Sist bērnu, lai padarītu viņu labāku? Neizdosies 0
Tēvs Andrejs ir misionārs-sludinātājs un teologs, viņš dalās pārdomās par „grūtajiem” bērniem un vardarbību ģimenē.
Grūtie bērni bieži vien ir ļoti neaizsargāti un viegli ievainojami. Viņi bieži jūtas apjukuši, piedzīvo vilšanos.
Gadās, ka bērns uzvedas slikti, dīvaini, bet viņa acis ir sāpju un asaru pilnas, viņš savaldās ar visiem spēkiem, lai neizrādītu savas jūtas un sāpes. Atliek tikai ieskatīties šajās acīs ciešāk. Man bieži tas ir jādara, jo es esmu priesteris, un priesteris nebaidās skatīties cilvēkiem acīs, jo katrā cilvēkā viņš meklē Kristu un redz Viņu – aiz barga skatiena, skaļas un skarbas balss.
Šie bērni neparāda savas asaras. Viņi domā, ka tas ir briesmīgs pazemojums – raudāt kāda klātbūtnē. Un kurš gan no mums varētu raudāt visu priekšā? Kurš var skaļi atzīties: “Man sāp!”? Mēs izliekamies, ka viss ir labi, tā demonstrējot spēku un nosvērtību. Jautri svilpodami, mēs slēpjam savas asaras. Arī bērni dara to pašu. Viņi nevar parādīt, cik stipri cieš, kā viņiem sāp un kādas traģēdijas nākas pārciest.
Un ziniet, ļoti bieži bērni, kuri vienmēr ir jautri, kurus sauc par ekstravertiem – pakļauti slēptām skumjām, depresijai, kas izpaužas, kad bērns paliek viens pats.
Es zināju vienu šādu zēnu. Skolā viņš izturējās ļoti skaļi un reiz es teicu mātei: “Droši vien mājās ar viņu nav ne mirklis miera”. Un viņa atbildēja: “Tieši pretēji. Mājās viņš ieslēdzas savā istabā, ne ar vienu nerunā un sēž viens pats”. Šim zēnam bija slēpta melanholija. Un tas bieži notiek tieši ar skaļajiem, trokšņainajiem bērniem. Bet bērnam, kurš visus kaitina ar savu uzvedību, patiesībā ir ļoti grūti, viņam nepieciešama palīdzība. Viņam vajag izteikt to, kas nospiež viņa dvēseli, bet kā to izdarīt? Ar ko viņš var dalīties? Ar vecākiem? Bet viņi nekad nav līdzās. Viņi šaudās šurpu-turpu, strādā, iepērkas, gatavo, kārto, skatās televizoru. Jā, bērns mēģina viņiem ko pateikt, bet viņi kopīgu valodu neatrod, tikai skatās raidījumu, tad nu arī bērnam nekas cits neatliek, kā pievērsties televizoram. Tu runā ar savu bērnu? Un ko tu jautāji? “Vai izpildīji mājasdarbus? Kādu atzīmi dabūji? Kāpēc tu smaržo pēc cigaretēm? Vai tu smēķē? Kas tā par meiteni, ar kuru runāji pa tālruni? Vai viņa tev atsūtīja īsziņu”? Tavi jautājumi ir nemitīga nopratināšana, nevis saruna ar bērnu.