Vai šeit vispār iespējams vidusceļš? 1
Aptuveni kopš 2007. gada Eiropā, bet ASV – pat agrāk ir sākusies iniciatīva, ka jāmēģina veikt klīniskos pētījumus ar bērniem, protams, rūpīgi apsverot, kuras zāles un kādām diagnozēm. Ne vienmēr izmēģina jaunu aktīvo vielu – zāles, kas nupat izgudrotas! Reizēm tie ir citādu zāļu formu meklējumi. Piemēram, jaundzimušie nespēj norīt tableti, vajadzēs mikstūru vai sīrupu. Tad jāzina, kuras vielas drīkst pievienot aktīvajai, lai veidotos sīrups, kādi konservanti būtu piemēroti noteiktajai vecuma grupai. Vēl jānoskaidro, cik ilgi jauno sīrupu drīkstēs uzglabāt.
Kā rīkojas pašlaik, ja ir zāles, bet nav noteiktas bērniem paredzētās devas? Vai samazina pieaugušiem domāto daudzumu?
Ražotājs, kurš nav veicis konkrēto medikamentu pētījumus ar bērniem, nedrīkst zāļu aprakstā minēt, ka zāles drīkst dot bērniem vai viņiem noteiktā vecumā, teiksim, no sešiem vai no 12 gadiem. Vienlaikus pastāv, piemēram, ļoti daudz sen zināmu antibiotiku, kuras bērnu ārstēšanā lieto jau gadiem ilgi, tāpēc ir ilgstoša klīniskā pieredze to izmantošanā. Daudzās valstīs pastāv tā dēvētās nacionālās zāļu grāmatas, teiksim, ir britu zāļu formulārs bērniem, kurā aprakstītas arī tādu zāļu devas bērniem, kuras ražotāja aprakstā nav atrodams, jo kaut kā jau bērni ir jāārstē!
Kāpēc jūs īpaši interesējaties par antibiotikām?
Racionāla skaidrojuma tam nav. (Smejas.) No vienas puses, antibiotikas nav jaunums farmācijas tirgū. Vienlaikus ar tām ir saistīts daudz problēmu, piemēram, arvien pieaugošā rezistence pret antibakteriālajiem līdzekļiem. Jādomā gan individuālā, gan valstu līmenī, kā nepieļaut tās palielināšanos. Ja palūkojas Eiropas mērogā, dažās dienvidvalstīs ir mikroorganismi, kuriem ir pat 50% rezistence pret konkrētām antibiotikām. Baltijā un Skandināvijā ir labāka situācija, bet tas mūs īpaši nepasargā. Arī mikrobi ceļo – agrāk ar zirdziņu un karieti, bet mūsdienās ar lidmašīnu, tātad krietni ātrāk. No rīta šāds mikroorganisms ir Grieķijā vai Spānijā, bet pēcpusdienā jau pie mums. Tā ir joma, kurā kopīgi jādomā, kā panākt, lai antibiotikas nelietotu tad, kad tas nav vajadzīgs, piemēram, ja slimību izraisījis vīruss. Vai vispirms izvēlēties šaura spektra darbības antibiotikas – nešaut ar lielgabalu uz zvirbuļiem.
Latvijas kontekstā ir nedaudz citāda problēma, proti, ne visas antibiotikas pie mums ir vienlīdz viegli pieejamas. Runāju gan par šaura spektra antibiotikām, gan penicilīnu grupas antibiotikām. Daudzas pie mums nav reģistrētas, un tas nozīmē: ja vēlamies šīs zāles lietot, tās jāieved kā nereģistrētas. Tātad būs lielākas izmaksas un ilgāks laiks, līdz tiks saņemtas.
No otras puses, daļā sabiedrības antibiotikas tiek padarītas par bubuli. Tās taču apēd labās baktērijas, traucē imūnsistēmas darbību…
Tas jau gandrīz kā no probiotiku reklāmas! (Smejas.) Brīnos, kā biznesā vēl nav iedomājušies antibiotikas tirgot komplektā ar probiotikām.
Ja skatās objektīvi un papēta zinātnisko rakstu pārskatus kaut vai par antibiotiku izraisītu caureju bērniem, var secināt: nevar apgalvot, ka probiotiku lietošana kaut ko būtisku uzlabotu. Ir daudz neskaidru jautājumu – kādas probiotikas lietot, dzīvas vai nedzīvas, kādā daudzumā, kādās kombinācijās, kādas baktēriju sugas būtu jāizmanto… Apkopojot pētījumus par probiotikām, var pamanīt, ka daudzi nav bijuši kvalitatīvi, nav veikti korekti…Protams, tas nenozīmē, ka nevienam no probiotikām nebūs nekāda labuma!
Droši vien nekāda sliktuma arī nebūs, tad jau var dzert!
Dzert var, bet vai vajag izdot naudu, ko var neiztērēt? Probiotiku gadījumā efekts ir nosacīti 50 : 50. Var būt labums, bet var arī nebūt. Pagaidām vēl nav iespējams pateikt, no kā tas atkarīgs,. Protams, pētījumi ar probiotikām turpinās. Netiek noliegts, ka pozitīva iedarbība varētu būt, bet ir atzīts, ka vajadzīgi papildu klīniskie pētījumi, kas to patiešām apstiprina.
Par antibiotiku demonizāciju… Var jau būt, ka vienā sabiedrības daļā ir šāda attieksme. Taču viens ir skaidrs: zāles vajag lietot tad, kad tās nepieciešamas, un nevajag dzert, ja nevajag. Jebkuras zāles var kļūt par indi, nepareizi lietojot. Jāizsver pozitīvie ieguvumi un varbūtējie veselības traucējumi, kas minēti blakusparādībās, no kurām vemšana un caureja ir vienkāršākās. Taču ar tējiņām un tamlīdzīgiem dabas līdzekļiem pneimoniju neizārstēt.
Var secināt, ka antibiotikas ir vairāk izpētītas nekā probiotikas.
Pirmām kārtām antibiotikas ir zāles. Probiotikas pārsvarā ir uztura bagātinātāji. Tās ir divas dažādas produktu grupas, atšķiras arī to kvalitātes prasības. Uztura bagātinātājs pēc definīcijas ir pārtikas produkts parastā uztura papildināšanai. Tas neko neārstē, ir paredzēts vienīgi uztura papildināšanai. Antibiotikas ir pazīstamas kopš pagājušā gadsimta vidus un ir daudz vairāk pētītas. Probiotikas ir jaunums, un tās pārsvarā neuztver kā zāles.
Ar antibiotikām ir cita nelaime: dramatiski samazinās jaunu antibiotiku atklāšana, nekas būtiski jauns pēdējos gados pasaules tirgū nav parādījies. Arī tāpēc ir svarīgi tās lietot atbildīgi un neizniekot. Tās ir vajadzīgas, un mēs nezinām, kad un vai atklās kaut ko jaunu.
