Šišons nav neaizstājams 0
Sarunājoties ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķiem, meklēju atbildi uz jautājumu, vai Karels Marks Šišons, kurš gada nogalē paziņoja par savu atkāpšanos no LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amata, ir neaizstājams un vai līdz ar viņa aiziešanu noticis kas ārkārtīgi traģisks. Izrādās – ne.
Atvadas ar pļauku
“Pašreizējās ministres kultūras līmenis un rūpe par kultūru ir viszemākā, kādu man jebkur nācies sastapt. Domāju, ka viņa savā amatā ir absolūta nulle, nepārzina savu atbildības jomu un pat nezina, kā komunicēt,” ar šādu atvadu pļauku intervijā laikrakstam “Kultūras Diena/Izklaide” no Latvijas atvadījās LNSO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Karels Marks Šišons.
Par savu atkāpšanos no amata mūziķis pavēstīja 27. decembrī publiskā paziņojumā presei. LNSO direktore Ilze Paidere-Staķe neslēpj pārsteigumu: “Par to uzzināju stundu pirms preses.”
Operas diriģents Aleksandrs Viļumanis sašutis: “Tā apgānīt Latvijas kultūras ministri nedrīkst! Viņa daudz darījusi Latvijas kultūras labā. Bet K. M. Šišons nebūt netuvojas tādam līmenim kā Eiropā vadošie diriģenti. Viņš nav tāda līmeņa diriģents, par kādu sevi iedomājas. Labi iekārtojies ārzemēs, un Rīga viņam nav vajadzīga. Šišona operu koncertuzvedumu interpretācijas Lielajā ģildē bija tālu no pilnības. Bet aiziet vienmēr jāprot ar godu un skandālus nav ko taisīt.”
Cīņa par naudu
Kā galveno aiziešanas iemeslu Šišons min orķestra niecīgo finansējumu un nepietiekamo atbalstu no Kultūras ministrijas (KM). “Jau vairākkārt esmu publiski teicis – ja Kultūras ministrija nepalielinās LNSO finansējumu, atkāpšos no amata, jo jūtu, ka vairs nevarēšu stimulēt mūziķus, kuri cīnās par izdzīvošanu. Ministrija turpina viņus pakļaut nepieņemamām un gandrīz necilvēcīgām algām un apstākļiem. Galvenā interese ir izdzīvot, mākslinieciskā kvalitāte vairs nav prioritāte.”
LNSO vijoļgrupas koncertmeistars Raimonds Ozols pretjautā: “Bet vai Kultūras ministrija ir vienīgais finansēšanas avots? Tā nav nekāds onkulis ar lielu naudas maisu, no kura visiem izdalīt tik, cik vajag… Jā, ir mūziķi, kuri strādā arī par pedagogiem, spēlē citos orķestros. Taču uz skatuves mākslinieks nedomā par naudu, aizmirst nogurumu un spēlē tā, lai būtu gandarījums publikai un pašiem.” (LNSO štatā ir 95 mūziķi, koncertā uz skatuves jābūt 80.)
Sākoties krīzei, LNSO mūziķu algas samazināja par 40 procentiem. Patlaban viņu algas pirms nodokļu nomaksas ir no 430 līdz 610 latiem mēnesī. Par piedalīšanos projektos ārpus darba plāna pērn mūziķiem papildus kopumā izmaksāja 24 tūkstošus latu.
Kultūras ministrija uzskata, ka LNSO tāpat kā pārējām kultūras iestādēm finansējums ir nostabilizēts, taču joprojām nav pietiekams.
Pērn pēc valsts budžeta grozījumiem LNSO piešķīra papildu naudu. Par to nopirkti trūkstošie instrumenti, piegādāti krēsli skatītājiem un orķestrim, veikts ugunsdzēsības sistēmas remonts. Kā apliecina Ilze Paidere-Staķe, šos līdzekļus ar Ministru prezidenta rīkojumu aizliegts izmaksāt algās, jo pagaidām valsts varējusi palielināt tikai pedagogu algas.
Daudz runāts arī par paša K. M. Šišona algu. Vismaz dīvains izklausās viņa paziņojums: “Mana alga bija no nopelnītā, tā nenāca no valsts budžeta.”
K. M. Šišons gluži kā visi citi profesionālo muzikālo kolektīvu (piemēram, “Sinfonietta Rīga”, Liepājas simfoniskais orķestris) mākslinieciskie vadītāji saņēma 1500 latu mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Šo summu viņam izmaksāja līdz pat 2013. gada 1. janvārim.
K. M. Šišons saņēma ievērojamas summas tieši no viņa diriģēto koncertu nodrošināšanai piešķirtiem sponsoru līdzekļiem un biļešu ieņēmumiem. Ko nozīmē jēdziens “koncertu nodrošināšanai”? Tajā ietilpst viss – sākot no Šišona honorāra, nošu materiāla, reklāmas un publicitātes izdevumiem.
Vijoļgrupas koncertmeistars Raimonds Ozols uzskata: “Varēja panākt, lai arī orķestrim būtu prēmijas – vismaz par darbu Šišona diriģētajos koncertos.” I. Paidere-Staķe teic, ka nekādos likumos tas neesot bijis noliegts, taču šim nolūkam naudas bijis par maz: “Vai lai es katram mūziķim būtu izmaksājusi pa piecītim?”
Tieši Šišona honorāra lielumu (mūziķi runā, ka kopā ar algu atlīdzībā veidojies cipars ar vairākām nullēm) liedzot izpaust Personas datu aizsardzības likums, jo nauda nenāk no valsts budžeta, bet gan sponsoru līdzekļiem un biļešu ieņēmumiem. Tāpēc, manuprāt, visnotaļ vērā ņemams, lūkojoties nākotnē, ir Raimonda Ozola viedoklis: “Acīmredzot orķestrī jābūt cilvēkam, kurš prezentē tieši orķestri un piesaista atbalstītājus.”
Par maz muzicēja Latvijā
Par lielu pilienu diriģenta un mūziķu attiecību rūgtuma kausā izvērsās LNSO sezonas atklāšanas koncerts 12. oktobrī, kad K. M. Šišonu aizvietoja Helsinku filharmoniskā orķestra diriģents, igaunis Olari Eltss. Taču nākamajā dienā 13. oktobrī K. M. Šišons muzicēja Parīzē kopā ar Elīnu Garanču. (Protams, nav pamata apšaubīt diriģenta slimību vēl 12. oktobrī.)
Drīz pēc tam arodbiedrība sarīkoja balsojumu par attieksmi pret K. M. Šišonu. Par viņa palikšanu galvenā diriģenta amatā nobalsoja tikai 15%. (Trūkst informācijas par to, cik orķestrantu piedalījās balsojumā.) Nekāda likumīga spēka šādam balsojumam gan nebūtu. Orķestra prīma, flautiste Dita Krenberga bija pret šādu balsojumu un tajā atturējās. Kā teic mūziķe, bijis diezgan skaidrs, kāds būs rezultāts, ja balsojums tiek rīkots nelaikā, nevietā, ar iepriekšēju nodomu panākt šādu negatīvu vērtējumu.
“K. M. Šišons ir ārkārtīgi daudz izdarījis mūsu orķestra mākslinieciskās kvalitātes un spēju celšanā. Viņš bija spožs diriģents,” saka Dita Krenberga. “Taču arī sarežģīta personība, ar kuru nebija viegli saprasties ārpus mākslas. Mums bija komunikācijas problēmas. Ja diriģents pārmet, ka mēs negājām runāties, tad var arī jautāt – kāpēc viņš nenāca pie mums?”
Līdzīgās domās ir arī Raimonds Ozols, kas atceras: “Pirms Šišona kļūšanas par galveno diriģentu mums bija ļoti labas attiecības. Es spēlēju viņa un Elīnas Garančas kāzās baznīcā un pēc tam Bīriņu pilī, biju liels draugs. Tad neilgi pirms Šišona kļūšanas par galveno diriģentu pēc viena koncerta izteicu savu viedokli par tempu konkrētā skaņdarbā, kur mūsu domas atšķīrās. Šo sarunu uztvēru kā normālu darba procesu. Taču Šišons to uztvēra ļoti personiski. Žēl. Kad viņš kļuva par galveno diriģentu, saņēmu iznīcinošu vēstuli uz trim lapām.Atklāta saruna nenotika. Šišons vienkārši aizliedza man piedalīties viņa diriģētajos koncertos. Nu jau trīs gadus tajos manā vietā spēlē otrais vijoļu koncertmeistars Sandis Šteinbergs. Tā kā Šišons nebija gatavs atklātai sarunai, vaicāju rakstiski – kas par lietu? Saņēmu atbildi divos vārdos, ka es esot labs vijolnieks, labs koncertmeistars, bet ne viņam, starp mums neesot īstās ķīmijas.”
Par plaisu sapratnē starp diriģentu un orķestri liecina vēl daži izteikumi. Kā teic K. M. Šišons, vēl tad, kad orķestra direktors bijis Ints Dalderis, notikusi pamatīga pūtēju grupas “tīrīšana”. Tobrīd visu grupu koncertmeistari piekrituši paaudžu maiņai, taču, tiklīdz viņš gribējis ķerties pie stīgu grupas, tas bijis neiespējami. Čellu grupas koncertmeistare Diāna Ozoliņa tam iebilst: “Mūsu grupas sastāvs jau tā ir ļoti jauneklīgs. Pēdējā laikā izdienas pensijā ir aizgājuši trīs mūziķi. Patlaban tikai viens ir 55 gadu vecumā. Vai Šišons gribētu galīgus jaunuļus? Turklāt nav jau tos jaunos kur ņemt, viņi masveidā brauc prom. Esmu priecīga, ka pēdējā laikā darbā pieņēmām čellu grupas otro koncertmeistari Ievu Puriņu, ka pie mums spēlē jaunā talantīgā Dace Zālīte…” Mūziķe nenoliedz, ka Šišons bija ārkārtīgi spilgta personība, un tāpēc žēl, ka viņš tik maz muzicēja ar savu orķestri Latvijā – aizvadītajā sezonā tikai piecas reizes. Bet, piemēram, Andris Nelsons ar Birmingemas simfonisko orķestri vienā sezonā muzicē trīs reizes vairāk. Arī Mariss Jansons, kurš ir galvenais diriģents Amsterdamas “Concertgebouw” orķestrī un Bavārijas radio orķestrī Minhenē, ar minētajiem kolektīviem sniedz desmit līdz divpadsmit koncertus sezonā. LNSO direktore I. Paidere-Staķe piekrīt – optimāli būtu, ja Šišons sagatavotu vismaz septiņas koncertprogrammas ar LNSO.
Citur pasaulē mūziķi savu darba grafiku plāno trīs līdz četrus gadus uz priekšu, taču pie mums tas iespējams tikai viena gada ietvaros. Gribot negribot rodas jautājums, vai līdz ar to Latvijai nepalika tikai tie Šišona laiki, kas bija brīvi no viņa viesdiriģenta darbiem?
2011. gadā Šišons kļuva arī par Vācu radio filharmoniskā orķestra galveno diriģentu Zārbrikenē. Šo amatu un pienākumus Latvijā līdz šim viņš apvienoja.
Tiesa, nāk prātā arī tas, ka savulaik LNSO mākslinieciskā vadītāja amatā nepieņēma jauno mūziķi Gintu Glinku. Jā, teic Raimonds Ozols, klīst jau baumas, ka orķestrim neviens diriģents neesot gana labs. Taču toreiz situācija bijusi pavisam cita. Mūziķis teic: “Savā laikā mēs būtu varējuši dabūt arī Andri Nelsonu. Negribu nevienu vainot, bet šo iespēju palaidām garām. Taču, runājot par Gintu Glinku, man žēl to puisi – jauns, talantīgs, bet ielikt viņu par galveno diriģentu bija pāragri, tas viņam bija lāča pakalpojums.”
Šišons LNSO galvenā diriģenta amatā bija no 2009. gada, bet viesdiriģenta sadarbību sācis jau pirms 13 gadiem. Ilze Paidere-Staķe domā, ka jaunu LNSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu izdosies atrast līdz 2014. gada rudenim. “Viena sezona bez mākslinieciskā vadītāja nav nekas traģisks, viņa uzskata.
Vislabākais būtu, ja jaunu galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju izraudzītos, vienojoties orķestra mūziķiem, tā vadībai un Kultūras ministrijai. Bet patlaban ikdienā ar LNSO strādās diriģents un padomnieks mākslinieciskajos jautājumos Andris Vecumnieks, ieplānotajās programmās pie pults stāsies viesdiriģenti.
