Kā jaunajā bibliotēkā jūtas bērnu literatūras nodaļa, kurai tomēr nācies pārcelties uz šaurākām telpām?
Ilze Jaunbērziņa (Talsu bērnu bibliotēkas vadītāja): – Bērnu nodaļa ir dizainiski skaista, tikai miniatūrā, mums ir jaunākās grāmatas no 2002. gada, vecākās nolikām krātuvē, jo nebija kur izvietot. Bet, tieši skatoties, kā bērni izvēlas, man liekas, ka tas ir pat vieglāk, notiek uzreiz, jo apjoms ir mazāks.
Talsos ir pieci bērnudārzi un sešas skolas, kuras ir mūsu pārraudzībā. Ar bērnudārziem cītīgi strādājam – esam izlozējuši katrai darbiniecei savu, kontaktējamies personiski, veidojam tematiskos plānus.
– Kas dod vai kam vajadzētu dot lielāku ieguldījumu jaunā lasītāja audzināšanā – ģimene, skola, bibliotēka vai varbūt visi kopā?
– Domāju, ka tas ir kompleksi, un bibliotēkai jābūt saistošajam posmam.
Kad bērnudārza grupiņā pavaicāju: vai tev mājās lasa, ļoti maz atbild, ka lasa.
Šis bērniņš pilnīgi atšķiras, viņam ir citas atbildes uz jautājumiem, un viņš citādi raugās uz grāmatām un uzvedas nodarbībā. Tajā piedalās ap 20 bērnu, un es viņus labi varu pārredzēt.
Esmu saskatījusi viņiem mazliet tādu kā bēdu actiņās, kad ir jāatzīst – nē, man mājās nelasa. Viņš jūtas mazliet it kā nevērtīgāks par to, kuram lasa. Ir svarīgi, lai arī skolotājs piedalītos lasīšanas veicināšanā.
– Apšes kundze mūsu diskusijā pārstāv Lībagu bibliotēku. Kā jūs jūtaties, ņemot vērā tendenci, ka pašvaldības tiecas tās vietām samazināt, vai arī uzkraut bibliotekāram papildu pienākumus?
Īrisa Apše (Lībagu bibliotēkas vadītāja): – Mans viedoklis ir, ka pagasta bibliotēkām būs būt, jo tas tomēr ir sava veida centrs. Ņemot vērā, ka mūsu pagasts ir liels, tur ir trīs apdzīvotas vietas, un
cilvēkiem nav lielas izvēles, kur pavadīt brīvo laiku,
iedzīvotājam tā ir vienīgā vieta, kur atnākt. Mēs pagastā esam divas bibliotēkas – divi šādi centri. Manas bibliotēkas vieta ir stratēģiski izdevīga – atrodos pagastmājā, turpat ir sociālais dienests, kase, kas vēl darbojas līdz gada beigām, ārsta prakse. Arī Talsi atrodas 5 km attālumā. Apmeklētāju ir daudz, katram, kurš atnāk, mēs palīdzēsim un nekad neatteiksim.
L. Rozenberga: – Ilgus gadus nostrādāju Pastendes bibliotēkā, un ir pavisam normāli, ka cilvēki nāk, un viņi ir jāapmāca dažādās lietās viņiem saprotamā valodā.
Andžejs Beļēvičs (TGB sociālo mediju speciālists): – Patiesībā, it sevišķi mazajās bibliotēkās, cilvēks jau nāk pie bibliotekāra kā pie ģimenes locekļa. Viņam jau nemaz nav cita, pie kā iet. Un ja tev prasa…
L. Rozenberga: – … tu nevari neatbildēt. Mūsu darbā sociālā funkcija ir nozīmīga.
Ī. Apše: – Atnāk pie mums kāda vietējā kundze, izstāsta savu bēdu, un tu viņu uzklausi. Tas nav grūti, jo visus jau pazīsti.
V. Nagle: – Mēs jau kādreiz sakām “bibliotekāru mafija” – tās ir Talsu vecā rajona bibliotēkas, mēs nevienu brīdi reformu laikā neesam strādājuši atsevišķi, kopā tās ir 33 bibliotēkas. Esam kopā semināros, apmācībās, arī svētkos.
Mums ir arī saglabātas lietas, kuru citiem nav – piemēram, bibliotēku darbinieku arodkomiteja.
Vasarās mēģinām kopā kaut kur tālāk aizbraukt – esam bijuši Polijas bibliotēkās, jaunajā Helsinku bibliotēkā. Līdz šim nevienu brīdi no pašvaldības neesam sajutuši apdraudējumu bibliotēku jomā. Tagad, kad pieņemts Talsu Galvenās bibliotēkas nolikums, man bija jāapsola, ka bibliotēkās veiksim auditu.
Var jau saprast arī deputātus – ja ik pa brīdim tiek likvidēta kāda skola, arī bibliotēku darbs tiks skatīts. Tomēr domāju, ka mums izdosies pierādīt, ka
bibliotēku tīkls mums nepieciešams tāds, kāds tas ir pašlaik.
Mazās bibliotēkas ir ļoti nepieciešamas, jo pilda sabiedriski nozīmīgas funkcijas. Bieži notiek tā, ka kundze uzvelk skaistāko tērpu un dodas uz bibliotēku apmainīt grāmatas, jo viņai nav citas vietas, kur ar kādu parunāt. Kamēr var, viņa iet, un, ja nevar, tad bibliotēkas darbinieki cenšas apkalpot mājās.
Ī. Apše: – Lībagu bibliotēkā jau 40 gadus darbojas senioru klubs, seniori tiešām nāk, viņiem patīk pabūt kopā. Ir arī grāmatu izsniegšanas punkts, kur reizi mēnesī notiek pasākumi.
V. Nagle: – Mēs meklējam dažādus ceļus, kā panākt, lai bibliotēka būtu cilvēkiem pieejama un vajadzīga. Sadarbojamies ar Ventspils neredzīgo bibliotēku, vedot klausāmgrāmatas. Jau otro gadu bibliotēkas darbinieks brauc, lai cilvēkiem ar veselības problēmām, kuri paši nespēj lasīt, koncentrēties, piedāvātu skaļo lasīšanu.
Zita Maķevica (TGB Lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja): – Pasākumi pie mums vismaz reizi mēnesi ir notikuši vienmēr. Sevišķi priecē, ka nāk arī ģimenes ar maziem bērniem. Īpaši apmeklēts bija koncerts ar Igo.
Protams, kopumā pilsētā iedzīvotāju skaits kļūst mazāks un arī lasītāju skaits samazinās,
tomēr tie, kas lasa, jau turpina to darīt. Daudz lasa vecie cilvēki, tos, kuri paši nevar atnākt, apkalpojam mājās. Katram bibliotēkas darbiniekam ir vismaz trīs četri šādi seniori, kuriem viņš aiznes grāmatas.
Vadīties pēc pieprasījuma vai veidot to
– Vai bibliotēkām būtu pašām jāveido pieprasījums, vai arī tikai jāvadās pēc tā, ko lasītāji pieprasa? Vai bibliotēkām vajadzētu būt kaut kādā mērā arī auditorijas audzinātājām?
V. Nagle: – Atnākot uz jaunajām telpām un dalot fondu, esam sapratuši, ka ar to fondu, kas mums ir krātuvē, jāstrādā pavisam citādi un tas vairāk ir jāpiedāvā mazajām bibliotēkām.
Īstenībā jau ir vienalga, vai augstas raudzes autora, piemēram, Umberto Eko, darbi ir visās bibliotēkās, jo tikko kādā no tām ir pēc tā pieprasījums, mēs to nodrošinām ar Starpbibliotēku abonementa pakalpojuma starpniecību, tomēr to nevajag katras bibliotēkas plauktā.
Tāpat ir ar “Kontinenta” romāniem – jo ir arī nopietnā darba darītāji, kuri teic – brīvajā laikā gribu vienkārši atpūsties. Katram šīs vēlmes ir atšķirīgas, un mūsu uzdevums ir nodrošināt piedāvājumu katram.
Arī bērniem – labu, kvalitatīvu literatūru –, tomēr arī “Egmont” piedāvājumu, jo nākamais viņa solis jau varbūt būs gudrāka, labāka, kvalitatīvāka literatūra.
Bibliotēkas uzdevums ir maksimāli piedāvāt to, ko var.
Turklāt katru grāmatu nevaram paņemt no Rīgas, mums ir jāpiedāvā tūlīt.
A. Beļēvičs: – Bibliotēkas misija cilvēku audzināšanā pārsvarā izpaužas tajā, ka pasākumi ir bezmaksas, tos piedāvājot plašā spektrā.
– Tomēr, ja, piemēram, jūs zinātu, ka ir autors, kurš varbūt raksta visādā ziņā vērtīgus darbus, bet uz tikšanos ar viņu atnāks ļoti ierobežots skaits cilvēku, un tāds – “pa gaisu” –, kurš tomēr ļoti populārs, kuram tad jūs dotu priekšroku?
V. Nagle: – Mēs ļoti cenšamies dažādot gan autorus, gan tēmas. Pie mums ir bijuši gan literāti, dažādu jomu mākslinieki, gan daudzi zinātnieki, gan arī, piemēram, sporta žurnālisti – Māris Rīmenis, Armands Puče.
Protams, ja runa par honorāriem, tad tie arī lēnām aug, un tas ir pilnīgi saprotams.
Tomēr situācijas ir ļoti dažādas, mākslinieks var, aci nepamirkšķinādams, pieprasīt lielu atlīdzību, un tev ir tikai izvēle – ņemt vai neņemt. Tajā pašā laikā rakstnieki ir it kā pieticīgāki un reizēm pat kāda ir žēl, jo šķiet, ka arī viņam vajadzētu samaksāt.
I. Jaunbērziņa: – Attiecībā uz bērnu literatūru šāda veida pieprasījuma veidošana ir bibliotekāra ziņā, jo bērns jau tik labi šos autorus nepazīst.
– Bibliotēku funkcijas pēdējā laikā ir krietni paplašinājušās sociālo pakalpojumu virzienā un arī bibliotekārs ir kļuvis par tādu kā multispeciālistu. Bet, vai šādā veidā netuvojamies situācijai, kad bibliotēkā grāmatas jau vairs nav galvenais?
L. Rozenberga: – Strādājot ar cilvēkiem, nejūtu, ka tā notiktu. Gan pieaugušie, gan bērni tāpat nāk uz bibliotēku, šķirsta grāmatu – var būt, ka vienmēr viņi to nepaņems uz mājām, apskatīs turpat, bibliotēkā.
Ir jau viena apmeklētāju daļa, kas koncentrējusies uz tehnoloģijām, datoriem, bet nevēlos teikt, ka tas būtu tik ļoti sāpīgi.
A. Beļēvičs: – Bieži vien arī viņus, uz tām tehnoloģijām “ķertos”, šeit atrodoties, skar bibliotēkas aura, un viņi, pat pašiem nemanot, “iesūcas” iekšā šeit notiekošajos pasākumos un pašā lasīšanas procesā.
Niansētais valsts iepirkuma jautājums
– “Kultūrzīmes” ir iestājušās par to, lai mūsu valstī tiktu atjaunots valstiskais literatūras iepirkums bibliotēkām, kāds pastāv arī mūsu kaimiņos Lietuvā un Igaunijā, lai to krājumu papildināšana nebūtu atkarīga vienīgi no pašvaldību iespējām, kas ir ļoti dažādas. Tomēr šādā valsts subsidētā bibliotēku iepirkumā prioritārai vajadzētu būt oriģinālliteratūrai, izdevumiem par vēsturi, kultūru un sabiedrību, kā arī kultūras periodikai.
V. Nagle: – Bibliotēka ir jānodrošina ar grāmatu tieši tajā brīdī, kad tā ir jaunums. Kādreiz, vēl padomju laikos, izdevniecībām bija plāni, un mēs pēc tiem pasūtījām grāmatas. Tur vienmēr bija arī norāde, kad grāmata iznāks. Tagad tā vairs nenotiek.
Kad, piemēram, iznāca Latvijas Nacionālās enciklopēdijas pirmais sējums, varēja būt sistēma, ka VKKF vai Kultūras ministrija katram reģionam nodrošinātu, piemēram, desmit eksemplārus.
Mēs jau laikus zinātu, ka šāda grāmata iznāks un ka tai būs šāds finansējums.
Un tad brīdī, kad šī grāmata iznāk, mēs būtu informēti, ka mums būs desmit eksemplāri, un, ja mums vajag vairāk, tad tos pērkam par savu naudu.
Līdz šim mums gan ir bijušas situācijas, kad, pēc iepriekšējās sistēmas (tā bija galvenokārt saistīta ar Latvijas Bibliotekāru biedrības un LNB piedalīšanos VKKF projektu konkursos. – A. B.), “gudrās” grāmatas mums pat nebija kur likt, jo mazajām bibliotēkām tās īsti nevajag.
Jautājums – vai valsts spētu nodrošināt, ka jaunums tūlīt arī tiek finansēts un nonāk bibliotēkā?
Bet, par to izšķiroties, šis princips ir arī dzelžaini jāievēro, jo lasītājam grāmata ir vajadzīga jauna.
Katrā ziņā būtu ļoti pozītīvi, ja valsts piedalītos šajā procesā, tomēr būtu svarīgi to visu novadīt operatīvi un tā, lai nekas nedublētos.
Valsts varētu palīdzēt bibliotēkām arī citos veidos – ar lietām, ko tās citādi varbūt nevarētu atļauties. Piemēram, arī saistībā ar pārcelšanos uz jaunajām telpām mēs esam pasūtījuši “Encyclopaedia Britannica” datu bāzi.
Tajā pašā laikā pirms divām vasarām bijām Lietuvā Druskininkos, kur ir jauna un skaista bibliotēka, kuras būvi ir finansējusi valsts. Kāpēc mūsu gadījumā tā ir gaidījusi septiņpadsmitarpus gadu? Jo visu šo laiku nebija finansējuma, lai šī bibliotēka varētu rasties.
Mēs, paldies Dievam, esam tikuši pie bibliotēkas, toties Bauska joprojām nav tikusi.
– Kāda vieta jūsu bibliotēkā ir ierādīta kultūras periodikai, jo nereti rodas priekšstats, ka tā tiek atbīdīta kaut kur malā, priekšroku dodot sēnalu presei?
A. Beļēvičs: – Tieši nesen uzdevu jautājumu – kāpēc mēs šobrīd nesaņemam “konTEKSTU”? Iespējams, ka mums pašiem kaut kas paslīdējis garām, es nezinu visu stāstu, iepriekš arī šis izdevums mums nāca kā dāvinājums.
V. Nagle: – Īstenībā šajā ziņā situācija ir duāla. Kā dāvinājums mums tagad nāk “Rīgas Laiks”, “Mūzikas Saule” un citi kultūras izdevumi. Esam abonējuši arī “Latvijas Avīzi” un tās pielikumu “Kultūrzīmes”.
Tomēr situāciju ietekmē atkal tā pati neziņa – ja mēs jau laikus zinātu, ka Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) varam saņemt jaunāko, piemēram, “Mūzikas Saules” numuru, tad darām visu, lai tas laikus būtu šeit.
Mums ir gadījies, kad pasūtām kādu kultūras izdevumu, bet gadās vai nu tā, ka tas neiznāk vispār, vai arī tiek atsūtīts no LNB kā dāvinājums. Tad jau, nākamajam gadam abonējot, sākam domāt – ja jau mums nāk dublikāti, tad par to naudu varam atļauties kaut ko citu. Un beigās rodas situācija, ka mēs kādu izdevumu vairs nepasūtām, jo to visu laiku bijām saņēmuši no LNB, un beigās to nesaņemam vispār.
Tomēr, ja mēs laikus zinātu, ka kāda izdevniecība par kādu finansējumu nodrošina bibliotēkām piedāvājumu, tomēr arī šajā gadījumā – nevis atved pusgada numurus vienā reizē, bet ved katru kārtējo, tad tam ir jēga.
A. Beļēvičs: – Es kā lasītājs ļoti gribētu, lai katrā Latvijas lielajā bibliotēkā būtu pieejami visi valstī izdotie periodiskie izdevumi. Tomēr, ja ir runa par lasītāju pieprasījumu pēc kultūras izdevumiem, nevar nepamanīt, ka pēc dzeltenās preses tas ir krietni lielāks.
Vārds lasītājiem
MĀRĪTE un JĀNIS BALTAČI, talsenieki: “Esam bijušie poligrāfiķi, tādēļ uz grāmatām, žurnāliem, avīzēm skatāmies savādāk nekā parasts lasītājs. Izvēloties literatūru lasīšanai,
tagad izmantosim jaunās bibliotēkas priekšrocības, jo dzīvojam netālu.
Var pat uzreiz neiet uz mājām, bet pasēdēt ar grāmatu tepat. Šodien atnācām pēc dziesminieka Valda Atāla grāmatas “Elles debesis” – LTV nesen bija raidījums par viņu. Kopumā gan informācijas par Valdi Atālu ir tik maz, ka gribam vēl kaut ko uzzināt. Turklāt viņš ir mūsējais, mums patīk viņa sadarbībā ar Raimondu Paulu tapušās dziesmas.
Lasām gan latviešu, gan ārzemju autorus. Ar TGB sadarbojamies jau sen – kad direktore rīko Grāmatu svētkus Talsu Baltajā mājā, šad tad palīdzam tos organizēt.”
Uzziņai
Talsu Galvenā bibliotēka 2019. gada sākumā (kopā ar Bērnu nodaļu)
• Lasītāju skaits 4752
• Grāmatu krājums 80 984
• Apmeklējums 44 795
• Izsniegums 173 228
• Kopējās jaunās ēkas izmaksas – 3 012 632,64 eiro (no tām 1 439 369,55 eiro – Emisijas kvotu izsoles instrumenta finansējums).
