Bruno Javoišs: “Šis miers ir mānīgs un trausls. Gribam to sev atzīt vai negribam, esam karastāvoklī” 36
Bruno Javoišs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Droši vien būsiet pamanījuši, ka pret Egilu Levitu kā mūsu Valsts prezidentu nepaceļ balsi neviens no krievu okupācijas gados politiski represētajiem. Neviens no tiem, kuri uz savas ādas izbaudījuši visas tās grūtības, pārbaudījumus un pazemojumus, kam bija jāiziet cauri ceļā uz Latvijas neatkarības atgūšanu. Skaļi un uzbāzīgi viņu visādos grēkos apsūdz kāds iesirms kungs, pazīstams arī kā dažādu grāmatu autors.
Grūtāk aptvert, kā un kāpēc šajā “spēlē” iesaistīti arī daži jaunekļi, kuru dzīves pieredze ir daudz par mazu, lai kritizētu, apsaukātu un par katru cenu mēģinātu nomelnot un noniecināt valsts, kurā paši dzīvo, galvu. Tas drīzāk velk uz patoloģiju vai skolas gaisu neostījušu ielas pašpuiku mentalitāti. Ko jūs, puisīši, zināt no cieņas pret tik grūti un ar tik lieliem upuriem izcīnīto brīvību, kas jums kā Dieva dāvana par tīru velti iekritusi klēpī! Vai maz apjēdzat, ka jūsu kvankšķēšana ir unisonā ar Latvijas nīdēju un šovinistisko krievu blogeru rejām? Nē, demokrātija jums šādu vaļību nav devusi.
Vai varam iedomāties situāciju, ka šodien Ukrainas galvaspilsētā kāds, ģitāru strinkšķinādams, staigātu zem turienes parlamenta logiem, skaļi dziedādams “Augstākajā Radā zagļi sēž… un naudu sev no kara plēš”? Tur nemaz nebūtu jāiejaucas policijai. Paši kijivieši tādu kungu pie ielas apgaismes staba piešnallētu sev par sirdsmieru un citiem par biedināšanu.
Ukraiņi karo, un mēs karojam līdz ar viņiem. Esam viņu pusē. Šo pusi esam paši izvēlējušies. Ja kādam ienāk prātā iebilst, ka “mēs tak nešaujam”, tad būtu jāatbild ar pretjautājumu: “Vai tas, kurš padod lādiņu artilēristam, kaujā nepiedalās?” Un, ja mēs kaujā piedalāmies, tad vai drīkst laist pie teikšanas karavīru, kas ņirgājas par lielgabala apkalpes komandieri?
Gribam to sev atzīt vai negribam, esam karastāvoklī. Igaunijā visās pilsētās jau uzstādītas un pārbaudītas gaisa trauksmes sirēnas. Nav šaubu, ka tādas tuvākajā laikā tiks ierīkotas arī Latvijā. Tās gan vēl negaudo, taču tas nenozīmē, ka drīkstam turpināt dzīvot, nedomājot par iespējamo x stundu. Tai jāgatavojas laikus. Tāpat kā mūsu nelabvēļi gatavojas. Arī tepat Latvijā. Piektā kolonna pēdējā laikā gan ierāvusies, nogājusi pagrīdē bet nekur nav pazudusi. Tie, kas šodien, aizsedzoties ar demokrātijas saukli, pieliek lielas pūles, lai nomelnotu, noniecinātu mūsu valsts likumīgās institūcijas, lej ūdeni uz dzirnavām, kas tam vien domātas, lai samaltu mūsu zemes brīvību. Acīmredzot demokrātijas ir vismaz divas. Viena – cieņpilna izturēšanās pret dažādiem viedokļiem, otra – “demokrātiska” visatļautība, kas bīstami robežojas ar huligānismu. To otro angažējot, varam “tīri nejauši” demokrātiju pārvērst ierocī pret mums pašiem.
Mēs vairs/vēl nedzīvojam miera apstākļos. Šis šķietamais miers ir mānīgs un trausls. To var izjaukt bezkaunīgi “uzlēcieni” prezidentam un valdībai, valsts institūcijām un atsevišķiem medijiem. Pat vieglprātīga ģirāras stīgošana nelaikā un nevietā var šo iluzoro mieru pārtraukt. Un tad nelaime neliks sevi ilgi gaidīt. Savvaļa un visatļautība būtu jāaptur tagad, neļaujot tām pārsprukt pāri demokrātijas robežām. Ja robežas ir pārāk plašas un izplūdušas, tās jākoriģē.
Gribu uzsvērt, ka mēs, kas esam par Latvijas neatkarību cīnījušies, uz tās altāra savus jaunības gadus ziedojuši un zinām brīvības patieso cenu, atbalstām un turpināsim atbalstīt Egilu Levitu, Nacionālo apvienību, Nacionālo savienību “Taisnīgums”, Latvijas Nacionālo fronti un visus neatkarīgi no partijas piederības, kas drosmīgi un konsekventi iestājas par latvisku Latviju, valsts valodas dominanci tajā un stabila miera uzturēšanu valstī. Arī tad, ja šo nosacījumu nodrošināšanai nāktos demokrātiju ierobežot.
