Kā dzima Jadviga 2
Varakļānu rota ir grāfu Borhu muiža, ar kuru saistās skumjš mīlas stāsts. Pēc vienas no versijām, leģenda ir apmēram šāda: “Senos laikos Varakļānu pilī grāfu Borhu ģimenē augusi brīnumdaiļa meita Jadviga. Viņai bija sapņaina seja, mirdzošas acis un maiga daba. Ap galvu vijās melns matu vainags, un graciozais augums slīdēt slīdēja pa parka alejām. Meitenes valdzinājums skāra arī jauno pils kučieri, kuru staltā auguma dēļ iesaukuši par Lielo Zābaku. Skaistums bieži tiecās pie spēka, un slepeniem acu skatiem sekoja slepenas tikšanās parkā pie lielā akmens (tagad Mīlestības akmens) un pastaigas pa alejām (tagad Mīlestības aleja). Kad no ceļojuma atgriezās Jadvigas tēvs un atklāja meitas romānu ar kučieri, viņš atšķīra meitu no mīļotā un ieslēdza pils torņa istabā aiz stiprām ozolkoka durvīm. Tomēr kādu nakti jauneklis pievarēja sargus, izgāza durvis un bēga kopā ar mīļoto. Grāfs dzinās mīlniekiem pakaļ un palaida viņiem pa pēdām dzīvo zobenu (citi avoti – ugunspātagu), kas tos panāca pie lielā akmens un nogalināja. No rīta saulstari apspīdēja abus aizgājušos mīlētājus un trieciena pāršķelto akmeni. Tā jaunie mīlētāji labāk izvēlējās pārpeldēt nāves jūru nekā ļaut dzīvei viņus šķirt.”
Nav brīnums, ka viens no varakļānieša Raita interesantākajiem agrīnajiem darbiem ir leģendārās mīlētājas Jadvigas skulptūra. Reiz viņš ieraudzījis parkā vēja nogāztu ozolu, kuru jau sākuši griezt malkā. Vecais koks varēja vēl atcerēties pašu Jadvigu mijam skūpstus ar savu mīļoto! “Es nespēju to tā atstāt un aizgāju uz domi lūgt atļauju no tā kaut ko uztaisīt. Par modeli sarunāju pasēdēt māsu Agitu. Kopā sameklējām lādēs garu, vecu kleitu, un tapa skice plastilīnā. Tad divus mēnešus braukāju uz parku un kalu. Prieks, ka tagad skulptūra pārvērtusies par nozīmīgu Varakļānu simbolu un, pateicoties tai, atmodināta skaista leģenda par mīlestību.
Aculieciniece
“Reiz, pirms deviņiem gadiem, pie manis atnāca sieviņa un stāstīja, ka Varakļānu parkā kāds jauns vīrietis tā griežot koku, ka skaidas vien lecot. Kurš gan bez atļaujas drīkst parkā griezt kokus? Metos uz velosipēda un braucu meklēt vaininieku. Pārsteigta ieraudzīju varakļānieti, jauno mākslinieku Raiti Stiuku, kas vēja nogāztā ozolā tiešām grebās ar kaltu. Tā, būdams vēl Mākslas akadēmijas students, Raitis izgrieza “Sērojošo Jadvigu”, fantastiski skaistu tēlu, kas jau deviņus gadus rotā Varakļānu muižas parku. Skatoties uz skulptūru, šķiet, ka meitenes kleita ir tik viegla, ka lēni pland vējā. Sejā redzamās sēras par neuzplaukušo mīlu aizkustina ikvienu mūsu viesi, arī garāmgājēju, un bieži vien Jadvigas klēpī vienkārši tāpat tiek guldīti ziedi. Varakļāniešiem un viesiem šis tēls ļoti patīk, un bieži tiek cildināts Raita vārds. Mēs ļoti vēlētos, ka nākotnē taptu arī skaistā jaunekļa tēls, jo tad mīlētāji beidzot satiktos un dvēselēm būtu miers,” cer Terese Korsaka, Varakļānu Novada muzeja vadītāja.
