Arī visos bērnudārzos latviešu valoda nākotnē varētu būt pamatvaloda. Saruna ar izglītības ministri Ilgu Šuplinsku 3
Latvijas Universitātes rektora apstiprināšana, reformas izglītības sistēmā un jaunā mācību gada tuvums: tās ir tēmas, par ko sarunājos ar izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku.
Tiekamies 15. augustā – dienā, kad daudzas valsts amatpersonas devušās uz svētkiem Aglonā. Jums ir saknes un cieša saikne ar Latgali, bet šodien strādājat Rīgā. Tātad nošķirat laicīgo varu no garīgās?
I. Šuplinska: Esam ministrijā tikko uzsākuši sarunas ar pašvaldībām par skolu tīklu, tās arī šodien turpināsies. Gribam šīs sarunas noslēgt septembra beigās, tāpēc laiku nevaram zaudēt. Turklāt svētki Aglonā nav mana tradīcija.
Kāpēc jau pirmajā valdības sēdē pēc vasaras brīvdienām netika lemts par Latvijas Universitātes rektora Indriķa Muižnieka apstiprināšanu amatā? Viņa ievēlēšanas procesu taču pabeidza vērtēt jau jūlijā.
Neiekļaut darba kārtībā rīkojuma projektu par LU rektoru bija Valsts kancelejas lēmums, bet dokumenti bija sagatavoti un iesniegti ierastajā kārtībā. Valsts kanceleja gribēja sagaidīt atzinumu no Tieslietu ministrijas un arī pati gatavoja atzinumu.
Skaidrs, ka tas ir sarežģīts, neviennozīmīgs jautājums un Ministru kabinetam tā būs izšķiršanās. LU ir viena no vadošajām, tradīcijām bagāta augstskola. Skaidrs, ka lēmums ir smags.
Kāpēc jums ir tik svarīgi, lai Muižnieks netiktu apstiprināts amatā?
Es noteikti gribu norobežoties no personībām un negribu, lai notiekošais tiktu uztverts kā mana un Muižnieka cīņa, jo esam labi pazīstami un ļoti cienu viņu kā zinātnieku. Ja nebūtu bijušas divas LU Satversmes sapulces un pretrunīgas ziņas par notikušo, tad gan es droši vien nebūtu pievērsusi tik lielu uzmanību LU rektora vēlēšanu procedūrai.
Tomēr liela daļa juristu, tostarp no Valsts kancelejas, atzīst, ka procedūras pārkāpumi nav bijuši tik lieli, lai Muižnieku amatā neapstiprinātu.
Izglītības kvalitātes valsts dienests konstatēja desmit pārkāpumus ievēlēšanas procesā. Četrus no tiem uzskatām par būtiskiem.
Pirmais būtiskais pārkāpums saistīts ar Satversmes sapulces leģitimitāti. LU Satversmes sapulcē ir 300 cilvēki, un abās rektoru vēlēšanu dienās tika apstiprināti 13 mandāti, kuru leģitimitāte tiek apšaubīta, jo šie cilvēki nebija ievēlēti Satversmes sapulcē un nevarēja balsot ne saskaņā ar Augstskolu likumu, ne LU iekšējiem normatīvajiem aktiem.
Otrais pārkāpums: LU iekļauto koledžu akadēmiskais personāls piedalās Satversmes sapulcē, bet studējošie – ne.
Treškārt, tieši 13 balsis izšķīra to, ka otrajā balsošanā balsoja tikai par Indriķa Muižnieka kandidatūru.
Ceturtkārt, pirms Satversmes sapulces sēdes, kurā ievēlēja Muižnieku, nebija pateikts, ka tajā notiks rektora vēlēšanas vai otrā vēlēšanu kārta. Piemēram, bijušais LU rektors Mārcis Auziņš arī man sacīja, kas nav īsti saprotams, kas īsti notika 6. jūnijā, kad notika šī Satversmes sapulces sēde.
Esat arī norādījusi uz problēmām LU pārvaldībā.
Es negūstu pārliecību, ka tur būtu sasniegts vislabākais rezultāts.
Atceros kādu Saeimas Izglītības un zinātnes komisijas sēdi, kurā Muižnieka kungs pauda pārliecību, ka augstskolu pārvaldība Latvijā nav jāmaina, ka tajā viss ir kārtībā un LU ir viens no labākajiem paraugiem.
Taču es pati nāku no augstākās izglītības sfēras un zinu, kāda ir augstskolu pārvaldība. Redzu, ka tajā kopš 2012. gada nenotiek būtiskas pārmaiņas. Vēl jo vairāk: augstskolas darbojas absolūti noslēgtā sistēmā, tām pietrūkst atvērtības gan Latvijas kontekstā, gan atvērtības pret Eiropu un pasauli. Tas attiecas arī uz akadēmiskā personāla un rektoru ievēlēšanu.
Tāpēc lēmumā par LU rektora neapstiprināšanu, ko sagatavojusi Izglītības un zinātnes ministrija, ierakstīts, ka līdz šā gada 20. decembrim Ministru kabinetā iesniedzam konceptuālu ziņojumu par augstskolu pārvaldības modeļa maiņu. To gatavosim kopā ar citām ministrijām, kuru pārziņā arī ir augstskolas. Funkcionāli pārskatīsim augstskolu un zinātnisko institūciju darbību.
Kāds tieši būs Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājums par augstskolu pārvaldības maiņu?
Līdz 20. decembrim gatavosim tikai konceptuālu ziņojumu, nevis uzreiz izmaiņas likumā. Tāpēc varu iezīmēt modeli, bet tas noteikti vēl tiks diskutēts. Pamatdoma ir līdzīga, kādu pauž arī Ārvalstu investoru padome. Proti, augstskolu autonomija jāsaglabā, taču nepieciešams nošķirt lēmējvaru no izpildvaras.
Jau tagad likumā iestrādāts pants par augstskolu konventiem, taču tiem nav skaidri noteiktas funkcijas, pārsvarā tā ir padomdevēja funkcija. Ir doma to pārskatīt, pastiprināt konventa nozīmību, iespējams, līdz ar funkciju maiņu to pārdēvējot par padomi.
Taču tai jābūt neatkarīgai institūcijai, kas pieņem stratēģiskus lēmumus gan attiecībā uz augstskolas budžetu, gan rektora ievēlēšanu un augstskolas attīstību. Konvents vai padome iezīmētu virzienus, kuros augstskolai jādarbojas, vai akceptētu to, ko piedāvā augstskolas profesūra. Noteikti būs diskusijas par to, kādā veidā šī padome tiks izvēlēta, kas tajā darbosies.
Mans uzstādījums – tajā nav jābūt politisko spēku pārstāvjiem. Tai jābūt profesionāļu padomei, pie tam noteikti jāiesaista ārvalstu eksperti, jo padomei jāveicina gan augstākās izglītības eksportspēja, gan starptautiskā konkurētspēja.
Mums ir jābūt atvērtiem Eiropas un pasaules akadēmiskajai telpai.
Attiecībā uz padomju politizāciju gan jāsaka, ka Latvijā bieži ir tā: padomē ir it kā bezpartijisks cilvēks, kam tomēr ir saites ar kādu no partijām.
Tas ir normāli. Arī mediji tad, kad gatavo kādu materiālu, vienalga pārstāv vienu vai otru viedokli. Jautājums, cik viņi spēj norobežoties un būt neitrāli. Katrs cilvēks, dzīvojot tik mazā valstī kā Latvija, ieņem kādu konkrētu nostāju konkrētā jautājumā, tādējādi tajā brīdī kļūstot politisks.
Taču nevarētu būt tā, kā Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē, kur partijas izvirza kandidātus darbībai šajā padomē. Augstskolu padomēs noteikti būtu jābūt studentiem, absolventu asociācijas pārstāvjiem. Iespējams, darbam padomē būtu jābūt apmaksātam, jo tikai tādā gadījumā varam prasīt atbildību.
Pieminējāt atvērtību augstskolu personāla piesaistē. Vai tas nozīmē, ka piedāvāsiet grozīt likumu, atsakoties no latviešu valodas prasmes prasībām?
Atvērtība nozīmē izmaiņas profesoru un rektoru ievēlēšanā, un tas nozīmē arī izmaiņas attiecībā uz valodas prasībām, kas ierobežo kandidātu skaitu šiem amatiem. Nav runa par atteikšanos no valsts valodas lietojuma augstskolās kopumā, bet gan par prasībām, kas tiek izvirzītas, kandidējot uz rektora un profesora amatiem.
Šobrīd kandidātiem uz lielajiem administratīvajiem amatiem jāzina latviešu valoda augstajā C2 līmenī, bet vajadzētu noteikt, ka valsts valodu var apgūt, piemēram, triju gadu laikā pēc stāšanās amatā. Līdzīgi tas būtu profesūrai.
Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors arī bija solījis apgūt latviešu valodu. Neapguva.
Jā, bet, ja mēs paskatīsimies uz LU dibināšanu, tad tolaik profesūrai, kas tika aicināta šurp no Tartu, nebūt neizvirzīja prasības par latviešu valodas prasmi. Taču līmenis, kāds bija LU pirmsākumos, bija gana augsts tā laika akadēmiskajai videi.
Esošās noslēgtības dēļ akadēmiskais personāls nenomainās. Pārmaiņas varētu veicināt arī izmaiņas akadēmiskā personāla vecuma struktūrā. Vēl var diskutēt par to, vai arī profesoriem būtu noteikti jāiemācās latviešu valoda, jo profesoru var ievēlēt arī tikai uz vienu termiņu un augstskolās ir pieļaujamas studijas angļu vai kādās citās Eiropas Savienībās valodās.
Ja augstskolās vairosies darbinieki, kuri nepārvalda valsts valodu, vai tas neapdraudēs latviešu valodas attīstību, vai tā netiks izspiesta no akadēmiskās vides un nekļūs par ķēķa valodu?
Mums vēl ilgi būtu jāgaida uz to, lai šādi latviski nerunājoši profesori augstākajā izglītībā būtu, piemēram, 20 procenti.
Tajā pašā laikā, protams, attīstība un saglabāšanās vienmēr ir mazas valodas izaicinājums. Valsts un Izglītības un zinātnes ministrija darīs visu, lai stiprinātu latviešu valodas lomu, bet visam ir jābūt samērā. Ja jūtam, ka noslēgtība traucē attīstībai, situācija jāmaina. Ja mainīsim valodas prasības augstskolu personālam, protams, ir jāmonitorē, kas šajā vidē notiek ar latviešu valodu.
Savukārt pāreja uz latviešu valodas apmācību skolās turpinās, iespējams, arī visos bērnudārzos latviešu valoda nākotnē varētu būt pamatvaloda. Svarīgi ir stiprināt latvietību, ieviešot skolās arī novadu mācību.
Turpinot par nepieciešamajām pārmaiņām augstskolās, manuprāt, jāatsakās arī no prasības, ka par rektoru var kļūt tikai tas, kurš attiecīgajā augstskolā nostrādājis noteiktu gadu skaitu. Tas ierobežo kaut vai to, ka par rektoru var kļūt profesionālis, kas iepriekš strādājis citā Latvijas augstskolā.
Jāmaina sistēma, kādā tiek aprēķināta akadēmiskā personāla slodze. Nav pareizi, ka darbs pētniecībā un studiju procesā ir divas atsevišķas slodzes. Arī es, piemēram, esmu profesore Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā un vadošā pētniece institūtā. Tas ir mehānisks pētniecības un studiju darba nošķīrums, jo es vienkārši nevarētu būt profesore, ja neveiktu zinātnisko darbību.
Tomēr šis nošķīrums rada situāciju, kurā daļa mācībspēku ar pētniecību nodarbojas ļoti formāli, piemēram, pirms pārvēlēšanas profesora amatā tikai pārskata savas publikācijas un pārsvarā nodrošina kontaktstundas studentiem. Tas arī ir vajadzīgs, tomēr nav godīgi, ka tie, kuri pārsvarā iesaistīti studiju procesā, ir krietni labāk atalgoti un jūtas stabilāk nekā tie, kuri vairāk strādā pētniecībā, paši raksta projektus, paši tos administrē.
Tikmēr algas likme vadošajam pētniekam ir uz pusi zemāka nekā profesoram. Tas nav pieļaujams, jo attīstība augstākajā izglītībā iespējama tikai tad, ja augstskolu personāls ir iesaistīts pētniecībā vai arī praktiskā nozares attīstībā.
Ir jābūt nepārtrauktai līdzzināšanai par to, kas notiek tavā nozarē, tavā zinātniskajā virzienā. Tāpēc aicināsim augstskolas uz diskusiju par akadēmiskā personāla atalgojuma modeli, lai stabilizētu akadēmiskā personāla darba apmaksu un pievērstu augstākās izglītības jomā strādājošos savas nozares attīstībai.
Kad stājāties amatā, tika solīts, ka ministrijā būs audits. Vai tas ir noticis un, ja jā, tad kādi ir secinājumi?
Audits vēl nav bijis. Īstenībā tas tiek nedaudz kavēts pašas ministrijas iekšienē. Bijis arī Valsts kontroles atzinums, ka iekšējais ministrijas audits bijis neefektīvs. Tāds atzinums bijis jau vairākus gadus pēc kārtas. Tāpēc arī pārskatām ministrijas iekšējā audita struktūru.
Sakāt, ka ministrijā kāds kavē audita sākšanu… Tātad ierēdņi sabotē jūsu rīkojumus?
Tā ir atbilde, ko es jums stāstu par Valsts kontroli. Droši vien, ka tas saistīts ar neefektīvu iekšējā audita darbu.
Valsts kontrole nesen arī atklāja, ka IZM pakļautajās profesionālās izglītības iestādēs tiek maksātas stipendijas cilvēkiem, kuri reāli nemācās. Vai arī tas bija jāpamana iekšējam auditam?
Varbūt vajadzēja pamanīt iepriekšējam ministram Šadurska kungam. Pavaicājiet viņam! Bet, protams, ka iekšējam auditam regulāri jākontrolē sistēma, jāiesaka, ko vajag mainīt, kam jāpievērš papildu uzmanība, nevis pretojas tam, ka tiek ierosināta auditēšana un tiek izsludināts iepirkums audita veikšanai.
Tātad audits vēl nav bijis, bet jūs jau esot secinājusi, ka jāapvieno vai jāreorganizē Latviešu valodas aģentūra?
Kas jums to ir teicis? Neko tādu neesmu secinājusi, bet varu jums izstāstīt, kā varbūt varēja rasties šāda ziņa. Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji bija uz valsts budžeta pārskatīšanas semināru Finanšu ministrijā. Viens no jautājumiem, ko Finanšu ministrija IZM uzdeva, bija pārskatīt tās funkcijas, kas dublējas Latviešu valodas aģentūrā un Valsts izglītības satura centrā.
Gribat teikt, ka ideja patiesībā izskanēja no Finanšu ministrijas?
Neapšaubāmi. Norādīju, kas tas faktiski nav šobrīd darāms darbs. Darbojoties Sabiedrības integrācijas fonda padomē, redzu, ka mācību materiālu sagatavošanas un latviešu valodas kursu organizēšanas funkcijas ir vismaz piecas organizācijās. Esmu jau fondā teikusi, ka jāapskatās funkcionalitāte kopumā Latviešu valodas aģentūrai, Kultūras ministrijai, Sabiedrības integrācijas fondam, Valsts valodas centram. Jāsaprot, kas ko dara, lai nebūtu dublēšanās.
Nav skaidrības, vai 2020. gadā būs resursi skolotāju algu kāpumam.
Tā ir iezīmēta kā viena no valsts budžeta prioritātēm no Izglītības un zinātnes ministrijas puses.
Bet vai šo IZM prasību apmierinās? Finanšu ministrs mūždien saka: reformu izglītībā nav, tāpēc papildu naudu nevar dot. Nav skaidrs, cik skolas jāslēdz vai jāreformē, lai Finanšu ministrijā uzskatītu, ka reformas ir.
Šis jautājums: cik skolas jāslēdz vai jāreformē, pēc būtības ir aplams. Piedodiet, tā nav recepte, kas izsakāma konkrētos gramos. Skolu skaitam jābūt atbilstošam iedzīvotāju skaitam un skolēnu skaitam turpmākajos trijos gados, kā arī tam, kāda būs administratīvi teritoriālā reforma.
Tāpēc tiekamies ar pašvaldībām, runājam par skolu tīklu, redzam, ka pašvaldības ir sapratušas, ka virzība uz skolu tīkla sakārtošanu ir vajadzīga gan viņiem, gan mums. Šobrīd tikšanās ar pašvaldībām ir gana cerīgas. Runājam arī par to, kas notiks novadu reformas gadījumā, kura novada skola būs efektīvākā un ar labāku infrastruktūru tad, kad novadu robežas mainīsies.
Kvantitatīvie rādītāji, kas var ietekmēt skolu tīklu, būs gatavi uz 2020. gada februāri. To zina arī Finanšu ministrija. Savukārt par kvalitatīvajiem kritērijiem būs konceptuāls ziņojums septembrī vai, vēlākais, oktobra sākumā.
Pamatdoma joprojām ir tāda, ka izvairīsimies no skolu reitingošanas un skolu kvalitātes rādījumus vērtēsim, es teiktu, tādā plūstošā skalā. Tad sabiedrība, vecāki, citas skolas varēs izvērtēt, kāda ir katras skolas spēcīgākā puse, kas to atšķir no citām. Svarīgi ne tikai eksāmenu rezultāti, bet arī skolas vide, mācību kvalitāte u. c. Lielākā rūpe un bažas ir par to, cik objektīvus šāda veida datus var iegūt un kā tos izmērīt.
Vairākkārt dzirdēts, ka mainīsiet skolu finansēšanas modeli “Nauda seko skolēnam”. Vai tiek izstrādāts jauns finansēšanas modelis?
Jauns finansēšanas modelis tiks izstrādāts pēc sarunām ar pašvaldībām. Kāds tas būs, to vēl nevaru pateikt.
Ko vēlaties pateikt skolēniem un skolotājiem, gaidot jauno mācību gadu?
Noteikti aicinu izbaudīt atklāsmes prieku, ko dod katra jauna diena un jaunas zināšanas. Skolēnus aicinu atrast to nervu, kas liek baudīt zināšanas, dod prieku par to, ka esi kopā ar saviem draugiem, ar saviem klasesbiedriem, un saprast, ka principā tas ir laiks, kad viņi veido savu nākotni. Skolotājiem novēlu augt un veidoties bērniem līdzi.
Vai pirmajā skolas dienā iesiet uz kādu no skolām?
Došos uz Katoļu ģimnāziju.
