“Sižets Radio “EHR” nebija nejaušība, bet gan ilgstoša un sistemātiska problēma!” Lazdiņš par “pārmetumu cikliem” lauksaimniekiem 33
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs un Dobeles novada zemnieku saimniecības “Lazdiņi” īpašnieks Juris Lazdiņš pēdējos mēnešos kļuvis pazīstams kā viens no asākajiem vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Artūra Toma Pleša kritiķiem un lauksaimnieku interešu aizstāvjiem. Kurp tālāk vedīs šis strīds – par to saruna ar J. Lazdiņu.
Ir diezgan saprotami, ka apgalvojumi “zemnieki ir masu slepkavas”, apgalvojumi, ka zemnieki ir pret Zaļo kursu un tamlīdzīgi izraisa sašutumu. Taču to neteica Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs pats, tas izskanēja Latvijas Vides aizsardzības fonda finansētā pārraidē. Kādēļ iznāca tā, ka “Zemnieku saeima” par dialoga un protesta kampaņas mērķi izvēlējās Plešu, un par ko īsti bija šī protestu kampaņa?
J. Lazdiņš: Plešs ir Latvijas Vides aizsardzības fonda padomē, un šī organizācija ir tieši pakļauta VARAM. Tādēļ vēršanās pie šīs organizācijas augstākās amatpersonas ir tikai loģiska – tieši viņš spēj ietekmēt un kontrolēt notiekošos procesus.
Ko izdevies ar šo kampaņu sasniegt?
Kā jau minēja ministrs pats, konkrētais “Eiropas Hitu Radio” (“EHR”) skečs, kurā izskanēja minētie apgalvojumi, tika nekavējoties apturēts un ēterā vairs neatgriezās. Radio “EHR” atvainojās par šo sižetu un atzina, ka tas ticis veidots vienpusēji no vides organizāciju puses, neiesaistot citus ekspertus, kas varētu informēt sabiedrību par to, ka šī informācija nav korekta. Šajā ziņā rezultāts bija tūlītējs.
Taču minētais sižets nebija nejaušība, bet gan ilgstoša un sistemātiska problēma, ar kuru jau gadiem saskaras nozare. Tās rezultāts – arvien vairāk tiek diskreditēta lauksaimniecības nozare.
Zemnieki labi zina, kad katru gadu notiek šīs kampaņas – pirmā sākas tad, kad sāk ziedēt rapsis, un tad tiek cilāts bišu jautājums un parādās raksti par tēmu “nāves migla pār Latvijas laukiem”, bet otra parasti notiek augustā, kad sākas ražas novākšana, tad tiek runāts par augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, parasti par glifosātu. Tas notiek jau gadiem ilgi, un “EHR” skečs bija tikai kārtējais šādu publikāciju virknē, vienkārši šis nostrādāja kā dzirkstele pulvera mucā – ka nu vienreiz pietiek.
Vai, jūsuprāt, problēma ar augu aizsardzības līdzekļu pārmērīgu lietošanu tomēr pastāv? Jūsu protesta kampaņas kontekstā Latvijas Biškopības biedrība paziņoja, ka augu aizsardzības līdzekļu lietošana negatīvi ietekmē bišu populāciju Latvijā.
Katrs var izteikt savu viedokli, jautājums ir tikai par to, cik šis viedoklis ir pamatots. Ja lauksaimnieki lieto augu aizsardzības līdzekļus noteiktajā kārtībā, kuru apstiprinājuši gan Eiropas, gan Latvijas normatīvie akti un uzrauga kontrolējošās iestādes, tad nav skaidrs, par ko ir pārmetumi.
Atgriezīsimies pie dialoga ar Plešu. Jūs paziņojāt, ka lauksaimnieki sēžot pie sarunu galda un gaida, kad pie tā apsēdīsies arī ministrs, bet viņš tikai ejot garām un atsakot “tūlīt, tūlīt”, bet pats pie galda nesēžoties. Vai situācija mainījusies?
Jāatzīst, ka šobrīd esam uzaicināti uz tikšanos ar ministru, lai izrunātu domstarpības. Līdz šim izskanējusī publiskā vārdu apmaiņa bija vairāk komunikācijas problēma, ko iespējams atrisināt sarunu ceļā. Sarunu, kur abas puses spēj cieņpilni paust savus argumentus un uzklausīt pretējo pusi. Gribu vēlreiz atkārtot tēzi par komunikācijas nepieciešamību – ja tā būtu sākta uzreiz, tad situācija nebūtu eskalējusies tik tālu.
Iespējams, ka jums ir taisnība par komunikācijas trūkumu. Tomēr, manuprāt, pastāv objektīvi sarežģījumi, kas nekādi nav saistīti ar komunikāciju – Eiropas Savienības Zaļais kurss un stratēģija “No lauka līdz galdam” paredz fundamentālas izmaiņas lauksaimniecībā, kas ilgs līdz pat gadsimta vidum. Kā jūs raksturotu attiecības starp lauksaimniekiem, īpaši lielajiem, un zaļajiem – vai šajā sakarā pastāv fundamentālas pretrunas?
Es fundamentālas pretrunas starp profesionāliem lauksaimniekiem un zaļajiem neredzu. Latvijas lauksaimniecība jau labu laiku strādā pēc integrētās lauksaimniecības principiem, industriālās – mēs lietojam terminu “konvencionālās” – lauksaimniecības Latvijā praktiski nav.
Integrētā lauksaimniecība – tas ir tad, kad lēmumi par lauku apstrādi ar augu aizsardzības līdzekļiem vai citām darbībām balstās uz lauku apsekojumiem, novērojumiem par kukaiņu vai slimību izplatību, klimatiskajiem apstākļiem. Konvencionālā pieeja paredz, ka augu aizsardzības līdzekļu lietošana notiek pēc iepriekš sastādītas shēmas, īpaši neskatoties uz to, kas īsti notiek uz lauka. Būtībā integrētā lauksaimniecība nozīmē, ka augu aizsardzības līdzekļi un minerālmēsli tiek lietoti mazāk, jo atkarībā no laika apstākļiem tiek koriģētas mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu devas.
Pēdējo gadu laikā ir notikusi nemitīga tehnoloģiju attīstība augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu izmantošanas samazināšanai – mēs to jau darām neatkarīgi no tā, kādas politiskās vienošanās paraksta Briselē. Kāpēc? Tāpēc, ka šie resursi dārgi maksā. Tieši tāpat daļa lauksaimnieku virzās bioloģisko saimniekošanas metožu virzienā.
Šobrīd mēs vēl nevaram nodrošināt Zaļā kursa mērķu izpildi, bet paredzamā nākotnē tas būs iespējams. Taču – lai to sasniegtu, ir jāiegulda zinātnē, jo lauksaimniekiem nepieciešamas jaunas augu šķirnes un tehnoloģijas to audzēšanai. Pirms 30 vai 40 gadiem darbaspēks bija lēts, un bietes varēja kaplēt ar rokām.
Šodien darbaspēka nepietiek un paredzamā nākotnē arī nebūs, tādēļ vajadzīgas modernas tehnoloģijas – lauksaimniecības roboti Latvijas laukos ir jau tuvas nākotnes perspektīva. Arī klimatiskie apstākļi mainījušies – ziemas ir maigākas, kukaiņiem ir labvēlīgāki pārziemošanas apstākļi – nepieciešamas jaunas, apstākļiem atbilstošas augu šķirnes.
Pēc dažiem gadiem, 2025. gadā, Eiropas Komisija plāno aizliegt 500 šobrīd atļautos augu aizsardzības līdzekļus, 160 no tiem tiek izmantoti Latvijā, tostarp jau pieminētais glifosāts. Kā šis aizliegums ietekmēs ražu apjomus Latvijā?
Pagaidām alternatīvu nav, taču četri gadi ir pietiekami, lai tās atrastu. Glifosāts pagaidām ir vislētākais līdzeklis plašu nezāļu spektru, tostarp viendīgļlapju jeb vārpatas apkarošanai. Ja zemes platības ir sakoptas, tad glifosāts vajadzīgs varbūt reizi četros vai piecos gados. Ir arī citas alternatīvas viendīgļlapju apkarošanai, tikai tās ir trīs četras reizes dārgākas – tātad palielināsies izmaksas.
Līdzīgi ir ar insekticīdiem – tika aizliegti sistēmas iedarbības insekticīdi, kas bija ļoti efektīvi kaitēkļu ierobežotāji – alternatīvas pastāv, bet… Šā aizlieguma rezultātā viens kultūraugs no Latvijas jau ir pazudis, runa ir par vasaras rapsi, kuru sēt kļuvis bezjēdzīgi, jo kukaiņi to apēd vēl neizdīgušu. N
ākamais augs, kuru, visticamākais, pārtrauks audzēt, ir lauku pupas – atļautie insekticīdi ar kukaiņiem galā netiek un pupu audzēšana strauji kļūst neizdevīga. Arī kartupeļu ražā jādalās ar Kolorādo vabolēm. Aizliegumu muļķīgums slēpjas tajā, ka sadārdzinās ražošanas process un atlikušie atļautie līdzekļi būs jālieto vairāk, jo tie nav tik efektīvi.
Tiek pasludināts, ka Latvijā lauksaimniecība ir vainojama pie 25% siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešiem, un šis apjoms līdz 2030. gadam jāsamazina par 55%, bet 2050. gadam – līdz nullei. Kā to varēs izdarīt, ņemot vērā, ka ar elektrību vai ūdeņradi darbināmu traktoru nav un tuvākajā laikā nav paredzami, zemes apstrādes process – aršana un ecēšana – atbrīvo augsnē saistīto ogļskābo gāzi, bet lopkopība tiek vainota par metāna pieaugumu atmosfērā?
Mēs visu varam samazināt kaut rīt, tikai galvenā samazināšanas metode būtu – vispār pārtraucam kustēties, kaut gan likt govīm pārstāt atgremot būs grūti (smejas). Aršanai un ecēšanai alternatīva būtu tiešā sēja, šo metodi izmantojam jau vairāk nekā desmit gadu. Taču – ja pilnībā aizliegs kustināt augsni, tad vislielākais cietējs būs bioloģiskā lauksaimniecība.
Augsnes patogēni atrodas augsnes virskārtā, ja sējumu kopšanā nevar izmantot augu aizsardzības līdzekļus un bioloģiskajā lauksaimniecībā pagaidām – nevar, tad vienīgā kopšanas metode ir kaplēšana. Vai tam ir pietiekams darbaspēks? Nē, nav.
Kopumā gribu teikt, ka nevar skatīties atsevišķi tikai uz SEG emisiju samazināšanu. 2050. gadā jāsasniedz klimatneitrāla ekonomika – tātad SEG emisiju radīšanas un piesaistes bilancei jābūt līdzsvarā. Šodien visi runā par to, cik SEG emisijas rada lauksaimnieki, bet pagaidām nav neviena zinātniska pētījuma par to, cik daudz CO2 tiek piesaistīts, Latvijā audzējot graudus, radot biomasu.
Ja skatās atsevišķi tikai uz SEG emisiju samazināšanu, tad vienīgais ceļš – jāpārtrauc ražošana, jo katra darbība uz lauka – konvencionāla vai bioloģiska – rada emisijas. Taču vienlaikus jāpilda arī cita ES stratēģija – “No lauka līdz galdam”, kuras pamatideja ir saīsināt pārtikas piegādes ķēdes. Kā tad varēs saīsināt pārtikas piegādes ķēdes, samazinot vietējo ražošanu un attiecīgi vairāk ievedot no Grieķijas, Portugāles vai Nīderlandes – nav skaidrs?!
Vai šos argumentus sadzird arī Latvijas valdība un Eiropas Komisija?
Cerams, ka sadzirdēs. Viena no Latvijas problēmām ir tā, ka katra ministrija strādā pati par sevi, nevis visas kopā. Piemēram, visas transporta emisijas ir Satiksmes ministrijas pārziņā. Ja lauksaimnieki pāriet no “Euro4” dzinējiem uz “Euro6” dzinējiem un samazina emisijas no traktoriem, tad domājat, ka to ieskaita lauksaimniecības emisiju samazinājumā? Nekā nebija – to ieskaita transportā. Absurds, bet tieši tā notiek. Ir jāiegulda zinātnē, lai aprēķinātu, cik daudz SEG emisiju piesaista Latvijas tautsaimniecība, bet pagaidām vienīgais pētījums šajā jomā ir “Silavas” paveiktais par Latvijas mežu ieguldījumu šajā jomā.
Ko konkrēti lauksaimnieku organizācijas un konkrēti “Zemnieku saeima” grasās darīt, lai mainītu situāciju?
Mēs to valdībai skandinām jau trīs gadus. Pagaidām dzirdīgu ausu nav. Vieni paši pasūtīt Latvijas Lauksaimniecības universitātei šādu pētījumu mēs nevaram.
Jūs man skaitāt skaistus pantiņus par to, ka nav nekāda lauksaimnieku un zaļo konflikta, bet, tikko mēs sākam runāt par kaut ko konkrētu, šis konflikts izlien kā īlens no maisa…
Tas tāpēc, ka mēs balstāmies uz atšķirīgām pieejām. Lauksaimnieki darbojas ar zinātniskiem pētījumiem un ekspertiem. Zaļie balstās uz viedokļiem.
Šaubos, vai zaļie piekritīs šādam vērtējumam.
Jā, viņi atsaucas uz pētījumiem – bet tādiem, kas radīti pilnīgi citā vidē un apstākļos. Piemēram, ir ASV 1992. gadā veikts pētījums, ir 1994. gada pētījumi. Tomēr pagājuši vairāk nekā 20 gadi, mainījies klimats, lauksaimniecības metodes, pat vēja plūsmas ietekmē rezultātus konkrētā ekosistēmā. Zaļie apšauba Eiropā pastāvošo regulējumu attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļu lietojumu… bet nav taču tā, ka šos šķīdumus kāds taisa savā garāžā. Tā ir gadu desmitiem strādājoša industrija ar saviem pētījumiem.
Un ko mēs dzirdam no zaļajiem – viss ir slikts, viss nekam neder. Tie visi ir tikai viedokļi un nekādas zinātnes apakšā tur nav. Būtībā konflikts ir tikai ar dažiem cilvēkiem, kuri saņem naudu par to, ka šo konfliktu uztur. Viņiem tas vienkārši ir darbs.
Vēl jau pastāv arī stratēģija “No lauka līdz galdam”, kas paredz, ka 2030. gadā 25% lauksaimniecības jābūt bioloģiskai. Tas var notikt tikai uz tradicionālās lauksaimniecības rēķina. Jūs šāds risinājums apmierina? Un uz kādu mēslojumu balstīsies šī bioloģiskā lauksaimniecība, ja būtiski samazinās lopkopību?
Tā ir fundamentāla pretruna šajā stratēģijā. Ilgtspējīgā lauksaimniecībā vajadzīgas visas metodes un nozares – gan integrētā, gan bioloģiskā, gan lopkopība, gan augkopība. Lai palielinātu bioloģiskās lauksaimniecības apjomus, vispirms jāatbild uz jautājumu, kam tas būs vajadzīgs un kas spēs nopirkt bioloģisko produkciju. Sabiedrībai un valstij tas izmaksās dārgi, jo bioloģiskā lauksaimniecība tiek dāsni atbalstīta ar subsīdijām.
Ja gribētu visu Latvijas lauksaimniecību pārtaisīt par bioloģisko, tas izmaksātu septiņos gados papildus 1,2 miljardus eiro subsīdijās, 25% bioloģisko platību palielinājums varētu izmaksāt subsīdijās kādus 300 miljonus papildus esošajām. Ja visu lauksaimniecību pārvērstu bioloģiskajā – Latvija uzreiz pārvēršas no pārtikas eksportētāja par importētāju.
Bioloģiskajai lauksaimniecībai trūkst labu un iedvesmojošu piemēru, kā efektīvi, sekmīgi un ar peļņu organizēt ražošanu un produkcijas pārdošanu, kas spētu iedvesmot citus lauksaimniekus sekot šim piemēram. Bioloģiskā lauksaimniecība šodien ir nevis lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas, bet gan subsīdiju apgūšanas bizness – ja parastajās saimniecībās atbalsta maksājumu proporcija ir 0,08 līdz 0,1 – runa ir par atbalsta maksājumu proporciju pret pārdoto produkciju.
Tātad uz katru pārdotās produkcijas eiro esmu saņēmis astoņus līdz desmit santīmus atbalsta maksājumos. Bioloģiskajā lauksaimniecībā proporcija radikāli atšķiras – tur ir runa par 1,2 un 1,3 – proti, uz katru saražotās un pārdotās produkcijas eiro atbalstā tiek saņemti 1,20 līdz 1,30 eiro un vairāk. Es šādā biznesā piedalīties nevēlos, jo tas ir netīrs bizness.
Jūsu konflikta laikā no ministra mutes izskanēja, ka lauksaimniecība no budžeta atbalsta maksājumos saņem vairāk nekā pati iemaksā nodokļos, ko varēja saprast kā mājienu pastāvēt pie ratiem un paklusēt. Piekrītat?
Absolūti nepiekrītu. 40% Latvijas eksporta 2020. gadā radījusi lauksaimniecība un mežsaimniecība. Un ministrs ignorē to, ka lauksaimniecība ir tikai pirmais posms pārtikas pārstrādē – mēs saražojam izejvielas tālākai produkcijas un pievienotās vērtības ražošanai. Taču pat neskaitot to, lauksaimniecība nodokļos gadā samaksā 180 miljonus eiro – tikpat daudz, cik tiek tērēts visu medicīnas darbinieku algām.
Ja skaitām kopā visu lauksaimniecības un mežsaimniecības devumu ekonomikā, tad ražošana un ar to saistītā primārā pārstrāde veido apmēram divu miljardu eiro apgrozījumu gadā. Tie ir stabili ekonomikas sektori, kas strādā par spīti visām krīzēm, un vienīgie, kas apsaimnieko Latvijas dabas resursus – zemi, mežus un ūdeni.
