“Šis ir tas brīdis Baltijas valstīm, lai atgādinātu par okupācijas laikā tām nodarītajiem zaudējumiem!” Saruna ar Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli 0
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, “Latvijas Mediji”
Saruna ar Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli, kura šajās dienās no Luksemburgas ieradusies Latvijā.
Jūs intervijās jau esat norādījusi, ka Krievijas sāktā kara Ukrainā kontekstā ir iespējams apturēt to starptautisko līgumu darbību, kas skar padomju okupantu pieminekļa uzturēšanu un saglabāšanu Rīgā Pārdaugavā. Bet cik reāla ir šī iespēja, ja zināms, ka pieminekļa aizsardzība esot nostiprināta vismaz trīs starptautiskos dokumentos, no kuriem viens noslepenots un tā izpildi monitorējot Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO)?
I. Ziemele: Es esmu teikusi, ka kara apstākļos rodas jautājums par to, kas notiek ar divpusējiem valstu līgumiem. Tas ir jautājums ne tikai karojošām pusēm, bet arī trešajām valstīm, piemēram, Latvijai šā brīža apstākļos. Jautājums par to, kas notiek ar valstu starptautiskajām saistībām kara apstākļos, nav parādījies pirmo reizi, jo pasaulē ir pārdzīvoti gan lielāki, gan mazāki kari. Tādēļ ir izveidojusies starptautisko tiesību prakse, kura apkopota, ir pieejama un izmantojama.
Lai arī pamatprincips par to, ka līgumsaistības ir jāievēro, turpina būt spēkā, valstis tomēr ir tiesīgas vērtēt savas līgumu attiecības kara apstākļos. Šajā kontekstā rodas jautājumi ne tikai par gāzes un naftas piegādēm, bet arī, piemēram, monumentu uzturēšanu.
Arī Latvijai šajā brīdī ir tiesības izvērtēt, ko darīt ar līgumattiecībām ar valsti, kas ir izraisījusi karu. Īpaši ņemot vērā to, ka minētais monuments reprezentē šo agresoru.
Vai jums ir pārliecība, ka politiķi patiešām vēlas beidzot atrast sabiedrībai pieņemamu risinājumu? Saeimas Ārlietu komisija to liek meklēt Tieslietu ministrijai, kura līdz 15. aprīlim apsolījusi atrast vairākus risinājuma variantus, bet tos tālāk nodošot Ārlietu ministrijai. Pa vidu parādās Ārlietu ministrijas aicinājums meklēt tādu risinājumu, kas neapdraud Latvijas starptautisko saistību izpildi, jo, lūk, mums esot jāsaprot situācija, kādā mēs atrodamies, ņemot vērā Krievijas agresiju.
Pārdaugavas memoriālo būvi aizsargā 1994. gada 30. aprīļa noslēgtā Latvijas un Krievijas līguma 13. pants: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā (..)”. Nupat medijos izskanējusi informācija, ka atsevišķa Latvijas un Krievijas nota vēlāk paskaidrojot, ko puses ar šo pantu domājušas, un EDSO seko līdzi tam, lai vienošanās tiktu ievērota.
Šobrīd domāju, ka arī EDSO nav šaubu, ka Krievija, uzbrūkot neatkarīgai valstij, ir pārkāpusi visus starptautiskās kārtības pamatus. Ņemot vērā starptautiskās tiesības, Latvijai šajā gadījumā kā minimums rakstveidā ir jāpaziņo sava pozīcija Krievijai. Viena lieta ir miera laikā labā ticībā apņemties to, ko esam apņēmušies, bet otra lieta ir tagad uz to paskatīties, kad Krievija ir demonstrējusi savu militāro agresiju pret miermīlīgu demokrātisku valsti.
Latvijai tas juridiski korektā veidā ir jādara zināms Krievijai, ko šobrīd minētais monuments pārstāv vairāk nekā jebkad, jo tas no mūsu valsts viedokļa būtu tikai korekti un cieņpilni. Tas ir arī mūsu izaugsmes jautājums, ka mēs spējam sevi apbruņot ar tiem instrumentiem, kas ir pieejami civilizētajā pasaulē, lai iestātos par savām tiesībām un principiem.
Jāpiebilst, ka apbedījumu vietas ir cits jautājums, jo tas ir humānisma jautājums – cilvēki grib turp aiziet, pieminēt un nolikt ziedus.
Labi, Latvija to juridiski korektā veidā norādīs, bet kas notiks tālāk? Krievijai, kura turpina iznīcināt Ukrainas iedzīvotājus, būs saistošs Latvijas viedoklis par šo pieminekli?
Vienpusēji, protams, neko divpusējās attiecībās nevar paveikt, lai arī kara apstākļos ir bijuši līgumi, kas ir tikuši izbeigti. 1994. gada līgumi lielajos mērķos Latvijai ir svarīgi. Taču šobrīd runa ir par viena panta vienu priekšmetu, kurš acīmredzot otrai pusei vēl arvien ir ļoti svarīgs. Ņemot vērā šo aspektu, kā arī Krievijas agresiju pret Ukrainu, jāsecina, ka šo līgumu mērķi netiek ievēroti, jo līgumi tika slēgti, balstoties uz ANO Statūtiem, kuri noteic mierīgas līdzāspastāvēšanas principus, tāpēc šī ir publiskojama nostāja.
Kara apstākļos Latvijai ir jāsūta signāls Krievijai, un šis nu ir tas brīdis Baltijas valstīm, lai atgādinātu arī par okupācijas laikā tām nodarītajiem zaudējumiem kopumā. Ir jāpievērš uzmanība arī tam, ka Polijas prezidents Andžejs Duda nesen paziņojis, ka Polija prasīs tiesas procesu un zaudējuma atlīdzību Krievijas Federācijai saistībā ar 1940. gadā Katiņā NKVD noslepkavotajiem tūkstošiem poļu.
Vienlaikus starptautiskās attiecības un starptautiskās tiesības nešaubīgi ir ļoti sarežģītas. Arī Baltijas valstu neatkarības atgūšana prasīja piecdesmit gadus. Runājot par okupācijas laikā nodarītajiem zaudējumiem, mēs vēl arvien esam ceļa sākumā. Bet es ceru, ka Latvija nav atmetusi domu šo jautājumu aktualizēt, un, iespējams, šis ir tas brīdis.
Atgādināšu, ka pat ANO Ģenerālā asambleja 2. marta rezolūcijā, kuru pieņēma 141 valsts, spēja definēt, ka Krievija izvērš agresiju pret Ukrainu, un pieprasīt nekavējoties izvest Krievijas karaspēku no Ukrainas. Līdz ar to arī starptautiskais moments varētu būt īstais.
Savukārt iekšpolitiski šis piemineklis, kas simbolizē agresora valsti, ir arī sabiedriskās drošības un publiskās kārtības jautājums, tāpēc 9. maijā pie šī monumenta ir jāaizliedz jebkādi pasākumi.
Kā jūs redzat, kādai vajadzētu būt tai vietai, kur patlaban atrodas piemineklis?
Šī memoriāla “labiekārtošana” atbilstoši vēsturiskajai patiesībai būtu ļoti laba doma.
Vai vajadzētu atļaut 9. maija slavinātājiem atkal pulcēties pie vēsturisko patiesību demonstrējušā monumenta, kad karš būs beidzies?
Tas patlaban ir ļoti smags jautājums, jo vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, kā arī ņemot vērā tos kompromisus, kas ietverti jau pieminētajos līgumos, mūsu okupācijas vēsture pamazām aiziet pagātnē, tā kādai sabiedrības daļai vairs nav tik spilgta.
Tiesa, kamēr nav notikusi lustrācija, no tās mēs nevarēsim atbrīvoties. Taču jāteic, ka Krievija, iebrūkot Ukrainā, ir atkal uzjundījusi mūsu padomju laika nastu. Iepriekš kādai sabiedrības daļai bija vienalga, kas 9. maijā notiek pie agresora pieminekļa, savukārt citai bija ļoti nepatīkamas sajūtas, to redzot, bet tagad šī pulcēšanās ļoti daudziem ir nepieņemama. Vai šīs sajūtas saglabāsies arī pēc tam, kad karš būs beidzies un būs aizritējuši gadi, to ļoti grūti prognozēt.
Mūsu valstī bez iespaidīgā agresora pieminekļa netrūkst mazāku padomju iekārtu slavinošu simbolu. Kaut vai profesionālā revolucionāra un padomju darboņa Rudzutaka vārdā nosauktā iela Līvānos un Saldus novada Kursīšu pagastā; tikai nesen tika izņemts Viļa Lāča vārds no ielas Saulkrastos; līdzās Latvijas armijas ģenerālim Ludvigam Bolšteinam Brāļu kapos joprojām dus LPSR iekšlietu tautas komisāra Šustina pirmais vietnieks Jānis Cinis, kurš parakstīja vairāk nekā divu tūkstošu ģimeņu deportācijas uz Sibīriju… Kāpēc joprojām ir tik izteikta nespēja atbrīvoties arī no šiem okupācijas laika simboliem?
Tas ir skatāms plašākā un dziļākā kontekstā. Es pat teiktu, ka daļēji tas ir saistīts ar to, ka Latvijas sabiedrība nav gājusi cauri lustrācijas procesam. Tas ir stāsts par to, vai mēs esam samierinājušies ar to, kādu iespaidu uz mums ir atstājusi padomju okupācija. Vai mēs esam gājuši cauri taisnības atgūšanas procesam. Tās tautas, kuras ir cietušas no ārvalstu okupantiem vai no pašu valdības masveida zvērībām, ir guvušas milzīgu nedziedējamu traumu. Ja to neizrunā un neizvētī, tad tas ik pa laikam nāk uz āru un parādās, piemēram, ielu nosaukumos, kas atgādina par padomju laiku, un daļai sabiedrības itin nemaz netraucē.
Arī, piemēram, padomju tanks uz postamenta pilsētas redzamākajā vietā Daugavas malā bija daļa no šī lielākā procesa, kuram mēs neesam gājuši cauri. Rodas jautājums: kāpēc mēs to neesam darījuši? Iespējams, ka, zinot, kāds bija mantojums Latvijas teritorijā pēc okupācijas armijas izvešanas, bija pat neiespējami izvērtēt padomju laika notikumus un veikt attīrīšanās procesu. Es neizslēdzu, ka no valsts drošības viedokļa tas nemaz nav bijis tik vienkārši, piemēram, veidot patiesības un samierināšanās komisiju, kā to darījušas citas valstis.
Baltijas valstis ģeopolitiski ir sarežģītā situācijā, kas nozīmē, ka mēs vēl arvien līdz pat šim brīdim velkam līdzi to briesmīgo bagāžu. Iespējams, tādēļ ir grūti būt noteiktākiem pat tad, kad parādās šāda iespēja.
Gundaram Kalvem, kurš Daugavā iegāza Jēkabpils “pieminekli” – padomju tanku un patlaban palīdz ukraiņiem cīnīties pret agresoru, ir uzrādīta apsūdzība, un Latvijas prokuratūra lietas materiālus ir nodevusi tiesai. Kāds ir jūsu viedoklis par šo situāciju?
Par šo lietu pēdējo vārdu teiks tiesa. Redzot to, kā strādā tiesas, varu teikt, ka tiesneši pēdējos gados ir pilnveidojuši gan savu kompetenci, gan arī nostiprinājuši neatkarību.
Pēdējā laikā izvēršas dažādas diskusijas par informatīvās telpas stiprināšanu Latvijas krievvalodīgo vidū. Vai jūs uzskatāt, ka šī telpa ir paplašinājusies un pilnveidojusies?
Atbraucot uz Latviju pirms Lieldienām, man pirmo reizi ir sajūta, ka vismaz, izejot cauri televīzijas kanāliem tā sauktajā pamata paketē, neesam vairs Krievijas piedēklis. Ir notikušas būtiskas izmaiņas šajā piedāvājumā. Atceros, ka 2017. gadā norādīju, ka “Lattelekom” piedāvātā televīzijas kanālu pakete ir pretrunā Satversmei.
Viena lieta ir viedokļu dažādība un cīņa, teiksim, par liberālāku vai konservatīvāku politiku, attiecībā uz kuru ir jāstiprina informatīvās telpas daudzveidība, bet pilnīgi cita lieta ir vienkārši pieļaut, ka cilvēku smadzenes baro ar naturāliem meliem.
Es šobrīd redzu, ka informatīvajā telpā no mūsu identitātei būtisko vērtību viedokļa ir atbilstošāks piedāvājums. Bet, lai būtu vēl jēgpilnāk, vajadzētu dot lielākas iespējas televīzijas skatītājiem vērot Rietumu pasaules valstu raidījumus un diskusijas, piemēram, tās, kas notiek Vācijas, Francijas un Beļģijas televīzijā.
