“Šis piemērs parādīja, ka ar dzejas un vizuālās mākslas izmantojumu vien nepietiek – vajadzīgs arī librets!” Znotiņš recenzē Auznieka kameroperu “Tagadne” 2
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Krista Auznieka kameropera “Tagadne” uzvedumu “Hanzas peronā” piedzīvoja 2021. gada 14. un 15. augustā. Laikā, kad norisinājās arī Cēsu Mākslas festivāls ar Riharda Vāgnera operas “Valkīra” trešā cēliena koncertiestudējumu Viestura Kairiša režijā un vēl citi kultūras pasākumi – 14. augustā kopā ar režisoru Mārtiņu Eihi bija jāsvin “Taņas dzimšanas diena” Ģertrūdes ielas teātrī, bet 15. augustā jāiepazīst Rīgas Krievu teātra un “OratoriO” sadarbības ietvaros iestudētā Asjas Vološinas luga “Mamma” Ināras Sluckas režijā un Jekaterinas Frolovas tēlojumā.
Tādēļ ģenerālmēģinājums 13. augustā nāca īstajā brīdī, un tas ļāva novērtēt Krista Auznieka mūzikas bagātīgumu un skaistumu – sākot ar to mirkli, kad izrādē klausītāji beidzot sagaidīja instrumentu spēli un galu galā arī dziedāšanu.
Vienlaikus šis notikums lika atkal apcerēt jautājumu par to, kas īsti mūsdienās ir opera, arī tad, ja uzveduma autori aizsedzas ar “laikmetīgas kameroperas” vārdu, cik daudz šoreiz ir sasniegts jauna muzikāli dramatiska darba radīšanā un kādi mākslinieciskie rakursi ir palikuši pusceļā.
Jaunā kameropera tapusi ciešā sadarbībā ar māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo – saistībā ar viņiem programmā lasāmi vārdi “ideja, režija, scenogrāfija, video”. Būtiska loma arī kustību partitūrai, kuru Elīnas Gediņas pārraudzībā izrādes gaitā īstenoja Ģirts Bisenieks un Rūdolfs Gediņš.
Un kameroperas “Tagadne” ideja vismaz konceptuālā līmenī realizēta skaidri un precīzi – uzveduma četras daļas saucas “Klusuma dzimšana”, “Vārda dzimšana”, “Mūzikas dzimšana” un “Operas dzimšana”, katrai no tām sava vieta mākslinieciskās domas evolūcijā.
Ielūkojoties dziļāk, gan atklājas viena otra problēma, taču turpat nav noliedzams arī izrādes vizuālā veidola tīrais, izslīpētais lakoniskums – gan pirmajā ainā, kur skaņas nav vispār, tikai minimālistiskas kustības un pulksteņlaika koncepta apspēle, gan trešajā ainā ar asprātīgu risinājumu skatuvisko darbību pielāgojumā mūzikas dramaturģijai, tādējādi no cita skatpunkta atainojot laika ritējuma relativitāti, laika neparedzamo mainību. Tātad – izrādes ārpusmuzikālajā daļā bija vērojami nopietnu ideju pieteikumi, tikpat nopietna stila un gaumes izjūta, profesionalitāte vizuālajā un kustību mākslā.
Centrālā vērtība, bez šaubām, ir pati mūzika. Arī šai ziņā uz kameroperu “Tagadne” devos bez īpašām priekšzināšanām – 2017. gadā komponētais opuss “Uguns un roze”, kas šoreiz veidoja uzveduma trešo daļu, līdz šim bija palicis neiepazīts, bet finālā dzirdamā partitūra “Ir Viens” tad nu patiešām piedzīvoja pirmatskaņojumu.
Šādā salikumā varēja uztvert komponista radošās meistarības uzplaukumu pāris gadu laikā, šeit varēja sekot arī klasisku minimālisma struktūru pāraugsmei aizvien daudzveidīgākos, spraigākos, negaidītākos izvērsumos, un abu skaņdarbu kopaina spoži atklāja vairākas izcilas Krista Auznieka mūzikas īpašības.
Pirmkārt, Kristam Auzniekam piemīt lieliska harmonijas izjūta – gan harmonisko vertikāļu, gan emocionālā pasaules redzējuma izpratnē, un tā rezultātā viņa skaņuraksts ir vienlīdz suģestējošs un aizkustinošs. Otrkārt, Kristam Auzniekam piemīt spēja radīt izvērstas dramaturģiskās arhitektonikas līnijas apvienojumā ar orķestra rakstības prasmēm, tādēļ šī mūzika piesaista gan ar formas piepildījumu un strukturālo variāciju dažādību, gan ar niansēm stīginstrumentu, pūšaminstrumentu un perkusiju tembrālajās krāsās un artikulācijas izteiksmībā.
Visbeidzot, Krista Auznieka daiļradē rodams arī valdzinošs skaistums un poēzija, kas laikmetīgajā mūzikā, kā zināms, nebūt nav pašsaprotams raksturlielums, un arī tādēļ kameroperas ceturtajā daļā solista dziedājums izgaismojās ar tādu intensitāti, arī tādēļ vokāli instrumentālais plūdums tik ļoti apbūra un saviļņoja. Atliek pieminēt, ka Normunda Šnē vadītā Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” interpretācija pilnībā atbilda gaidītajam, bet Jānis Šipkēvics ar sev piešķirto nebūt ne vienkāršo vokālo uzdevumu arī teicami tika galā.
Jauna kameropera, kurai oriģinālmūzika patiesībā ir tikai fināla ainā – tas ir daudz vai maz? Jā, izrādes ceturtā daļa bija visplašākā un arī vissaistošākā. Tomēr šķiet, ka Krists Auznieks nepamatoti baidās no vārda “opera” – viņa 2014. gada veikums “Saules vējš” tāpat bija viencēliena kameropera, pie 2016. gada kora operas “NeoArctic” strādāja arī Endijs Stots, tādēļ tagad vairs nebūtu vietas nekādiem kompromisa variantiem, kur izrādes otrajā ainā publika pacietīgi klausās Tomasa Stērnsa Eliota cikla “Četri kvarteti” pirmo daļu paša autora balss ierakstā – ideja skaidra, bet mūzikas vēl aizvien nav. Protams, te arī neapgāžams pretarguments – lai komponists radītu operu, nepieciešams jaundarba pasūtījums. Un, ja Latvijas Nacionālā opera nav izrādījusi interesi pat par Krista Auznieka daiļradi, ko tad vispār te var gaidīt?
Tomēr vēlme pēc Krista Auznieka operas paliek. Pēc operas šī vārda īstajā nozīmē, kur būtu arī dramaturģija un dramatiska darbība (un vismaz divi dažādi vokālisti, starp citu), jo Kristas un Reiņa Dzudzilo piemērs parādīja, ka ar dzejas un vizuālās mākslas izmantojumu vien nepietiek – vajadzīgs arī librets, arī režisora koncepcija un režisora darbs.
Tad nu jājautā – ja reiz uzveduma autoriem bija tik svarīgs tieši Tomass Stērnss Eliots, kādēļ viņi nepievērsās kādai no dzejā sarakstītajām Eliota lugām, piemēram, “Privātsekretāram” vai “Kokteiļu vakaram”, kuras, protams, arī Latvijas teātros nav iestudētas nekad?
Ja reiz abu mākslinieku pastāvīgais domubiedrs Viesturs Kairišs šoreiz bija aizņemts Cēsu Mākslas festivālā, kādēļ nevarēja uzrunāt Mārtiņu Eihi vai Ināru Slucku? Un galu galā – nemaz nav jāmeklē pēc piemērota operas libreta angļu literatūrā, jo Dailes teātris un Dmitrijs Petrenko nupat atgādinājis par Regīnas Ezeras “Zemdegām”. Kaut nu šis meistardarbs kādreiz nonāktu Krista Auznieka, Gundegas Šmites vai Artura Maskata redzeslokā, kaut nu viņiem tiktu dota reāla iespēja jaunas operas radīšanai.
