Monika Zīle: Skaistā nākotne un klibi zirgi 1
“Aunu bars ar lauvu priekšgalā vienmēr pieveiks auna vadītu lauvu armiju.” Napoleons Bonaparts
Spārnoto teicienu “Karali taisa svīta!” piedēvē itāļu filozofam un reālpolitiķim Nikolo Makjavelli. Francijas karalis Henrijs IV izsacījies plašāk: “Es esmu tie cilvēki, kuri stāv ap manu troni. No ļaužu cieņas pret viņiem veidojas attieksme pret mani. Viņu zirgi nedrīkst būt klibi, bet bruņām jāmirdz.”
Senos domugraudus pielāgojot mūsdienām, runa pirmkārt būtu par augstus krēslus ieņemošo birojiem jeb kancelejām, kas amatpersonai palīdz pildīt pienākumus. Tur strādājošos sabiedrība reti pazīst, labākajā gadījumā biroja vadītāju, un kritiku vai aplausus par iznākumiem saņem amatpersona. Pēc būtības taisnīgi, jo pati izvēlējusies un akceptējusi savas komandas locekļus.
Šajā atlasē parasti dominē tuvība varascilvēka politiskajam uzskatam. Princips var patikt vai ne, bet līdera komandai jāskatās vienā virzienā. Problēma rodas, ja partijas programmu atzinušie nav augsti attiecīgu jomu speciālisti vai strādā savtīgam mērķim struktūrvienību vadībā, kā noticis galvaspilsētas pašvaldībā, un šī iemesla pēc aprīlī notiks Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas.
Uz “karaļa” lomu pretendējošie jau iemēģina sabiedrībai veltītas uzrunas, kas ļauj nojaust arī svītas apveidus. Pagaidām bez krāšņuma. Diemžēl. Ja priekšvēlēšanu kampaņas komandai ir tik vien radošuma, lai daudzinātu pašsaprotamas lietas – līdera sabiedriskās aktivitātes un nodokļu maksāšanu – vai reklāmās politisko flagmani apveltītu ar dabisku prātu (hm, vēlēšanu listēs būs arī roboti?…) un uzsvērtu viņa sirds atrašanos “pareizajā vietā” (dīvains anatomiskais konteksts), tad kāds līmenis ir šos komiķu izrādēs iederīgos tekstus akceptējušajiem?
Var jau viņu redzesloku apsmaidīt, bet šie cilvēki savu partiju uzvaras gadījumā taču būs Rīgas mēra galminieki, runasvīri un atbildīgie par tagadējo solījumu izpildi. Cik var saprast, lielas izvēles svītu veidošanā nav. Ar līdera īpašībām apveltītu cilvēku trūkums Latvijas politikā uzsvērts vairākkārt. Un kur lai viņi rastos, partijām strauji topot un ātri izirstot.
Galvaspilsētas nākotnes diezgan piezemēto aprišu gleznojumos – izremontēti tilti, mājokļi, gludas ielas utt. – zeltīti uzmirdz Jauno konservatīvo mēra kandidāta Jura Juraša vīzija: viņa vadībā Rīga kļūs zaļš paradīzes dārzs. Tādā dzīvot, bez šaubām, gribētos. Taču, pirms piešķirt savu balsi JKP, atcerēsimies viņu lozungus uz 13. Saeimas vēlēšanu sliekšņa. Nu paši it kā vairs neatceras skaļos solījumus iecelt valsti labklājības saulītē un piepildīt tautas maciņus. Ar diplomātijas, elementāras saticības un stratēģu talantiem apveltīta nešķiet arī JKP vadības svīta, kas kāri lūkojas Rīgas vietvaras krēslu virzienā.
Protams, patlaban izšautas eksperimentālas zalves. Jaudīgākie lādiņi taupās vēlēšanu priekšvakaram. Gan jau pieredzēsim kažoku maiņu un saindētas bultas nekur nepaliks. Lai cik apjukusi šobrīd izskatās “Saskaņa”, tai vienīgajai ir diezgan skaidri iezīmēta stratēģija – ar krievu valodas aizstāvja izvirzīšanu listes galvgalī piesaistīt Tatjanas Ždanokas sekotājus. Tā dēvētās latviskās partijas pagaidām tēmē no šķūņa mežā.
