Skaista grāmata visās nozīmēs. Jaunākā Sandras Vensko daiļdarba “… klibs putniņš neraud viens” recenzija 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dzejniece, prozaiķe, lugu autore Sandra Vensko (1958) raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem, un beidzamos gadus autore pieteikusi sevi ļoti aktīvi un ir pamanāma, piemēram, pagājušajā gadā dzejas krājums “Pieres vieta” tika nominēts Latvijas Literatūra gada balvai kategorijā “Labākais dzejas darbs”.
Nule iznākusī grāmata “… klibs putniņš neraud viens” apliecina vēl vienu šķautni autores daiļradē, proti, nebaidīties eksperimentēt ar daiļdarba formu, radot hibrīda tekstu, kas spilgtā gaismā izgaismo gan autori, gan pašu tekstu, gan darbā skarto problemātiku.
Grāmata kā mākslas darbs
Arvien priecē grāmatas, kas veidotas kā mākslas darbi, kurās teksts saspēlējas ar ilustrācijām un ne tikai – var runāt par teksta un izdevuma simbiozi kopumā. Ja ieskatāmies grāmatniecības vēsturē, tad grāmata kā mākslas priekšmets tikusi novērtēta jau viktoriānisma laikmetā Lielbritānijā.
Nākamais periods, kad teksta un ilustrācijas sintēzei pievērsa īpašu uzmanību, bija jūgendstila laiks 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad viena no skaistākajām izpausmēm bija tieši vērojama iespieddarbu kultūrā, proti, izpaudās teksta un ilustrācijas sintēzē.
Šobrīd Latvijā pavasaris ir arī “Zelta ābeles” – konkursa par skaistāko grāmatu – laiks, kas apliecina, ka grāmatu māksla pie mums tiek īpaši akcentēta un novērtēta.
Iepriekšteiktais nav izskanējis velti, jo šis izdevums noteikti var pretendēt nākamajā “Zelta ābeles” konkursā kā skaistākā grāmata, jo diezin vai bez Annas Galviņas ilustrācijām un Jāņa Esīša grāmatas dizaina teksts uz lasītāju atstātu tādu patīkamu pēcgaršu.
Grāmatas pamatu veido elegants melnbaltais dizains – ne vien ilustrāciju un grāmatas vāka noformējums, bet arī baltas lappuses mijas ar melnām, un līdz ar tām arī burti atrodas melnbalto noskaņu variācijās.
Simpatizē Jāņa Esīša grāmatas vāka ideja par attēla fonu izmantot autores portretfoto aprises, kuru priekšplānā nosedz balts putna – pelikāna – siluets, taču pie autores vārda un uzvārda kā luksofora zaļā gaisma iemirdzas interneta vietnēs visiem labi atpazīstamā ziņu ikona ar norādi par vienu atsūtīto, bet vēl neizlasīto ziņu, tādējādi mudinot atvērt grāmatu un to lasīt.
Uzdrošinos teikt, ka šai grāmatai – jā, protams, pamata teksta autore ir Sandra Vensko, bet ne tikai (par to mazliet vēlāk) – būtībā autori ir visi tā tapšanā iesaistītie.
Šis izdevums kārtējo reizi apliecina teksta un vizuālā materiāla saspēles galveno ideju, proti, radīt daiļdarbā skartās tēmas emocionālu un grodu padziļinājumu, īpaši, ja virstēma skar trauslu, ikdienas skrējienā ne īpaši izgaismotu problemātiku par bērniem invalīdiem, viņu vientulību, viņu fantāziju plašo lidojumu un, galvenais, šo bērnu citādo pasaules uztveri.
Mākslas darba hibrīdformas
Sandras Vensko pieeju, izgaismojot sabiedrībā aktuālo, brīžiem pat neērto bērnu invalīdu tēmas problemātiku, ietērpjot to netradicionālā formā, novērtējusi arī AKKA/LAA, autorei piešķirot darba tapšanai stipendiju.
Kā nu ne, Sandra Vensko drosmīgi nebaidās radīt daudzšķautņainas hibrīdformas.
Par hibrīdformu ir runa, pirmkārt, jau vairākkārt pieminētās daudzautorības, proti, autoru/ mākslinieku/ bērnu oriģināltekstu sintēzes dēļ.
Uz grāmatas aizmugurējā vāka lasām: “Grāmatā iebūvēti bērnu dzejolīši un pasakas par dzīvi un norisēm dabā – Agate, Alise, Anna, Ādams, Elizabete, Elizabete Krista, Elza, Emma Luīze, Gabriela, Jāzeps, Kajs, Katrīna, Lilita, Lote, Luīze, Nikola, Pāvels, Šarlote, Zīle Māra ir šo darbu autori.”
Sandras Vensko talants ir šajos bērnu radītajos tekstos ieplūdināt savu tekstu (sajūta ir tieši tāda, nevis otrādi), tādējādi uzrakstot emocionāli smeldzīgu stāstu par meitenīti ratiņkrēslā Aleksandru, un, galvenais, par viņas iekšējo jūtu, fantāziju un pārdzīvojumu pasauli, kurai vienmēr klātesošs ir klibais (divkārši uzsverot sāpīgo tēmu) putniņš Pelikāns un Aipons (tehnoloģijas, virtuālā realitāte un šis ierobežojumu laiks (attālinātās mācības skolā) pandēmijas dēļ ienāk arī tekstā). Pilnvērtīgu realitāti, kā tas ir veseliem bērniem, meitenei izdzīvot ir liegts.
Otrkārt, par hibrīdu var runāt arī literatūras žanru aspektā, jo sajaucēti ir visi: dzeja, proza un dramaturģija. Grāmatas kompozīcija ir veidota pēc lugas principiem – četros cēlienos jeb daļās, kurās sastopamies ar remarkām (autora paskaidrojumiem par darbības norisi, rīcību, intonācijām u. tml.).
Grāmatu ievada personu saraksts, kā jau tas lugās ierasts, tikai izpaliek tradicionālais noslēgums “Beigas”, jo beigas ir atvērtas, klibā putniņa Aleksandras/Pelikāna – meitenītes ratiņkrēslā – dzīve turpinās.
Ne vien mākslinieki rūpējušies par vizuālo noformējumu, bet arī pati autore tekstu veidojusi, lietojot dažādus fonētiskos paņēmienus, datora rakstu zīmju simbolu apspēles, tā saucamās rindu kāpnes utt.
Taču vistrāpīgāk lietota ir apziņas plūsma – autores veidota un bērnu organiski radīta, kas visskaidrāk lasītāju arī uzrunā un uzjunda emocionālo līdzpārdzīvojumu.
Iespējams, sākumā teksts var šķist pārāk traks, taču, aizverot grāmatu, iespējams, lasītājs būs ar mani vienisprātis, ka šāds poētiskais paņēmiens ir visprecīzākais veids, lai atklātu grāmatas virstēmu.
Treškārt, strikti nodalīt praktiski nav iespējams, kādai auditorijai – bērniem vai pieaugušajiem – domāta šī grāmata. Literatūrā tikai beidzamajos gados rakstnieki pievērš bērnu uzmanību šādām tēmām.
Arī teksta izpildījums bērniem ir neierasts, tomēr Sandras Vensko grāmata ir pat ļoti, ļoti vajadzīga mazajiem lasītājiem.
Bet tikpat vajadzīgs šāds teksts ir arī pieaugušajiem, vēl jo vairāk tādēļ, ka autore ir pratusi pieaugušos uzrunāt ne vien ar savu, bet arī ar bērnu radītu tekstu klātbūtni.
Uz aizmugurējā vāka lasāmi Sandras Vensko ceļavārdi grāmatai: “Meitene palikusi man atmiņā kā putns, kas brīvi lido savās domās, bet reālajā dzīvē ievainojama, bezspēcīga situācijās, ja neviena nav līdzās. Viņai pašai jātiek galā ar mācībām attālināti, jāizdomā draugi, jāizveido sava fantāzijas pasaule. [..] Lai izdodas atrast to rindu, to lappusi, kur ieraudzīt sevi, savus draugus un informācijas gūzmu apziņā. Līdzās būt un palīdzēt.”
Autores vēlējums lasītājiem ir arī mans vēlējums mums visiem. Sandras Vensko “… klibs putniņš neraud viens” ir skaista grāmata visās nozīmēs.
