„Šis ir mans gads”. Saruna ar aktrisi MAIJU DOVEIKU 2
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvos jau ilgāku laiku gaidītā režisores Ināras Kolmanes spēlfilma “Mātes piens”, Noras Ikstenas 25 pasaules valodās tulkotā tāda paša nosaukuma romāna ekranizācija. Daudzsološa padomju laiku ārste un jauna māte vēlas veltīt dzīvi medicīnai, taču padomju režīms samaļ viņas sapņus un attiecības ar meitu. Dramatiskā stāsta galvenajā, ārstes Astras, lomā – Latvijas Nacionālā teātra talantīgā aktrise MAIJA DOVEIKA.
Ikviens, kurš redzējis Maiju Doveiku kādā no viņas spēlētajām lomām, vai tā būtu teātrī vai kino, zina, ka viņa ir aktrise, kura strādā ar maksimālu atdevi, liekot noticēt ikvienam viņas veidotam tēlam un spējot aizraut. Starp Maijas spilgtākajām teātra lomām ir sāpīgā Jerma izrādē “Tukšais zieds”, Antigone tāda paša nosaukuma Elmāra Seņkova izrādē, arī aktrises jaunākā loma Nacionālajā teātrī – stiprā vecmāte Elizabeta feministiskajā drāmā “Debesjums” – ir viena no tādām.
Uzskaitījumu varētu turpināt ar trāpīgām lomām seriālos un kino. Starp pēdējām ir arī darbs kopā ar režisori Ināru Kolmani filmā “Bille” (2018), spēlējot sirsnīgo lauku saimnieci Mildu – te Maija Doveika sastapa arī tolaik pavisam jauno Billi – aktrisi Rūtu Kronbergu –, kura nu filmā “Mātes piens” atveido Astras meitu Noru.
– Mūsu saruna notiek emociju pilnā brīdī – tikko pirmoreiz noskatījies “Mātes pienu”. Vērtēji sevi vai tomēr spēji iejusties stāstā?
M. Doveika: – Es baidījos, ka skatīšos tikai uz sevi, vērtēšu katru savu izpausmi, jo pirmā reize man, cilvēkam, kurš ir pietiekami paškritisks, parasti izšķīst pašvērtējumā, bet, brīnums, tvēru kopumu, mūziku, attēlu. Laba liecība filmai!
– Teici, ka, pirms režisore Ināra Kolmane aicinājusi tevi “Mātes piena” galvenajā lomā, gadījusies neparasta sakritība – Noras Ikstenas romānu pirmoreiz izlasīji vien divas nedēļas pirms piedāvājuma.
– Teikšu godīgi – tas bija īsti brīnumains mirklis. Tikko biju izlasījusi “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” un nodomāju, cik labi uzrakstīta grāmata, vajadzētu kaut ko labu vēl. Pat nezinu, kāpēc, bet pieķēros “Mātes pienam”. Izlasīju vienā rāvienā. Mīlu šo monologa veida stāstījumu par vienu notikumu no vairākiem skatpunktiem. Pēc divām nedēļām piezvanīja Ināra.
Pagāja labs brīdis, kad sapratu, ka viņa grib, lai spēlēju Astru, galveno lomu, tik neticami tas šķita. Nodomāju, ka kaut ko esmu pārpratusi. Filmēšanas laukumā ievēroju, ka aktieru sarakstā vārdiem pievienoti cipari, un pie mana vārda ievēroju vieninieku. Savā naivumā jautāju pārējiem, ko tas nozīmē. Uz mani neticīgi skatījās, jo, izrādās – galvenā loma. Tie tik bija smiekli!
– “Mātes piens” ir stāsts par padomju laika lauztu bērnību, jaunību, dzīvi. Tevis pašas 80. gadu padomju bērnības atmiņas un augšana ārstu, terapeita un zobārstes, ģimenē iespaidoja to, kas notika filmēšanas laukumā?
– Daļa manas dzīves bērnībā pagāja Tukuma poliklīnikā. Pēc bērnudārza bieži devos pāri ielai pie viena vai otra no vecākiem. Atceros, stomatologa kabinetā strīpā stāvēja zobārsta krēsli, pie katra strādāja viens ārsts – bez anestēzijas, bērnu kliedzienu pavadīts. No šī laika manī iemājoja nopietnas bailes no zobārsta.
Tā ir arī pamatsajūta par tā laika medicīnas specifiku. Laipnība un iejūtība nav īpašības, kas saistās ar padomju laika ārstu. Nē, viņš ir skarbs, ass, konkrēts cilvēks, kurš glābj cilvēka veselību un dara to reizēm brutāli. Atceros arī šķīstošās kafijas aromātu ārstu istabiņās, kur ārsti pārvilka baltos halātus un darba kurpes.
– Astra, lai turētu sevi formā, lieto ne tikai kafiju, bet arī kofeīna ampulas, un, dzīvei iegriežoties nelabvēlīgi, arī alkoholu.
– Plītēšanu no savas bērnības neatceros, bet stāstus par to gan esmu dzirdējusi: kāds nevar savākties, kāds aizgājis “lielajā dzertiņā”. Jāatceras, ka tolaik medicīnas aprūpes sistēmā nebija privāto klīniku, bija tikai tie ārsti, kas bija.
Tad nu tika domāts par īpašo “paldies” ārstam – šķīstošā kafija, konfekšu kastes, arī konjaka pudele vai cigaretes. Arī mūsu mājas bāriņā tās krājās, jo vecāki to visu lietoja minimāli, cigaretes drīzāk kalpoja kā tā laika valūta. Tur gadījās arī pa sviesta klucim vai desas luņķim, ja ārstējās kāds laucinieks.
– Esi teikusi, ka, lai izveidotu tēlu, tev ir jāsaprot tā vērtību sistēma. Kas palīdzēja to uzbūvēt tavai Astrai, cilvēkam ar lieliem plāniem medicīnā, pētniecībā, cilvēkam, kas neliecās, bet salūza, padomju režīma malts?
– Astru mēģināju izlasīt grāmatas rindiņās un starp tām. Papildu jautājumus uzdevu pašai Norai (Ikstenai) un arī Indrai, viņas māsai, kuras grāmatā nav. Romāns “Mātes piens” daļēji ir Noras Ikstenas dzīvesstāsts, tāpēc izklaušināju Noru par viņas mammu, arī par pašas Noras dzīvi Ikšķilē, kur noritēja viņas mammas izsūtīšana “uz laukiem”.
Man bija daudz jautājumu par viņas mammas lielo mīlestību uz ārstes profesiju. Ņemot vērā to, kas aprakstīts “Mātes pienā” un arī Noras Ikstenas grāmatā “Jaunavas mācība”, kopā ar režisori nodefinējām, ka šo jauno sievieti tā īsti interesēja nevis balles un izklaides, bet jautājumi, kā cilvēka dzīvība ienāk šajā pasaulē, kas to veicina un kas – aptur. Tas bija viņas sapnis, talants, spējas, tas, kā viņa jutās vajadzīga šajā pasaulē. Tomēr viņa tajā neiekļāvās, un tādēļ sabruka milzīga viņas dzīves daļa.
Astra man ir arī cilvēks, kurā nav liekulības un uzspēles, kura nemāk pielāgoties apstākļiem tikai tāpēc, ka tā vajadzētu vai tas būtu izdevīgi. Man viņa zīmējās kā ļoti stalta, tieša sieviete ar taisnu mugurkaulu, kurš nelokās, bet lūst.
Cilvēks, kurš spēj uzņemties vadību situācijā, kad jāpalīdz otram – bezspēcīgam slimībā, dzemdībās… Viņa ir sava veida jasmīns, pēc analoģijas ar Ingas Ābeles darbu – skaists zieds, kurš vientulīgi arī aug un neliecas, bet lūst. Viņas laimīgā zeme bija Ļeņingrada, mikroskopi, zinātnes progress…
– Krievijas kadros atpazinu mūsu pašu universitātes telpas kā filmēšanas laukumu…
– Diemžēl kovids un karš laupīja iespēju nofilmēt īstajā institūtā, uz īstajām institūta trepēm Pēterburgā. Gribēju uzburt ainu, kur Astra iet pār Pēterburgas tiltiem viņas augstākajā dzīves brīdī, laimīga, sapņojot lielus sapņus par nākotni, dzīvi, darbu…
Cik simboliski – tas nenotika filmā un nenotika arī Astras dzīvē, jo ātri, strauji, neatgriezeniski nāca izraidījums no turienes.
– Gatavojoties lomai, apguvi, kā pati teici, tā laika “ginekoloģijas horeogrāfiju”?
– Filmu var “sačakarēt” ar vienu slikti uztaisītu profesijas atainojuma epizodi, tāpēc par to man bija īpašs uztraukums. Pirms mani nebija apmācījuši tā laika profesionāļi, es negāju kadrā. Pētīju visu – vai tajā laikā bija cimdi, kam tos izmantoja, ko darīja ar kailām rokām, kādā secībā lieto instrumentus, ko nekad vienkārši nenomet.
Turklāt svarīgi bija ietrenēties ar to visu rīkoties veikli – lai maksimāli ātri varu attaisīt tā dēvēto sieviešu spogulīti, ko tausta sievietes ķermenī no ārpuses un iekšpuses.
– Mātes vai padomju piens? Pēdējais uzsvērts romāna un filmas starptautiskajā nosaukumā.
– Stāsts ir tik ļoti saistīts ar padomju iekārtu, tā bija sitiens un lūzuma punkts Astras dzīvē. Mēs visi savā ziņā esam dzēruši šo “padomju pienu”. Reizē jāatzīst, ka grūti laiki izveido stiprus cilvēkus. Cilvēki, kuri nesaskaras ar pretestību, uzbrukumiem, nospiestību, neizaug stipri vai jaudīgi ar pretestības pārvarēšanas spēju.
Varbūt šī sistēma, nebrīve, kontrole un manipulācijas no valdības, savas tautas, brīvības apziņas liegumi bija slikti, bet cilvēkā tie varēja attīstīt arī īpašas iezīmes ar plusa zīmi.
– Arī tevī?
– Spēja pastāvēt, celties un turpināt, spēja izturēt. Tās ir vienas no padomju cilvēka iezīmēm. Daudzi tolaik skaļi neteica, par ko jāpastāv, bet šīs īpašības – kareivīgums, izturība un neatlaidība – tika audzinātas. Tās nav tik raksturīgas mūsdienu jauniešiem, kuri ātrās lietošanas kultūras iespaidā kaut ko pamēģina un, ja nesanāk, izmet un iet tālāk. Tas nebija iedomājams manā bērnībā.
Bija jāpieliek pūles, darbu darot, vēlreiz un vēlreiz. Tāpat kā vienas un tās pašas lietas bija jāvalkā pat daudzus gadus.
– Smilšu krāsas “bītlenīti” filmā valkā gan Elīna Vaska-Botere jeb Astra jaunībā, gan arī tu…
– Jā! Drānas bija ilgspēlējošas lietas, par ko bija jārūpējas. Viens džemperis gadu gadiem nebija nekas neparasts. Atceros apavu spodrināšanu bērnībā – tas bija vesels rituāls. Pēc apaviem sprieda par cilvēku, kārtīgs vai ne. Savus skolasbiedrus nereti atceros pēc apģērba, kas tika valkāts ilgi.
– Tikmēr mazajai Norai, Astras meitai, trūkst mammas, kura, kā tagad teiktu, veltīja sevi karjerai. Kā mamma un aktrise, kura daudz atdod profesijai, tu spēj to attaisnot?
– Katra sieviete var savā dzīvē atrast brīdi, kad darbs ir licies svarīgāks par bērnu. Pat ļoti labām mātēm. Kad viņa ir aizskrējusi uz darbu, kad bērns mājās ir slims, kad ir bijis būtiski izsisties pa karjeras kāpnēm…
Šis ir viens no filmas būtiskiem akcentiem, tikai ļoti palielināts, koncentrēts, un varbūt tāpēc var raisīt sašutumu un nespēju identificēties ar šādu cilvēku, sievieti, māti.
– Ar tavu filmas meitu, kuru spēlē Rūta Kronberga, saspēlējāties jau Ināras Kolmanes “Billē”. Laikam tāpēc saspēle ir tik organiska?
– Rūta ir patiešām vērtīgs jauns cilvēks! Daiņa Īvāna mazmeitai ir viņas sakņu apziņa, sava nostāja un pašapziņa, neļaujot pārkāpt viņas robežas. Rūtas darbs patiešām raisa cieņu. Viņa ir patiesi atbilstoša lomai! Strādājām kopā kā divi profesionāļi.
– Izlasīju tavu ierakstu sociālajos tīklos, kur raksti – šis ir mans gads! Par ko domāji, to rakstot?
– Tas pārklāj ne tikai darbu, bet arī manu cilvēcisko dzīvi. Mans ceļš ir bijis ērkšķains un sarežģīts, brīžiem licies, ka kaut kas varbūt nesanāks, bet nu ir pienācis brīdis, kad esmu guvusi kaut kādus augļus no sava ieguldījuma dažādās dzīves jomās. Tāpēc šis ir mans gads!
– Kas ir tava nākamā ceļazīme?
– 31. janvāris, kad iznāks seriāls “Tunelis”, kur spēlēju vienu no galvenajām lomām. Tas arī būs īpašs piedzīvojums, ko gaidu ar bažām un prieku. Tā ir brīnišķīga lieta, ka tevi aicina filmēties. Tas nozīmē, ka tevi atzīst par tādu, kurš spēj skaļi domāt. Manuprāt, kino ir skaļa domāšana. Kino nozīmē domāt tik mērķtiecīgi un intensīvi, ka tas kļūst redzams.
