Sita visus, līdz nosita sievu 2
Diemžēl vardarbība ģimenēs nav retums. Par šo satraucošo problēmu Latvijā daudzkārt vēstījuši mediji, gan stāstot par daudzu sieviešu rūgto pieredzi, gan interesējoties par policijas un sociālo dienestu rīcību šīs nelaimes izskaušanā. Nereti vardarbība ģimenēs beidzas ar nāvi, kā tas notika pavisam nesen – 2018. gada 31. decembrī – kāda Pierīgas novada mājās.
Stundu pirms Jaunā gada iestāšanās sieviete nomira. Es tiesā iepazinos ar Jāņa un Marijas meitu un Marijas māti, kuras bija ar mieru izstāstīt savas ģimenes traģisko dzīvi: lai cilvēki zinātu, cik svarīgi – lai arī kā negribētos un kā iesaistītie pretotos – izbeigt attiecības, kurās valda vardarbība.
Jānis piedzimis kā sestais bērns bankas darbinieces un inženiera ģimenē Rīgā, Ķengaragā. Bijusi normāla padomju laika ģimene. Jānis skolā bijis teicamnieks, tomēr augstas skolas neizvēlējies – sācis strādāt celtniecībā. Kādā deju vakarā Mežaparkā iepazinies ar Mariju, kas mācījusies celtniecības tehnikumā.
“Kāpēc Dievam vajadzēja savest viņus kopā…” tā ne vienu vien reizi jautājusi Marijas māte, tagad kundze pāri astoņdesmit. Marija padomju gados strādājusi par rasētāju kādā celtniecības trestā. Diemžēl arī viņa vēlāk nespējusi pudelei iet ar riņķi… Tajā nelaimīgajā Vecgada dienā arī viņa bija dzērusi.
Jānis ar Mariju kopā nodzīvoja vairāk nekā 30 gadu, kopdzīves sākumā piedzima meita – viņu vienīgais bērns –, kura ir laimīgi precējusies, audzina dēlu un strādā Norvēģijā.
Meita atceras, ka alkohols viņu ģimenē valdījis jau no bērnības un tas atstājis neizdzēšamas atmiņas, tāpēc viņa mājās alkoholu sava bērna klātbūtnē nelietojot vispār, tikai kādā pasākumā ārpus mājas. Kad nedzēris, tēvs bijis normāls, kad reibumā – sitis gan māti, gan citus, kas gadījušies tuvumā, arī vecmāmiņai ribas salauzis, arī pret meitu bijis agresīvs.
Draugi bijuši visādi, arī normāli cilvēki, bet pēdējos gados draugu neesot bijis, jo vienmēr dzērumā kļuvis agresīvs un no viņa cietuši arī draugi, tāpēc no tēva vairījušies.
Kad meita vēl bijusi maza, māte gribējusi tēvu pamest, bet tēvs pateicis: lai tad uzreiz gatavojot trīs kapu plāksnes. Kad meita kļuvusi pieaugusi un aizgājusi savā dzīvē, vairākkārt aicinājusi vecākus šķirties, jo redzējusi, ka kļūst tikai sliktāk: varmācība no tēva puses, abi dzer un abpusēja greizsirdība.
Bet tēvs esot uzskatījis, ka ir labi, kā ir, un ka viņi neesot nekādi dzērāji. Dažas reizes tēvs gan padzīts no mājām, taču paņemts atpakaļ, jo nolūdzies. Ģimenei bijis arī bail, dauzījis mājai logus. Kādu laiku tēvs dzīvojis pie savas māsas, bet arī to sitis, un tā viņu padzinusi.
Meita palīdzējusi tēvam dabūt darbu uz atkritumu savākšanas mašīnas. Pagājušā gadā paņēmusi līdzi uz Norvēģiju, kopā sēņojuši un strādājuši. Kādu laiku Jānis pastrādājis gaļas kombinātā par 1500 eiro mēnesī, sagriezis roku un pagājušā gada oktobrī atgriezies Latvijā. Turpinājis saņemt pabalstu algas apmērā un dzēris. Atsācis sist sievu. Meita Norvēģijā bijusi izmisumā. Māte meitai žēlojusies par sasistām ribām, galvu un seju.
Starp citu, meitas kāzās vecāku nebijis. Māte kārtējo reizi bijusi sasista, bet tēvs laikam kaunējies. Un labi vien bija, tagad saka meita, tēvs būtu piedzēries un būtu gājusi vaļā kaušanās… Tēvam bijusi vēl viena nelaime: azartspēles, kur nospēlējis no dzeršanas atlikušo naudu.
Vecmāmiņa atceras, ka tad, kad atbraukusi policija, Jānis teicis, ka neesot gribējis sievu nosist, tikai pārmācīt. Sitot Jānis upurim bija aizsējis muti, lai vecmāmiņa mājas otrā galā nedzird.
Pirmajā tiesas sēdē Jānis savu vainu atzina. Nākamā tiesas sēde paredzēta augustā.
Tēvs dažas reizes zvanījis meitai no cietuma, lūdzis piedošanu. Meita ir ļoti rezervēta. Nepiedod.