“Šis ir murgs. Neiespējami izdzīvot mazajam uzņēmējam, kurš cenšas visus nodokļus nomaksāt” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Atlidoja dzērves. Te varētu likt punktu manai šīs nedēļas lauku dzīves ainiņai. Jo tas bija svarīgākais šajā nedēļā. Bet jums jau nepatiks punkts, vai ne? Tāpēc pastāstīšu pārējo, kas man notika šonedēļ.
Dzērves, gulbji, stirnas, vāveres, kaķi un Viljams ir mana ikdiena. Biežāks kontakts ar dzīvniekiem nekā ar cilvēkiem. Patīk gan man vieni, gan otri. Uz laukiem pārvācos ne gluži savas gribas vadīta, bet tādēļ, ka tas bija izdzīvošanas jautājums. Kā daudziem kovid laikā. Un valsts, arī VID personā, tad bija viens no galvenajiem uzņēmēju apkarotājiem.
Lēmumi bija haotiski, pretīmnākšanas nebija un elsatības lēmumos vispār nekādas. Es tad (pirms pieciem gadiem) biju spiesta slēgt viesnīcu, ko vadīju un informēt īpašniekus par šo lēmumu. Sākās kovid, pazuda tūristi, tieši marta otrajā nedēļā aizgāja pēdējais viesnīcas Roma viesis. Man VID atteica dīkstāves pabalstu, jo bija neliels nodokļu parāds (kā katru gadu), tas tūrismā un viesmīlībā ir visiem pavasarī – mums ir īsa sezona, vasarā sapelnīto notērējam līdz martam un tad atkal sākam pelnīt un atdot parādus. Peļņas kopumā nav arī gada griezumā, vien ikdienas iztika.
Tagad ir pagājuši precīzi pieci gadi. Esmu atdevusi visus kovid laika parādus un tikai es zinu, cik smagi tas bija. Šonedēļ arī atviegloti uzelpoju, jo viesnīcu Roma pārņēma citi īpašnieki manējo darba devēju vietā un es esmu tikusi vaļā no šīs garās “astes”, kas bija gana smaga.
Gatavojoties šim brīdim, kad man vairs nemaksās algu par “astes” līdzivilkšanu ar visām no tā izrietošajām tehniskajām/juridiskajām/emocionālajām sekām, es, kā zināms, uztaisīju savu viesu namiņu. Maziņu, bet ar sirdi. Savu un namiņa sirdi. Viesiem patīk, jo es rūpējos. Un maksāju savu nodokli, ko nu valsts no manis prasa.
Līdz šim valsts nesaprata, cik tieši paprasīt. Šodien noklausījos VID semināru. Tad, nu, lūk.
Valsts grib no mana mazā namiņa vismaz pusi ienākumu. Kopā sarēķinot. Ja es pelnīšu vairāk, tad arī valsts gribēs vairāk.
Mēģināšu uzrakstīt, kā pati to sapratu. Jo nav jau viegli arī saprast. Ne tikai man, arī citiem viesu namu saimniekiem un grāmatvežiem.
Ja kāds Booking rezervē manu namiņu par 100 eiro, tad Booking paņem komisiju – 15 eiro. Es samaksāju nodokli no atlikušās summas – t.i. – 12 procentus no 85 eiro un vēl 21 procentu PVN no tiem 15 eiro, ko Booking jau paņēmis, jo es izmantoju viņu pakalpojumu un tas ir darījums… Ja es namiņā ieņemu vairāk nekā 5/6 minimālās algas, man sevi jāpieņem darbā un jāmaksā par sevi darba devēja un darba ņēmēja nodokļi. Ja es noformēju visu kā pienākas un arī savu auto lietoju namiņa vajadzībām (kaimiņa auto varētu par velti), tad es to varu darīt tikai 15 dienas mēnesī, ja vairāk – man par sava namiņa apkalpošanu ar savu auto (meža vidū nekurienē) jāmaksā nodoklis kā par dienesta auto izmantošanu…
Nodokļi īpaši lieli par to, ka vietējo namiņu saimnieki izmanto ārvalstu rezervāciju platformu pakalpojumus.. loģiski! Nav taču vietējo rezevāciju platformu. Ja vien par tādu valsts neuzskata ss.com. Jo tas šobrīd ir drošākais veids atrast namiņiem viesus un nesamaksāt vairāk nekā pusi nodokļos, pareizāk – nesamaksāt vispār.
Vārdu sakot, pat es – centīgā nodokļu maksātāja – atzīstu – šis ir murgs. Neiespējami izdzīvot mazajam uzņēmējam, kurš cenšas visus nodokļus nomaksāt. Šis ir veids, kā valsts VID personā spiež viesu namiņus nereklamēties ārvalstu platfromās un censties saņemt naudu nepastarpināti.
Tiem, kas neatbalsta nodokļu nemaksāšanu, ir tikai viena izeja – savu biznesu slēgt. Gluži kā tas bija kovid sākumā – arī tie, kas nemaksāja nodokļus, saņēma valsts atbalstu, jo viņiem nebija parādu (maksājot aplokšņu algas, nodokļu parāds neveidojas). Tāpat tagad – ja gribat pieņemt rezevācijas oficiālajās vietnēs, maksājiet nodokļus, kas pārspēj jūsu iespēju robežas un izdzīvos tie, kas reklamēsies ss un nodokļus nemaksās.
Ko es? Mani valsts “uzmet” jau otro reizi. Precīzi marta vidū pirms pieciem gadiem bija pirmā reize. Tagad atkal. Man vairs nav algota darba, mans plāns “b” man izrādās par dārgu valsts jaunās nodokļu piemērošanas shēmas dēļ. Man atkal viss jāmaina, lai nopelnītu sev iztiku.
Man ir tikai divas iespējas un abas nereālas. Atrast vīru, kas mani pabaro, vai atrast darbu, kas mani pabaro. Vīru neesmu spējusi atrast un neatradīšu, jo tas “planktons”, kas ap mani klīst, ir gatavs piesūkties manai algai, ne palīdzēt nomaksāt manus rēķinus. Darbā mani neviens neņems. Kam tādu ar tik iespaidīgu CV un raksturu?
Tās ir tās manas galvu reibinošās politiskās karjeras sekas. Būtu dzīvojusi normālas sievietes dzīvi nevis strādājusi par iekšlietu ministri, baudītu vakarus pie kamīna ar kādu, ar ko kopā esmu izaudzinājusi bērnus. Nevis domātu, ka esmu izglābusi pasauli un atkautos no neveiksminiekiem, kas mēģina iepazīties, lai izlūgtos naudu cigaretēm. Skarbi? Tā ir mana realitāte.
Lai šo visu atmaidzinātu, teikšu, ka bija šonedēļ arī skaisti mirkļi. Ne tikai atlidojušie gājputni priecēja. 8.martā manā stikla namiņā sapulcējās ļoti jauka kompānija, lai radītu saules ķērājus. Čalojām, priecājāmies un palaidām šo projektu pasaulē. Un vienu vakaru es aizbraucu uz Rīgu. Tas man ir piedzīvojums jaunajā realitātē – ceļojums uz Rīgu. Satikt manas draudzenes, kas ne tikai vārdos ir draudzenes, bet arī darbos – Ingunu un Ilzi. Viņas ir blakus, kad zeme jārok un blakus, kad šampanietis jādzer.
Būs jau labi! Šodien tas skan kā vārgs mierinājums pašai.
