Skaidrs skats uz Krieviju ir ne tikai ārpolitikas jautājums vien 0
Vladimirs Putins publiskās diskusijās ar konkurentiem par prezidenta amatu – tiem, kuru kandidēšanu vara ir pieļāvusi, – neiesaistās. Toties, kā zināms, regulāri publicējas savā priekšvēlēšanu kampaņas mājaslapā un laikrakstos.
Avīzē “Vedomosti” viņš šaustīja valsti pārņēmušo “sistēmisko korupciju” un to, ka trūkst sabiedrības kontroles pār nodokļu un muitas dienestiem, tiesām, drošības iestādēm un citām iestādēm. Radās iespaids, ka visām šīm likstām nav nekāda sakara ar viņa valdību un ka tās drīzāk norakstāmas uz Medvedeva prezidentūras rēķina. Vēl pārsteidzošākas atziņas bija lasāmas “Kommersant” – esot jārada politiskā sistēma, kur “cilvēki var runāt patiesību”. Un, izrādās, tagadējā vidusšķiras mošanās no snaudas pat “ir mūsu pūliņu rezultāts”. Tomēr nojaušams, ka visu apcerējumu centrālā doma ir pavisam cita: nedrīkst ļauties kārdinājumam pēc “fiktīvas demokrātijas”. Respektīvi, izdaudzinātā varas vertikāle, varbūt mazliet kosmētiski pielabota, stāvēs kā stāvējusi.
Minētās atziņas ir interesanti salīdzināt ar dažām idejām, kas cirkulē Krievijas jaunajā protestu kustībā un sociālajos tīklos. Piemēram, viena no protestētāju ievērojamākajām figūrām dzejnieks un publicists Dmitrijs Bikovs uzskata, ka visas Krievijā pastāvējušās un tai uzspiestās “vertikāles”, ko iemieso “impērijas piekritēji” un “augstās varas sfēras”, vienmēr ir izturējušās pret savu zemi kā svešinieki – viņi izlaupīja dabas resursus, apspieda ļaudis, nosmacēja talantus, iniciatīvu un drosmi, raksta Bikovs (“Moskovskije novosti”). Tauta nekad nav īsti spējusi šai vertikālajai varai pielāgoties un pat centusies no tās aizbēgt, ar ko izskaidrojams arī tas, kāpēc krievu emigrants kļuvis par tik simbolisku tēlu.
Tomēr, viņaprāt, galvenais tautas pašsaglabāšanās vai sava veida pašaizsardzības līdzeklis bijis savu uz ģimeniskiem, amata brālības un vēl citiem pamatiem balstītu “horizontālu struktūru” veidošana, kas gan ir arhaisks modelis ar daudziem trūkumiem, taču nodrošināja izdzīvošanu.
Tāpēc Krievijā vienas valsts ietvaros allaž pastāvējusi varas vertikāle un “sabiedrības horizontāle”, kurai interneta un sociālo tīklu laikmets paver nebijušas iespējas.
Šī teorija ir patiesa vismaz vienā ziņā – opozīcija Krievijā ir atstāta ārpus parlamenta un ārpus oficiālo politisko cīņu laukuma, nereģistrējot varai nevēlamas partijas un prezidenta amata kandidātus. Bet protesti, kas sākās pēc Valsts domes vēlēšanām, pierādīja masu opozīcijas esamību. Pieminētais Bikovs, Aleksejs Navaļnijs un citi nav tīmeklī patvērušies virtuāli nemiernieki, bet reālas personības. Tādas, ko vara mēdz ietupināt, gluži kā Borisu Ņemcovu. Krievijas atdzimstošās pilsoniskās sabiedrības elki Rietumu izpratnē neizceļas ar īpašu politkorektumu (tam pašam Navaļnijam ir pārmests par “ksenofobiskiem” izteikumiem), taču arī tā ir realitāte, ar kuru nāksies rēķināties.
Mums svarīgākais, lai šo “citu Krieviju” vairāk ievērotu un izvērtētu Latvijā, kur pēdējo gadu laikā vienīgie atskaites punkti attiecību veidošanā ir bijuši Kremlis un Putins, tātad būtībā viens un tas pats. Var saprast, ja “Vienotā Krievija” ir kā politiska un ideoloģiska vaduguns “Saskaņas centram”. Tāpat var saprast, ka pasaules attēlošana gandrīz vai Maskavas oficiālās propagandas gaismā ilgi bija zināmu biznesa un politdarījumu aprindu interesēs. Grūtāk izprotami ir apgalvojumi par Krievijas varas vertikāles un tā izveidotāja neaizstājamību, jo citi būtu vēl sliktāki, un daži eksperti vienkārši “neredz”, kas viņu spētu aizstāt. Bet paliek neatbildēts, kāpēc “neredz” un vai pašu Putinu, pirms viņš sēdās tronī, kāds vispār “redzēja”. Šī savdabīgā loģika nav palīdzējusi brīžos, kad kārtējais šķietami neaizstājamais “stabilitātes garants” pēkšņi kļūst par nestabilitātes cēloni. Turklāt Latvijai skaidrs skats uz Krieviju ir ne tikai ārpolitikas jautājums vien, drīzāk – ar kādām mērauklām mēs mērām citus un arī paši sevi.
