“Meitenēm nemāca tehniskas lietas.” Saruna ar dzejnieci Liepu Rūci 1
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dzejniece Liepa Rūce (1989) pērn guvusi ievērību ar debijas dzejas krājumu “Atspulga balss” (“Pētergailis”).
Autore atklājusi, ka debijas grāmatā iekļautie teksti tapuši 15 gadu laikā, ik pa laikam grāmata jau it kā bijusi gatava, tomēr atkal mainījusies kopā ar tajā liekamajiem un no tās izņemamajiem tekstiem.
Ar laiku, atskaldot no sevis dažādas ēnas un atspulgus, nonākusi pie identitātes – Liepa Actiņa, bet Liepa Rūce ir kā pieredžu simbiozi apliecinošs literārais vārds, kurā sadzīvo bērnības identitāte ar tagadējo.
Liepa esot studējusi psiholoģiju Latvijas Universitātē, meklējusi ceļu starp zinātni un intuīciju, dažkārt to atrodot dzejā vai sarunās ar kaķiem.
– Ilgi lolots dzejas krājums ir izdots. Ko tālāk?
– Šobrīd uzreiz vairāk vēlos jutekliski tvert un izdzīvot tās pieredzes, kuras grāmatas iznākšana man atver, bez konkrētiem plāniem. Mani interesē pilns spektrs – prieki, vilšanās, iespējas, jaunie skatpunkti, nezināmais. Jūtu, ka plūsmas virziens un temps man šobrīd ir labvēlīgs, tāpēc arī jaunie teksti rakstās viegli. Nojaušu, ka otrā grāmata atnāks daudz ātrāk.
– Pastāsti par savām ikdienas gaitām – kāda ir diena Liepai Rūcei un kāda – Liepai Actiņai?
– Liepa R. nāk līdzi Liepai A. uz darbu pie diviem brīnišķīgiem, mīļiem bērniem, kurus auklēju. Kamēr Liepa A. visu dienu mīļojas, rosās un bezgalīgi runā, atbildot uz jautājumiem, skaidrojot visus pasaules smalkumus, lasot priekšā, piedāvājot dažādas nodarbes, nosaucot krāsas un putnus, tikmēr Liepa R. uzmanīgi vēro un klausās.
Viņa saglabā visu nozīmes un jūtu informāciju, kura man ir galvenais izejmateriāls rakstīšanai. Brīvajā laikā abas labprāt bezmērķīgi blandās apkārt, dažkārt tam izvēršoties par pārgājienu.
– Varbūt vari ieteikt kādu maršrutu, kas notika vai kas varētu notikt ar kādu citu tavā apkārtnē? Īsts vai domās.
– Klasisks maršruts, kurā cenšos doties katru pavasari, ir tas, ko saucu par četru tiltu pastaigu. Pārgājiens, kura laikā šķērsoju Daugavu pāri četriem tās tiltiem – Dienvidu, Salu, Akmens un Vanšu. Tradīciju iesāku viena, bet tagad ejam kopā ar vīru. No mūsu mājām veicamais attālums sanāk ap 40 kilometriem.
– Kāpēc tu nevari nerakstīt?
– Tagad samulstu, jo nezinu, vai šis jautājums balstīts kādā neapdomīgā manis pašas agrākā izteikumā, jo tā, ka nevaru nerakstīt, nav. Bet es rakstu labprāt.
Meklēju, ko varbūt neesmu ievērojusi kādās pieredzēs, man ir interesanti atklāt jaunus cilvēku rīcības motīvus, kurus neesmu uzreiz apsvērusi.
Pētu, kas ir tās lietas, kas aizklāj patiesību. Dzejas valoda palīdz to visu šķetināt, diezgan bieži radot jaunus jautājumus, kuri tad varbūt izvēršas par iemeslu rakstīt atkal.
– Vai ir kādi pagaidu atradumi – piemēram, par to, kādas lietas atklāj patiesību?
– Jā, visi mani dzejoļi atklāj šos atradumus.
– Ko tu domā par koncepciju “mūsdienu dzejnieks” (vai tādai ir jēga, un kāpēc Gēte nav mūsdienu dzejnieks)?
– Literatūrzinātnē un sadzīviski tādai koncepcijai noteikti vieta atrastos, tomēr man tas neliekas īpaši būtiski, Gēte ir vai nav mūsdienu dzejnieks un vai arī es pati tāda esmu.
Protams, dažkārt rodas pārdomas par autora atbilstību savam laikam un ko tas īsti nozīmē, bet tad izlasi dzejoli, kurš ir milzis, un redzi, kā tas milzis mierīgi staigā pāri laiku robežām, ka tikai jāpasmejas par kaut kādu laiku un robežām, un kurš to vispār rakstīja.
– Kādu “nākotnes Latviju” tu un tava ģimene gribētu pieredzēt?
– Negribas pie šī jautājuma aizrauties ar politisko pārmaiņu vīzijām. Gribētos, lai ir vienkārši godīgi, taisnīgi un katrs galvenokārt būtu visvairāk aizņemts pats ar savu dzīvi.
Lai Latvijā cilvēki mazāk baidītos paši no savām izjūtām un vairāk ļautos realitātei – sākot ar situāciju katram savā galvā un atmetot ideju, ka sakopts pagalms nozīmē pliku īsu mauriņu un kokus ar nozāģētām galotnēm.
Vairāk maiguma pret sevi, un tad jau tas gribēs nākt arī ārā. Bet apmēram deviņu gadu vecumā man bija vīzija un dzejolis, citēšu pēc atmiņas: Baltijas jūra zilganā, / zilganā, visskaistākā./ Jā, tik tiešām skaistākā!
Nevajag viņai darīt pāri, / nesvied viņā gružus, / netīrības neatstāj! / Ja tu darīsi tai pāri, / viņa pazudīs un viss. / Ja arī tā nezudīs, / nebūs vairs visskaistākā!
Baltijas jūra zilganā, / zilganā visskaistākā! / Jā, tik tiešām skaistākā!
– Kāpēc tu vairies runāt par politiku nākotnes Latvijas kontekstā? Man šķiet, ka dzejnieks politikā būtu interesanta pārmaiņa.
– Un šādas pārmaiņas pamazām notiek, kā to pieredzam. Vairīšanās par to runāt tagad vairāk saistīta ar vēlmi paturēt polārus, vērtējošus viedokļus tālāk no tekstiem, pat ja politiski man tādi ir.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: Nāk prātā vārds “skelets”: dzīves un dzīvības ietvars, tīri mehāniska, dabas sametināta konstrukcija, garīgs pamats kustībai, miesisks pamats ieelpai. Ūdens skelets, ledus skelets, gaismas skelets un citi, par kuriem, iespējams, dzejā runā arī Liepa Rūce.
“KZ Grāmatplaukta lasītājiem ir iespēja lasīt Liepas Rūces dzejoļu kopu “Uzvelkamie dzejoļi”.
*
Ledus jau atmaidzis
ūdeņu mezglu stīdziņu jukām
atrisot.
Tērcīšu kuplo matu kritums
gatavo zemi tā sniegšanai
un debesu pamatus
tā saņemšanai.
Bet mēs to vairs negribam.
*
Apstājies un noskurinies.
Pēc garā ceļa nopurini nost
skujas, kukaiņus, putekļus,
domas,
atmiņas,
ilgas.
Nopurini no sevis zemi,
ūdeni, gaismu.
Matus, ādu,
plaukstas un pēdas,
miesu virs kauliem,
brakšķošos kaulus.
Līdz paliks tikai noskurināšanās:
vibrācija, kas elpu sit ciet,
rauj sirdis vaļā,
asnus ārā no zemes un
pumpurus no zariem.
Tā būsi tu,
kura mūs visus
aizkustina;
pasauli –
uzvelkamo rotaļlietu.
*
Putekļaina smacīga gaismas sega,
kožu saēsta kodīga villaine
ir tava āda.
Statiskā elektrība jau sit pa
ledusaukstajiem pirkstiem,
kaut rokas man
vēl kabatās.
METINĀTĀJS
Zibens stumbrs sakņojas pakausī,
un dzirksteles no acīm birst
un no mutes birst,
metinot domu skulptūras,
ar kurām izrotāt dzejoli.
Meitenēm nemāca tehniskas lietas,
nemāku salodēt mikroshēmas,
māku shematiski lodāt,
grūst valodas lodes,
bet ne izšaut.
Sniegogas pagalma krūmos sarūsējušas.
Noskrējusies saule vakarā piespiež zemei
nokaitētu vaigu.
MEHĀNIĶIS
Šis nav zelta gadalaiks –
varš, čuguns, tērauds un bronza
ap mūsu mājām vējā žvadz
kā ķēdes, kā zvārgulīši,
piecirsti vārti.
Neuzdrīkstos iet ārā.
Sudrabaini baltās, mīkstās alvas peļķēs
atspoguļojas cinka mākoņi.
Piekalts mans skatiens
bildei aiz loga.
Krūškurvī nosvilis
dzinējs.
*
Jāņa Rokpeļņa motīvs
Cilvēki ir caurspīdīgi pavasarī,
āda nav saules notumšota,
vēl acis neaizklāj
tonētie stikli.
Pagājušā gada tauriņš
tavā papēdī,
zieds manā pierē
mūs dara līdzīgus
un svešus.
Es aizgriežos.
Tu skaties manī
izmisīgi un
bikli.
