Padoms zemniekam. Skābbarības uzglabāšana un lietošana ziemā 0
Pēc tam, kad skābbarība ir iepakota tranšejā, tās fermentācijas kvalitātes uzlabošanā faktiski nekas vairs nav izdarāms. Taču pastāv iespēja samazināt zudumus, kas var rasties, piemēram, uzkaršanas dēļ.
Kā raugi un pelējums ietekmē skābbarību
Skābbarības tranšejas iztukšošana jeb izņemšana nav saistīta ar skābbarības ražošanu, tomēr tai ir milzīga ietekme uz skābbarības kvalitātes saglabāšanu tranšejā.
Uzkaršana ne tikai samazina skābbarības sausnas tonnu daudzumu, bet arī barības kvalitāti, jo raugi un pelējums efektīvi sadedzina barības vielas. Galvenais skābbarības ienaidnieks ir gaiss, tāpēc jākoncentrējas uz iespējām, kas mazina gaisa iekļūšanu tranšejā.
Raugu bojāta skābbarība zaudē garšas kvalitāti, tāpēc govis to mazāk ēd. Tas savukārt mazina piena ražošanas produktivitāti. Arī pelējums rada mikotoksīnus, kas negatīvi ietekmē govju produktivitāti, samazinot piena ražošanas potenciālu nākamajā laktācijā, un ieprogrammē metaboliskus traucējumus. Tāpēc gaisa provocētas raugu un pelējuma aktivizācijas novēršana skābbarībā ir vissvarīgākais uzdevums ziemas periodā.
Tranšejas vājās vietas
Atverot skābbarības pārklājuma plēvi, skābbarība uzreiz nonāk saskarē ar gaisu un tajā atdzīvojas visi mikroorganismi, kuri līdz tam gulēja, pateicoties bezskābekļa videi. Šie mikroorganismi, pārsvarā pelējumi un raugi, aktīvi vairojas, patērē skābbarībā palikušos cukurus, pienskābi un citas barības vielas, tādējādi samazinot skābbarībā enerģiju, proteīnu, sausnu un pasliktinot sagremojamību. Pelējuma sēnes bojā barības garšu un izdala dzīvniekiem kaitīgos pelējuma sēņu toksīnus – mikotoksīnus.
Visvieglāk gaiss var iekļūt tranšejā no augšas un sāniem, jo tās ir vietas, ko visgrūtāk noblietēt un nohermetizēt. Pat tad, kad nav manāmas acīm redzamas uzkaršanas pazīmes, zudumi tik un tā parasti ir. Tāpēc ik nedēļu pārbaudīt plēves veseluma stāvokli, veikt testu ar zīmuli vai marķieri, kā arī koriģēt skābbarības izņemšanas vietu un dziļumu ir obligāti.
Pēc tranšejas atvēršanas nevajag vilkt augšējo slāni uz leju, jo tādējādi tiek paķerts arī zemāk esošais siltā un mitrā gaisa slānis, kas vēl vairāk veicina raugu un pelējuma rašanos.
Kā vislabāk paņemt skābbarību
Būtisks faktors ir tranšejas laukuma pārejas ātrums – svarīgi, lai tranšeja gaisa iedarbībai tiktu pakļauta iespējami īsu laiku. Īpaši svarīgi tas ir lietus laikā, jo lietus izskalo derīgās skābes, kas palīdz uzglabāt skābbarību, tādējādi palielinot tās uzkaršanas un bojāšanās risku. Ja skābbarība uzkarst virs 30 grādiem, tad turpmākais uzkaršanas ātrums aug ģeometriskā progresijā. Tāpēc jārūpējas, lai lietus tranšejā un arī nogrieztajos skābbarības blokos neiekļūtu.
Tādējādi, lai skābbarības bojāšanās procesus novērstu, skābbarības tranšejas iztukšošanas ātrumam nedēļā vajadzētu būt ap 2,5 m jeb 35–40 cm dienā. Ziemā izbarojamai skābbarībai izņemšanas ātrums var būt mazāks, jo aukstā laikā skābbarības bojāšanās ir palēnināta. Tikpat svarīgi ir skābbarības kaudzes griezumu virsmu turēt tik gludu, cik vien iespējams, tā samazinot skābbarības saskares virsmas laukumu ar gaisu.
Lai novērstu gaisa iekļūšanu caur atvērto daļu zem plēves un ieplūšanu skābbarības tālākajās daļās, kas tiks izbarotas tikai pēc vairākām nedēļām vai pat mēnešiem, skābbarības pārklājuma plēve jāatver tikai tik, cik tas ir nepieciešams barības izņemšanai, un šķērsām visā tranšejas platumā jānohermetizē ar oļu maisiņiem. Ieteicams oļu maisiņu hermētiskās šuves izvietot šķērsām tranšejai visā tās platumā ik pēc apmēram 5 m jeb tādā attālumā citu no citas, cik metru skābbarības izņem divās nedēļās.
Šādi izveidotas hermētiskas oļu maisiņu šķērsšuves uz tranšejas pārklājuma materiāliem rada tādu kā kuģa korpusa sekciju efektu – ja gaiss kaut kādu iemeslu dēļ iekļūst vienā no sekcijām (starp oļu maisiņu rindām), tad tas netiks tālāk uz citām un skābbarības bojāšanās būs lokalizēta, tādējādi novēršot visas tranšejā esošās skābbarības bojāšanos.
Skābbarības izņemšana ar parastajām dakšām vai kausu veicina raugu un pelējuma vairošanos. Skābbarības blokgriezējs dos ievērojami labāku rezultātu, taču tam nepieciešama pienācīga apkalpošana. Ja naži nebūs laikus noasināti, tie pavājinās blietējumu, radot dziļus kanālus gaisa iekļūšanai ar visām neizbēgamajām sekām.
Jāaizvāc arī skābbarības atliekas, kas nokrīt uz tranšejas grīdas skābbarības izņemšanas laikā. Tas palīdzēs samazināt pārējās noblietētās masas inficēšanos ar pelējuma sporām.
Ja ir iespēja pie tranšejas piebraukt no jebkuras puses, tad labāk neizvēlēties dienvidu pusi, jo no tās parasti saule silda intensīvāk un tas veicina temperatūras paaugstināšanos un raugu un pelējuma aktivitātes palielināšanos.
Atvērtas skābbarības bojāšanās risku palielina ieskābētās kultūras ar lielu cukuru, cietes, sausnas daudzumu, slikti noblīvēta skābbarība, ar garām augu daļām vai pāraugusi zāle. Lai novērstu skābbarības bojāšanos un zudumus pēc atvēršanas, jālieto skābbarības piedevas, kas kavē pelējumu un raugu vairošanos.
Sagatavots pēc Pētera Damberga un ārzemju preses materiāliem
