Monika Zīle: Bēgļu krīzes radītās nedienas Eiropā kā sīrups Maskavas propagandas treknajam pīrāgam 25
Katru dienu lielāko Krievijas televīzijas kanālu ziņu raidījumos ir sižeti un komentāri par milzīgā bēgļu pieplūduma radītajām problēmām Eiropas Savienības valstīs. Interese pēc būtības likumsakarīga: kontinentu pārceļošanai pievērsta visas pasaules uzmanība. Taču Krievijas tālrādes vēstis grūti uztvert kā lietišķi bezkaislīgu informāciju – to caurvij neslēpti dzēlieni un mājieni, ka skaļi daudzinātā ES valstu drošības sistēma ir piedzīvojusi kaunpilnu fiasko un mulst imigrantu masas priekšā. Pagaidām nav gadījies dzirdēt Krievijas politikas smagsvarus zilajos ekrānos klaji apšaubām NATO varēšanu savaldīt arī bruņotus iekarotājus, ja tādi uzrastos. Bet arī bez šī uzvedinājuma vairākās Vācijas lielpilsētās Jaungada naktī notikušais mums liek sev jautāt, vai bieži piesauktā tolerance patiesībā nepiesedz Rietumu varas nespēju aizstāvēt savus pilsoņus un vai mudinājumi samierināties ar ienācēju “citādību” nav reālo īstenību nepazīstošu politiķu apjukuma izpausmes un naivs mēģinājums klusināt patvēruma meklētāju agresīvāko daļu. Jebkurā gadījumā Vācijas masu saziņas līdzekļi, vilcinādamies ziņot par šausmām pie katedrāles Ķelnē, un arī kārtības sargu neizskaidrojamā labsirdība pret patvērumu gribošajiem vardarbjiem pasniegusi necerētu Jaungada velti Krievijas ideologiem. Tie nu drīkst izpausties, jau kādu laiku nedzirdētā krāšņumā apcerot ES norietu. Kaut kur pačibējis pērnās vasaras vidū ES ārlietu resora veidotais pasākumu plāns Krievijas propagandas ruporu klusināšanai. Tagad ES ārlietu komisāre Frederika Mogerīni apsauc balsi pacēlušos vācu medijus: pietiekot dramatizēt Ķelnes situāciju, galu galā “kaut kas tāds” notiek pasaulē nepārtraukti. Šis publiskais uzkliedziens, protams, ir kā medusmaize RTR komentētājiem, kuri nekavējas apsmaidīt Rietumu preses mežģīņoto uzpurni.
Bet, ja vēlamies godīgi lūkoties patiesībai acīs, tad mūsu politiķiem vajadzētu caur puķēm raidītās kaimiņa bultas pārtulkot skaidros tekstos un pēc iespējas ātrāk, izmantojot arī Latvijas deputātu resursus Eiropas Parlamentā, visaugstākajā līmenī rosināt skarbas debates par bēgļu krīzes iemesliem. Grūti saprast, kā Rietumu lielvalstu politiķi drīkst bez mulsuma atzīties – tik milzīgs patvēruma meklētāju skaits esot pārsteigums. Bet ko tādā gadījumā darīja ļoti dāsni atalgotie pasaules globālo starptautisko procesu pētnieki, kuru apmaksai ikviena ES dalībvalsts ziedo artavu pārliecībā, ka zinoši ļaudis uzmana planētas pulsu? Tūkstošgalvu pūlis taču nesarosījās pārceļošanai pēkšņi vienā mirklī. Vēl satriecošāk izklausās pieļāvums, ka nevarot izslēgt Krievijas lomu bēgļu masas aktivizēšanā. Ja par tik nopietnu lietu runā pieļāvumos, tad – ar ko nodarbojas izlūkdienesti? Nudien ir sajūta, ka Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā pēdējos gados notiekošais ES varas gaiteņus sasniedzis tikai abstraktu teoriju izteiksmē. Runājot vēl konkrētāk, izbrīnī ļoti augsta līmeņa Vācijas drošībnieku prātojumi, ka Jaungada naktī vairākās pilsētās īstenotā seksuālā varmācība, iespējams(?!…), bijusi jauns organizētās noziedzības paveids. Arī tādi neizaug dienas vai mēneša laikā, un ir jābūt četrās sienās ieslēgtam, lai nepamanītu milstam tumšo mākoni.
Ļoti gribas ticēt, ka to visu jau iztirzā ES varas gaiteņos un tuvākajā laikā mūs sasniegs gan secinājumi, gan atbildes uz bēgļu krīzes radītajiem jautājumiem. Jebkura minstināšanās būs tikai papildu sīrups Krievijas propagandas treknajam pīrāgam.
