Karmisks sods dzimtā – vai tas patiešām eksistē un vai no tā var tikt vaļā? 0
Marija Sils, “Spīgana”, AS “Latvijas Mediji”.
Daži piedzimst bagātās ģimenēs un šo bagātību vēl pavairo. Citi to manto un izputina. Vieni piedzimst trūcīgā būdiņā un tādā pašā skumjā vietā savu dzīvi beidz, kaut arī mācās, strādā un pūlas uzlabot savu dzīves līmeni. Citi atsperas no sākotnējā mazumiņa un izmaina savu dzīvi līdz nepazīšanai!
Katra cilvēka dzimtas vēsturē ir visdažādākās labklājības vai nabadzības pieredzes. Kad mūsu dvēseles nāk uz Zemi, tās atrod dzimtu, kas ir visatbilstošākā dvēseles attīstībai, savukārt dzimta pieņem to dvēseli, kas to vislabāk papildina un atveseļo. Tā mēs neviļus tiekam iesaistīti dzimtas enerģiju samezglojumos, kas mums var būt dodoši, bet var būt spēku atņemoši.
Tas, cik mēs kalpojam sistēmai, nebūt nav atkarīgs no faktiskās dzimtas vēstures, tādēļ, vienkārši pētot arhīvu materiālus, kaut ko var gan noskaidrot, bet ar to nepietiek, lai izmainītu situāciju. Mūsu iesaistīšanās un lojalitātes apmērs dzimtas veseluma labā ir atkarīgs no mūsu dvēselēm vajadzīgās pieredzes, kas iegūstama šajā dzīvē. Šī pieredze vajadzīga, lai dvēsele kļūtu veselāka un vieglāka un ar katru nākamo pārdzimšanu vairāk tuvotos Radītājam.
Tādēļ, no sistēmiskā viedokļa, sarežģīta situācija dzimtā, kas skar konkrēto cilvēku, nav karmisks sods vai nemākulīga rīcība (kaut gan nav izslēgti arī šie varianti), bet gan auglīga augsne dvēseles pieaugšanai. Dzimtas un indivīda attiecībās jāsaprot, ka dzimta kā sistēma sevi vienmēr uzturēs nosacītā veselumā, un indivīda pozīcija tajā ir tam pakārtota.
Ja dzimtas koka zaros ir kādas tukšās vietas, t. i., aizmirstās, izstumtās vai nosodītās personas, dzimta vienmēr šos tukšumus aizpildīs. Tas notiek, piesaistot jaunas dvēseles nākamajās paaudzēs, kas ar saviem likteņiem un enerģijām ienesīs dzimtā atpakaļ tās spēka plūsmas, kas no tās kādreiz izstumtas. Šie procesi notiek absolūti neapzināti, mēs tos ar prātu nevaram regulēt un bieži pat nenojaušam, ka mūsu nedienu pamatā ir, piemēram, lojalitāte kādam izputējušam vecvecvectēvam, ko neesam ne redzējuši, ne dzirdējuši. Tomēr tā nav nekāda nolemtība – tā ir sistēmiskā darbā risināma situācija, kas vēlāk var būt jaunu resursu avots.
Tipiskie mezgliņi
Kādi ir tipiskākie dzimtas spēka plūsmas samezglojumi pagātnē, kas traucē labklājībai tagadnē? Ko sistēmiskā sirdsapziņa caur tagad dzīviem esošajiem cenšas atgriezt dzimtā? Šeit nav stingru likumsakarību, jo tas, vai notikumam būs negatīva un enerģiju patērējoša vai pozitīva un spēkpilna ietekme uz nākamām paaudzēm, atkarīgs nevis no faktiem, bet no iesaistīto cilvēku attieksmes pret notikumiem. Biežākie paterni, kas traucē labai dzīvei, ir šādi.
Kāda viena vai vairāku senču piedzīvots bankrots, lielas naudas, īpašumu vai vērtību zaudējums, pēc kura šai ģimenei tā arī neizdevās atkopties. Šīs paaudzes cilvēki savu dzīvi, iespējams, pavadīja nodevības un netaisnīga zaudējuma ēnā, un tas tālāk atstāj pārliecību Lielu bagātību atņems.
Sākumā, tuvākajās paaudzēs, tā ir apzināta un ar to vēl var kaut ko darīt prāta līmenī, ja vien kāds to iedomājas pamainīt. Vēlāk šī pārliecība iesēžas dzimtas laukā neapzinātā līmenī un darbojas arī tad, ja par tās izcelsmi visi sen aizmirsuši. Rezultātā nākamās paaudzes gan nopelna sev iztiku, bet netiek pāri izdzīvošanas līmenim – ir tik, lai būtu paēduši, bet nerodas nekādi uzkrājumi.
Īpašumu nacionalizācija padomju gados, deportācijas pārāk laba dzīves līmeņa, izglītības vai sociālā statusa dēļ. Šā tipa notikumi atstāj pārliecību, ka nevajag būt labākam par pārējiem, nevajag izcelties, jo tas var būt bīstami un beigties ar lieliem zaudējumiem. Un tā nākamajās paaudzēs cilvēki dzīvo pelēkā masā, baidoties būt gudrāki, bagātāki, talantīgāki… Kas interesanti – kamēr cilvēks ir iesaistīts šādā paternā, viņu tiešām noknābā, tikko viņš mēģina būt kaut kas vairāk nekā apkārtējie. Jo pasaule un būtnes tajā (t. sk. kaimiņi, kolēģi, radinieki u. c.) reaģē nevis uz to, ko mēs gribam, un pat ne uz to, ko darām, bet uz to, kam mēs ticam.
Bagātības dēļ dzimtā piedzīvota vardarbība – laupīšanas, slepkavības, krāpšanas, nodevības utt. Šeit mēs saskaramies ar būtiskiem draudiem dzīvībai, veselībai un psihiskai stabilitātei. Nākamajām paaudzēm pēc šādiem notikumiem var rasties pat fiziskā ķermeņa aizsargreakcijas uz labklājības celšanos. Piemēram, tikko uzrodas labāk apmaksāts darbs vai bagātāks partneris, sākas ilgstošas, grūti ārstējamas slimības vai notiek kādi traumatiski notikumi. Jo mazāk par senajiem notikumiem zināms, jo precīzāk tie atkārtojas, iesaistot jaunus dzimtas locekļus, kas varētu spēt uz to paskatīties un atgriezt savstarpējo līdzsvaru starp upuriem un agresoriem..
Izteikti nevienlīdzīga mantas dalīšana kādas paaudzes līdzvērtīgu mantinieku starpā, kā rezultātā turpmākām paaudzēm ir atšķirīgs materiālais pamats. Šis izjauktais līdzsvars turpmāk kļūs tikai lielāks, līdz kāds to ieraudzīs un pateiks stop!, spējot paņemt to, kas viņam pienākas pēc taisnības.
Mīlestības un dzīvības (t. i., bērnu) nodevība mantiskā labuma dēļ, piemēram: gaidot bērnu no nabadzīga, bet mīlama vīrieša, sociālā spiediena dēļ ticis apprecēts bagāts, bet nemīlams. Te apstājas mīlestības plūsma, kas dzimtā nozīmē dzīvību pasaulē, visa dzīvā augšanu un vairošanos, un to vislabāk spoguļo naudas plūsma. Šādu nodevību sekas ir pakāpeniska labklājības samazināšanās un veselības dzišana vairāku paaudžu garumā. Izeja te ir caur piedošanu, bet tai jābūt skaidrai un ar iepriekšēju atzītu nodevības sajūtu – tikai prāta apsvērumi te nederēs, kaut arī tie, kam jāpiedod, ir sen jau kā zem zemes.
Savstarpēji noliegumi vai pat nolādējumi vecāku – bērnu starpā jebkurā paaudzē un laikā. Arī te ir apturēta mīlestības un dzīvības enerģijas plūsma, bet tas var izpausties vēl straujāk un radikālāk.
Labklājīgas dzīves pieredzes iztrūkums visās zināmās paaudzēs, kā rezultātā vispār nav dzimtas atmiņu par vieglu un bagātu dzīvi. Ja ilgu laiku ģimenē nav stāstīti stāsti par veiksmīgiem cilvēkiem no savējo vidus, šo pieredzi ir grūti iegūt, jo rodas pārliecība, ka labi var klāties visiem, tikai ne mums. Šī ir vairāk psiholoģiska barjera labklājībai, bet to var sistēmiski apiet, jo, pat ja mēs par to neko nezinām, katrā dzimtā ir bijuši arī bagāti un veiksmīgi cilvēki, atliek iemācīties savienoties ar viņu resursiem!
Lojalitāte (neapzināta būšana par) kādam no vecākiem, kam neveicas ar dzīves materiālo pusi. Bērns ar vecāku sistēmiski vienmēr ir saistīts – ja ne dzīvē un mīlestībā, tad nāvē un lojalitātē. Tāpēc, ja kāds no vecākiem ir izteikti destruktīvs un neveiksmīgs, otrs vecāks var darīt labu bērnam, iedodot vietu šim destruktīvajam bijušajam partnerim. Kā to izdarīt – to ierādīs sistēmiskā darba meistari, kas prot strādāt ar dzimtas lauka enerģijām. Katrā ziņā šai vietas iedošanai nav nekā kopīga ar fizisku tikšanos.
Kaut kad iepriekš negodīgi vai vardarbīgi iegūtas lielas bagātības pēc septiņām paaudzēm var pāriet pretējā enerģijā – lielā zaudējumā. Te darbojas karmiskās šūpoles – ja sešas paaudzes ar izjaukto līdzsvaru netika galā, kaut arī tām vienmēr tiek dotas iespējas, 7. paaudze gribot negribot to izdarīs pārējo vietā. Jāteic, pēc šiem zaudējumiem, ja cilvēks saprot, ka tie ir sistēmiskā līdzsvara izraisīti, un pieņem to kā faktu, var ātri atgūties un radīt savu labklājību no jauna un vēl labāk.
***
Jāsaprot, ka sistēmiskajos sapinumos mēs iesaistāmies ne apzināti un pēc savas gribas, bet zemapziņas vadīti. To regulē dzimtas morfoģenētiskais lauks, kas ir tāds kā smalko enerģiju plīvurs pāri fiziskajai ģenētikai. Viss, kas kaut kad ir izstumts no dzimtas, tajā tiek atgriezts; viss, kas vēl nav izaudzis, tiek audzēts; viss, kas piepildīts, tiek pabeigts. Tātad kaut kas beidzas tikai tad, kad tas ir ieraudzīts, kad tam ir iedota īstā vieta, kad tas ir realizējies neatkarīgi no tā, vai mūsu cilvēciskajam prātam tas patīk vai ne. Līdz ar to pieņemšana un iekļaušana kļūst izdevīga…
Viens no sistēmfenomenoloģijas pamatpostulātiem ir šāds – aiz katras traumas, aiz katra zaudējuma, aiz katras izslēgtās enerģijas vai cilvēka stāv izmantojami resursi. Pie tiem mēs tiekam, tiklīdz dzimtā atgriezta tās pareizā kārtība.
Tad atbrīvojas dzīvības, mīlestības plūsma, tā atgūst pareizo virzienu – no vecākām paaudzēm uz jaunākām. Tad sāk plūst spēks, dzīvības enerģija vairojas, un, ja vien pašreizējiem cilvēkiem nav kādi dogmatiski aizspriedumi, kas šo enerģiju bremzē, labklājība dzimtā atgriežas. Mīlestība dzimtā ir kā upe, kas nav speciāli jāvirza – tā plūst tur, kur tai ir brīva telpa un vieta.
