Kā notiek darbs sistēmiskajā laukā? Likumsakarības dzimtas un dvēseles sistēmās 15
Autors: Marija Sils, “Spīgana”, AS “Latvijas Mediji”
Mēs te, šai pasaulē, neatnākam kā baltas lapas. Mēs nākam caur savas mātes un sava tēva šūnām, caur viņu dzimtu spēku un vājumu, caur to viedumu, pieredzi un zaudējumiem, ko piedzīvojuši mūsu senči. Tas viss ir mūsos un mūs veido, un mēs to nesam, lai dotu tālāk. Kas nes? Mūsu dvēseles, kas, neskaitāmas reizes Garam iemiesojoties dažādos ķermeņos, met lielos lokus cauri gadsimtiem un galaktikām. Šajās milzu kustībās ir gan haoss, gan skaidrība, tajās valda ieraugāmas likumsakarības, tādēļ tās dēvē par dzimtas un dvēseles sistēmām un cilvēkus, kas ar tām strādā, – par sistēmiskā darba meistariem.
Kā notiek darbs sistēmiskajā laukā? Šis darbs balstās uz izpratni par visa vienotību, par kopējo energoinformatīvo lauku, par laika un telpas relativitāti un par enerģiju nezūdamību. Šīs prakses bieži sauc par sistēmiskajiem sakārtojumiem, izvietojumiem, Helingera metodi (pēc viena no tā veidotājiem vārda), konstelācijām (no angļu valodas vārda constellation), un tajās piedalās dažāds daudzums cilvēku, lai kādu jautājumu, kādu dzīves samezglojumu padarītu skaidrāku un brīvāk plūstošu.
Mēs strādājam sev, savai dzīvei un savai dvēselei, bet, tā kā darbs notiek lielākā mērogā par viena cilvēka dzīvi, tas ietekmē arī tos, kas sistēmā (dzimtā, piemēram) iesaistīti. Ja mēs katrs pats spējam ieņemt sev atbilstošāku vietu sistēmā, pārējie tās elementi neviļus piekārtojas – bez piepūles un bez tiešas iedarbības uz tiem.
Klients un aizvietotāji
Sistēmiskā sakārtojuma laikā viens no procesa dalībniekiem (klients) atver lauku jeb nāk ar savu pieprasījumu pēc sistēmas kārtojuma, un viens (vadītājs) to virza un tur – šī turēšana smalkajā plānā notiek diezgan burtiski, kaut arī fiziski nav redzama, un tā lielā mērā nosaka procesa kvalitāti. Vēl procesā piedalās tā sauktie aizvietotāji – cilvēki, kas iejūtas dažādos attiecīgās tēmas fenomenos jeb cilvēku, enerģiju un notikumu tēlos, iznes tos, tādējādi veidojot lielāku skaidrību laukā un veselīgāku enerģiju plūdumu tajā.
Aizvietotāji nav obligāti, sistēmiski var strādāt arī divatā, bet tie dod lielāku jaudu, skaidrību un kvalitāti procesam, jo katrs cilvēks kā vesels kosmoss spēj kaut ko laukā ienest vai iznest. Tajā pašā laikā darbs notiek dvēseles vai morfoģenētiskā lauka līmenī, kur personības iezīmēm, zināšanām par attiecīgo tēmu, viedokļiem un vērtējumiem nav pilnīgi nekādas nozīmes – tie pat var traucēt, tādēļ tuvi radniecīgi cilvēki parasti cits cita darbos nepiedalās.
Sakārtojumā mēs it kā izceļam no dzīves plūduma kādu tās laukumu ar visām tā enerģijām un tēliem, noturam to telpā, kur notiek process, un šo procesu cenšamies virzīt tā, lai klients vairāk sajustu un ieņemtu savu vietu dzimtā, līdz ar to kļūstot brīvāks no tās uzliktajiem nosacījumiem.
Pusgadsimtu gara vēsture
Sistēmiskā darba un apzināta sistēmiskā skatījuma vēsture nav visai gara – tie nav pat 50 gadi Eiropā un apmēram 20 gadi Latvijā. Visu šo virzienu kopumā sauc par sistēmfenomenoloģiju, kas nozīmē – fenomenu (subjektīva parādība unikālā kontekstā) un sistēmu, ko tie veido, attiecību izzināšanu un kārtošanu.
Vispār pasaules vēsturē ar sistēmām, fenomeniem un cilvēka vietu tajos ir darbojušās šamaniskās kultūras, kurās bija svarīgi uzturēt mazo būtņu (cilvēku) saistību ar lielajām (gariem), darboties ar piederību laikiem, vietām un ciltīm. Sistēmiskais darbs ir darbs ar to, kas ir Lielāks – kopš seniem laikiem ar dzimtu, ar dievībām, ar dvēseles inkarnācijām, mūsdienās arī ar tautu, valsti un dažādām sociālām struktūrām. Šo šamanisko pieeju pagājušā gadsimta 70. gados kā ļoti terapeitisku cilvēkam ieraudzīja Berts Helingers – vācu misionārs, kas šajā laikā nesa katolisko vēsti Āfrikas zulu cilts iezemiešiem.
Tas, kā vietējie šamaniski domājošie cilvēki veidoja savas attiecības cilts un gara kontekstā, tik ļoti iespaidoja garīdznieku, ka viņš devās studēt psihoterapiju un izveidoja savu metodi, kas ļauj katram cilvēkam ieņemt viņa īsto vietu galvenajā katru veidojošajā dzimtas sistēmā. Sena dvēseles pieredze, ilgstoša kalpošana kā garīdzniekam, atvērts prāts un sirds deva iespēju Helingeram ienest mūsdienu pasaulē to, kas pašlaik ir uzskatāma par jaudīgāko transformējošo praksi ar nemitīgi augošu filozofisko bāzi.
Noder daudzās jomās
Kopš tā laika metode ir augusi, attīstījusies un paplašinājusies par veselu virzienu, to lieto dažādās valstīs, dažādās kultūras vidēs, dažādiem nolūkiem. Jāteic, ka arī pirms Helingera ar fenomenu un sistēmu apzināšanu nodarbojās vairāki Eiropas filozofi (kā pirmie – Dž. Bērklijs un G. F. Hēgelis).
Šoreiz centīšos pastāstīt par to, cik daudzveidīga ir sistēmfenomenoloģijas nozare pašlaik Latvijā un kā to var pielietot. Tajā darbojas psihologi, psihoterapeiti, kouči, dziednieki, ezoteriķi un reinkarnisti, to daļēji lieto arī plašāk domājoši pedagogi, mediķi un masieri, mākslas terapeiti un noteikti cilvēki, kas strādā ar sabiedrības struktūrām, biznesa virzību un dažādām organizācijām. Principā uz jebkuru jomu var paskatīties no sistēmiskā skatpunkta, tā ieraugot plašāku kontekstu un dziļāku jēgu notiekošajam.
Klasiskā psiholoģija pret sistēmisko pieeju joprojām izturas samērā noraidoši, bieži vien apgalvojot, ka sistēmas fenomeniem neesot zinātniska pamatojuma un nevarot pierādīt to darbību. Jāpiekrīt, ka pierādīt šeit neko nevar, jo fenomens tāpēc jau ir fenomens, ka vienreizējs un unikāls, bet – vai pierādījums vispār ir vajadzīgs? Arī teoloģija un visiem pierastā psiholoģija nav pierādāmas ne praktiski, ne teorētiski, un, salīdzinot ar tām, sistēmfenomenoloģija ir pat tuvāka zinātnei.
Sistēmiskos principus var novērot arī dabaszinātņu jomā un inženieriskās tehnoloģijās, un gan pienāks laiks, kad kāds šīs jomas savienos ar to, kas pašlaik ir ezoteriķu darbalauks. Sistēmfenomenoloģija būtībā ir starpnozare, kas cenšas savienot visas tās jomas, kuru pārstāvji to lieto, jo sistēmiskie pamatprincipi ir novērojami kā cilvēku, tā gara, dabas un fizikālajos procesos. Tā kā pasaule kopumā virzās uz multiaspektu sintēzi, manuprāt, pēc kāda laika šis savienojums izdosies un fiziķi ar liriķiem varēs sēsties pie viena galda.
Zinām to, ko nezinām
Par spīti augstākminētajam, sistēmiskais darbs psihologa vai psihoterapeita kabinetā ir samērā bieži pieejams, jo psihologiem lielā mērā nākas saskarties ar smagu un traumējošu pieredzi klienta personīgajā pagātnē. Bieži vien cēloņi tam ir meklējami ne tikai cilvēka paša atmiņās un emocijās, bet ģimenes pieredzē, pat tādā, par ko pats cilvēks neko nezina. Te arī klupšanas akmens pragmatisko prātu īpašniekiem – jo kā gan var strādāt ar to, par ko neko nezina? Acīmredzami var, jo mūsu ķermeņi, mūsu smadzenes, mūsu gēni manto ne tikai bioloģiskās īpašības, bet arī enerģētiku (ko manām caur emocijām) un neapzināto informāciju, kas atklājas kādos specifiskos apstākļos.
Šādi apstākļi var būt kādi pēkšņi dzīves notikumi vai arī terapeita inspirēts stāvoklis, kas atklāj to, ko cilvēks nes sevī, ko dzimta nes jau vairākas paaudzes, bet neapzinās. Tā nav hipnoze, tas ir vienkārši cits, plašāks skatījums, smalkāka jušana un uzticēšanās tam, ko sauc par morfoģenētisko lauku – līdzīgi kā elektromagnētiskais un citi netaustāmi lauki, šis ietekmē mūsu dzīves, mūsu pašsajūtu, domas un attiecības ar citiem.
Psihologi bieži strādā ar pārmantoto jūtu fenomenu. Piemēram, cilvēks var pēkšņi, kādu ārēji it kā nenozīmīgu iemeslu dēļ sākt just milzīgas, it kā neadekvātas, bet paaudzēs uzkrātas jūtas, kas to noved pie terapeita, kurš, cerams, spēj ieraudzīt tēmas mērogu. Risinājums šajā gadījumā būtu to daļu jūtu, kas nav personīgi vajadzīgas, pieņemt kā piederīgas dzimtai un iedot tām vietu dzimtas kokā tur, kur šī vieta patiesībā ir. Jo visam ir sava vieta, arī jūtām, kuras nav bijusi iespēja piedzīvot tajā laikā un vietā, kur tās radušās.
Mēs neviļus atkārtojamies
Bieži vien sistēmiskie psihologi strādā ar attiecību samezglojumiem, kam līdzīgus var novērot vairākās paaudzēs. Te bez vienkāršas novērošanas nāk klāt sistēmisko paternu (neapzinātu, atkārtojošos rīcības programmu) ietekme. Paternu rakstu un izcelsmi skaidri ieraugot, mēs varam redzēt soļus, kas tajos ieved, un apzināties soļus, kas no tiem izved. Mēs varam ieraudzīt, ka tas, kas bija pareizs 300 gadus senā situācijā, nav pareizs šodienas kontekstā, un mēs varam sākt izvēlēties. Bieži vien cilvēkiem tiek ieteikts nelauzties pa dzīvi, bet ļauties tai…. Un šī ļaušanās ne vienmēr iznes tajā krastā, kur ir viegli un labi, jo paterni ved dzīves upes straumi savā virzienā, neņemot vērā cilvēka individuālās vēlmes.
Viens no sistēmfenomenoloģijas pamatlikumiem, kas strādā visās jomās, ir – sistēma par sevi parūpēsies pati, ar sistēmu vienmēr viss ir kārtībā. Kārtībā nav ar mūsu vietām un ritmiem sistēmā, kas mums neļauj gana labi justies. Sistēmiskā pieeja ļauj iekārtoties tieši savas dzīves upes straumē, savā vietā, savā ritmā, un tad gan var droši ļauties plūsmai!
Sistēmiskais darbs pamatā tomēr ir grupu process, kas balstās uz aizvietošanas principu – tas dod iespēju jautājuma elementus skatīt visskaidrāk un vispatiesāk no man zināmajām metodēm, jo aizvietotājam, stāvot pareizi uzbūvētā laukā, ir faktiski neiespējami kaut ko samelot vai izlikties. Aizvietošanai ir arī tāda unikāla īpašība, ka katrs aizvietotājs vienmēr tiek ielikts tieši tajā fenomenā, kas viņam kā personai vai viņa sistēmai konkrētajā brīdī ir visatbilstošākais.
Sistēmisko procesu vadītāji mēdz būt gan kādu citu radniecīgo profesiju pārstāvji, ko mēs te apskatām, gan cilvēki, kas nodarbojas tikai ar šo metodiku. Latvijā (un arī pasaulē) sistēmfenomenologs neskaitās atsevišķa profesija, bet metožu kopums, to var brīvi un radoši lietot jebkuras profesijas pārstāvji.
Sistēmiskais koučings
Kad pamatlietas izcilātas, apgūt jaunus ieradumus un prasmes var palīdzēt sistēmiskais koučings – dzīves mākslas metodika, kas, ņemot vērā sistēmisko kontekstu, māca cilvēkam virzīties tieši turp, kur dvēsele aicina un prāts apzināti izvēlas. Koučingam raksturīgi, ka tajā nenotiek dziļa rakāšanās pagātnē un bērnības atmiņās, bet tiek skaidri būvēts ceļš nākotnē. Reizēm to uzskata par trūkumu, taču, kvalitatīvi izpildītam, tam ir nozīmīga vieta cilvēka attīstībai palīdzošajā darbā. Sistēmiskajā gadījumā – kouča klients iemācās rēķināties ne tikai ar saviem, bet arī ar sistēmas resursiem un mērķiem, ar sistēmiskajiem zemūdens akmeņiem, kas izlien laika gaitā, ar pārmaiņu zaudējumiem un ieguvumiem, ar sabiedrības, pasaules un dabas dotajām zīmēm.
Kvalitatīva sistēmiskā lauka lasīšana prasa iemaņas bioenerģētikā, arī attīstītu cilvēka un pasaules smalko plānu jušanu, citādi sanāk vien tāda shēmošana un minējumi prāta līmenī. Diemžēl daļa sistēmisko sakārtojumu vadītāju tālāk par prāta un emocionālo līmeni neaizvirzās, bet arī tā var kaut ko darīt, vismaz sākumā, kamēr lauks nav ļoti dziļi iekustināts.
Vienkāršākais, visiem pieejamais veids, kā just enerģijas, ir – caur emocijām. Ir empātiski cilvēki, kam viegli izdodas iejusties tajā enerģētiskajā tēlā, kur tie laukā ielikti, un ir mazāk empātiski, kas vairāk vēro no malas. Var teikt, ka empātija ir priekšrocība, lai strādātu laukā, bet tai ir arī savs risks – tā ievelk un pārāk personīgi iesaista, radot objektivitātes zuduma iespēju. Enerģiju jušana ļauj labāk pārkārtot lauku, labāk atdot pagātnes nastas pa laika līnijām, tā palīdz novadīt liekās enerģijas un piesaistīt vēlamās.
Bioenerģētiku un sistēmisko pieeju reizēm lieto masieri, dziednieki un pat mediķi. Masieri, kas strādā tieši ar cilvēka ķermeni, no sasprindzinātajām, sabloķētajām vietām izceļ energoinformatīvos nospiedumus, kas tajos uzkrājušies. Arī dziednieki, kas apguvuši sistēmisko skatījumu, reizēm apvieno bioenerģētiku ar transa metodēm un var aizvest cilvēku cauri laika līkločiem līdz veselības un dzīves spēka avotiem. Sistēmiskajā darbā labi var ieraudzīt veselības simptomu dziļākos cēloņus (tas gan neaizstāj ne medicīnu, ne dziedniecību kā tiešo iedarbību), kas atvieglo mediķu darbu, veicina atveseļošanos un novērš recidīvus.
Ezoterika paplašina iespējas
Liela nozīme sistēmiskajā darbā ir ezoteriskajām zināšanām – lai spētu strādāt smalkajā plānā saskaņā ne tikai ar klienta ego vēlmēm, bet ar viņa dvēseles vajadzībām. Vārds ezoterika nozīmē – iekšējās, apslēptās zināšanas. Būtībā tās ir zināšanas par pasaules un cilvēka energoinformatīvo uzbūvi, kas senos laikos tika apzināti slēptas, lai ļauni cilvēki tās neizmantotu vardarbīgiem nolūkiem.
Mūsdienu ezoterika sevi slēpj citādi – kamēr cilvēks nav sasniedzis attiecīgu apziņas līmeni, viņam šīs mācības šķiet neinteresantas un muļķīgas. Diemžēl gan agrāk, gan tagad cilvēku morālā un emocionālā attīstība mēdz atpalikt no prāta un arī no apzinātības līmeņa, tādēļ pie šīm zināšanām vienmēr ir varējuši tikt arī tie, kas nebūtu cienīgi ar tām saskarties.
Ētiski vispareizāk būtu strādāt, vadītājam esot triādes kontaktā ar klientu, t. i., sajūtot un savienojoties ar savu un klienta kopējo augstākās pasaules būtni jeb kopējo eņģeli. Saprotams, ka, lai to darītu, jābūt zināšanām par to, kas tā augšpasaule ir un kā mēs visi caur to esam vienoti.
Ezoteriskā pieeja sistēmiskajam darbam ļauj to vadīt drošāk, plašākā amplitūdā, ar lielāku uzticību klienta dvēseles vajadzībām un ar paļāvību ne uz saviem spēkiem, bet uz lielo, kopējo Garu. Arī Berts Helingers dzīves nogalē pārgāja uz šo sakārtojumu veidu, nosaucot tos par brīvajiem garīgajiem sakārtojumiem. Jāteic, ka viņš nenoformulēja metodiku, kā ar šo kopējo garu savienoties, jo, būdams ļoti augsti garīgi attīstīts cilvēks, to darīja vairāk intuitīvi un ļaujoties plūsmai. Tomēr tas nav nekas nepieejams, to var iemācīties, paplašinot zināšanas un nostiprinot savu pieeju gara pasaulei.
Gluži praktisks pielietojums
Bieži vien sistēmisko darbu izmanto pavisam praktiskās jomās – biznesa strukturēšanai, attiecību kārtošanai kādā organizācijā, naudas plūsmas virzīšanai, resursu atrašanai un dažādu nākotnes mērķu modelēšanai. Organizāciju sistēmiski strukturālie sakārtojumi ir ievērojams sistēmfenomenoloģijas virziens, kas daļēji sakrīt ar dzimtas sistēmas principiem, daļēji veidojas citādi.
Jāsaprot, ka katru kolektīvu, ko veido cilvēki, tie veido nevis kā neatkarīgas personas, bet kā savu sistēmu pārstāvji, ienesot organizācijā to, ar ko dzimtas ietvaros nav tikuši galā. Paralēli tam organizācijās ir savas likumības, piemēram, tur ir dibinātāji un likvidētāji, kas nav sastopami dzimtā vai dvēseles kanālā, jo dzimta un dvēsele ir nebeidzami plūdumi. Organizācijā var ienākt un no tās var aiziet, bet dzimtai paliek enerģētiski piederīgi visi, kas reiz ietekmējuši tās likteni.
Ir arī sakārtojumi, kas kārto nevis ārējās, lielākās sistēmas, bet iekšējās struktūras – mūsu subpersonas, dvēseles daļas, tulko ķermeņa dotos signālus caur veselības simptomiem un dažādas enerģiju plūsmas dzīvē – mīlestības, naudas, radošuma utt. Ir sakārtojumi, kas ieskatās iepriekšējo dzīvju laukos un sapņos – jāteic, šis ir viens no jēgpilnākajiem sapņu interpretācijas veidiem. Sistēmiski var izskatīt izvēles, dzīves paradoksus, naudas problēmas, attiecību mezglus, pat sadzīviskas problēmas (santehnikas plīšana vai automobiļa uzvedība).
Sistēmiskos simptomus, ar ko mēs netiekam galā, neapzināti pārņem mūsu mājdzīvnieki un reizēm arī augi – mūsu mājas arī ir sistēma, šī ir viena no viņu funkcijām tajā, noturot kopējo līdzsvaru. Skumjāk ir, kad mūsu nepārdzīvotās lietas manto bērni un mazbērni, jo mēs viņiem parasti apzināti to nenovēlam. Jo vairāk mēs spējam paši pieņemt un ieņemt savu vietu, jo mazāk destrukciju pāries uz mūsu bērniem, un viņiem būs brīvāka un veselīgāka dzīve! Var teikt, ka labākais, ko mēs savu bērnu labā varam izdarīt – sajust savu vietu un uzņemties atbildību par notiekošo savā dzīvē!
