Kā vērtējat uztura bagātinātāju jomu Latvijā? Tā ir pietiekami sakārtota? 1
Tur būtu daudz ko darīt, arī no korektas reklamēšanas viedokļa. Nedrīkstētu cilvēkus maldināt, reklāmās izmantojot atsauces uz zinātniskiem rakstiem, kurus izpētot sīkāk atklājas, ka reklāmā solītais nemaz neapstiprinās. Paņēmieni ir dažādi. Piemēram, izmanto procentus, sola, ka līdzeklis ir efektīvs 40%. Ko tas dod? Nav taču zināms, kāds ir veselais skaitlis, kas īsti ir pētīts, kādi cilvēki piedalījušies pētījumā.
Kas ir lielākie uztura bagātinātāju lietotāji?
Man nav izdevies atrast pētījumus par to, kādus uztura bagātinātājus, cik daudz un kāpēc lieto Latvijā. Citās valstīs tādi ir bijuši. Atklājas, ka aktīvākas lietotājas ir sievietes.
Kādā rakstā bija minēts: kāds cilvēks vienlaikus lietojis 10, cits – pat 17 uztura bagātinātājus! Nezinu, vai viņš ēda vēl kaut ko vai pārtika tikai no tiem… (Smejas.) Lai cik dīvaini, šie cilvēki ir ar augstāku izglītības līmeni. Bet kopumā – jā, tas ir milzīgs bizness, kas nav bijis korekts reklāmas ziņā jau kopš pašiem pirmsākumiem. Piemēram, multivitamīni parādījās ASV pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Jau tolaik Food and drug administration, Zāļu valsts aģentūrai līdzīga organizācija, sūtīja brīdinājuma vēstules ražotājiem, liekot pārtraukt maldinošo informāciju, ka multivitamīni kaut ko ārstē. Bija gari tiesas procesi, bet kompānija atrada citus veidus, kā savu produkciju virzīt tirgū.
Sabiedrība ir atsaucīga šādu produktu lietošanai – pašam nekas nav jādara, lai būtu veselāks: ne jāmaina ēdienkarte, ne vairāk jākustas, tablete visu izdarīs. Ir arī pašas sabiedrības radītais spiediens – vienmēr jābūt formā, nav laika un tiesību slimot, tikai jāskrien uz priekšu.
Vai tikai tā nav arī modes lieta? Savulaik ļoti populārs bija Herbalife, vēlāk – Vision grupas uztura bagātinātāji, tad bija ginka un vēl dažu līdzekļu bums, bet tagad, manuprāt, modē ir krila eļļa.
Tā ir reklāmas milzu ietekme. Zāles drīkst reklamēt daudz mazāk, recepšu zāles – vispār ne. Uztura bagātinātāji nav tik ierobežoti. Ik dienu televīzijā un internetā to vien dzirdot un redzot, bet nesaņemot cita veida informāciju, varbūt ne gluži noliedzošu, bet tādu, kas aplūko atšķirīgi, parādot arī citus uztura bagātinātāju lietošanas aspektus, – nu kā tu nesāksi lietot?! Liela loma ir arī ārsta un farmaceita ieteikumam. Ja pazīstams profesors iesaka kādu uztura bagātinātāju, pacientam taču jāuzticas…
Pati neko no uztura bagātinātājiem nelietojat?
Nevaru teikt, ka nevienu uztura bagātinātāju dzīvē neesmu dzērusi, tomēr principā – ne. Vienmēr domāju, kāpēc man to vajag, ko man tas dos un vai tiešām ir pierādījumi, ka no tā man būs labāk, vai tikai psiholoģiski nomierināšu sevi. Runājot par autoritāšu viedokli, dažkārt nācies uzklausīt apgalvojumus, ka jālieto oriģinālie preparāti, nevis patentbrīvie medikamenti vai tā dēvētie ģenēriķi, jo tie neesot tik iedarbīgi. Kā uz to raudzīties? Lielākā daļa pie mums reģistrēto zāļu taču ir ģenēriķi!
Lai kurš kaut ko tamlīdzīgu apgalvotu, es tam nevaru piekrist. No ražošanas tehniskā procesa viedokļa, protams, patentbrīvās, ģenēriskās zāles ir pakaļdarinājumi tādā nozīmē, ka atkārto oriģinālo preparātu viens pret vienu. Tiem jānodrošina tāda pati kvalitāte un efektivitāte kā oriģinālajiem preparātiem. Patentbrīvās zāles ir lētākas, jo vairs nav jāiegulda milzu līdzekļi molekulas izstrādē un klīniskajos pētījumos, kā arī zāļu reklāmā un mārketingā, lai jaunu medikamentu ieviestu tirgū. Bet arī ģenēriskās zāles jāreģistrē, tām jāatbilst visām drošības prasībām! Tas nenotiek tā, ka es savā dārza šķūnītī uztaisu tableti, saku, ka tas ir ģenēriķis, un laižu apgrozībā! Šīs zāles tiek ne mazāk skrupulozi vērtētas, ražotājiem jāpierāda, ka tās ir tieši tādas pašas kā oriģinālie preparāti. Var atšķirties pēc ārējā izskata, drīkst būt citas palīgvielas, bet ir nekorekti teikt, ka patentbrīvās zāles ir štrunts. Ja kāds to apgalvo, vajadzētu sniegt pierādījumus un teikt – ziniet, pēc zāļu pārbaudes man jāsecina, ka konkrētais ģenēriķis nekam neder. Citādi apgalvojumi ir neprofesionāli. Ārstu pienākums būtu ziņot Zāļu valsts aģentūrai, ka konkrētam preparātam nav gaidītās terapeitiskās iedarbības, nevis pa kaktiem runāt, ka šādas zāles nekam neder, jo ir lētas.
Man šķiet sevišķi nekorekti, ja oriģinālos preparātus piedāvā cilvēkiem, kam nav sevišķi augsti ienākumi. Ārsts vizītes laikā taču var noprast, kāds ir pacienta materiālais stāvoklis.
Kā savā dzīvē nonācāt līdz farmācijai, kas tajā šķita interesants?
Ģimenē divās iepriekšējās paaudzēs ir farmaceiti, bet, vidusskolu beidzot, es teicu, ka Medicīnas akadēmijā savu kāju nesperšu. Biju vēl tās izglītības produkts, kam vajadzēja apgūt pilnīgi visu. Nevarēja izvēlēties tikai humanitārās vai eksaktās zinātnes. Vidusskolā klases audzinātāja, ķīmijas skolotāja, uzskatīja, ka visi normāli cilvēki dodas studēt tikai uz akadēmiju. Taču man bija diezgan skaidrs, ka studēšu mūziku. Tā arī darīju – pabeidzu Mūzikas akadēmiju, Mūzikas pedagoģijas un diriģēšanas nodaļu. Mani ļoti interesēja kora dziedāšana un diriģēšana.
Vai arī pati dziedat korī? Kurā balsu grupā?
Esmu otrais soprāns, bet amplitūda ir pietiekama, lai dziedātu arī altus. Patlaban retu reizi dziedu slimnīcas korī, jo pietrūkst laika. Toties man ir bijusi lieliska izdevība dziedāt korī Kamēr. Tā ir kvalitāte pati par sevi, var teikt – papildu augstskola, jo tas, kā diriģents Māris Sirmais strādāja ar kori un kāda bija viņa attieksme pret darbu, bija kaut kas…
Paralēli Kultūras akadēmijā pabeidzu maģistrantūru kultūras teorijā. Šīs zināšanas ļauj paskatīties uz mūsdienu norisēm plašāk, saprast, ka esam saistīti ar citiem gadsimtiem, viss notiek līdzīgi, jo cilvēks būtībā nemainās.
Maģistra darbu rakstīju par Antikrista interpretāciju Nīčes un Mereškovska darbos. Katrā ziņā mūzika un humanitārās zinātnes sākumā mani vairāk saistīja, taču kaut kas galvā sagriezās… (Smejas.) Varbūt nostrādāja kāda racionāla stīga, aprēķins, bet pabeidzu arī Farmācijas fakultāti Rīgas Stradiņa universitātē un pēc tam klīniskos farmaceitus. Pamatdarbā tomēr esmu farmaceite. Ja farmācija nebūtu interesanta, manis te nebūtu. Tas, ko zāles dara cilvēka organismā, ir saistoši.
