To jūs darāt šeit, Bērnu slimnīcā? 1
Mēģinu sākt. Piemēram, esmu atbildīga par slimnīcas zāļu saraksta uzturēšanu. Nacionālais veselības dienests ir izstrādājis stacionāri lietojamo zāļu sarakstu, lai zāles būtu atbilstīgas – lētākās un efektīvākās katrā grupā. Izmantojot to, katra slimnīca veido savu listi.
Ja ir kādas zāles ārpus saraksta, ārsts raksta iesniegumu slimnīcas zāļu komitejai, kurā darbojos arī es, un skaidro, kāpēc viņam vajadzētu šādu medikamentu. Tad kopīgi izvērtējam. Mans uzdevums ir meklēt informāciju par šo medikamentu, par pētījumiem, vai tiešām ir tā, kā ārsts minējis, un lemt, vai pieļaut vai nepieļaut zāļu izmantošanu. Vairāk laika gribētu veltīt, veidojot zāļu saderības tabulas medmāsām par to, kurus preparātus drīkst ievadīt kopā vienā šļircē vai sistēmā un kurus nedrīkst, jo ir iespējama dažāda mijiedarbība – gan pieļaujama, gan nepieļaujama. Piemēram, nezinot, kā savstarpēji reaģēs divas aktīvās vielas, var veidoties nogulsnes – un zāles būs iztērētas bezjēdzīgi.
Kā notiek sadarbība ar ārstiem?
Piemēram, vismaz reizi nedēļā eju uz intensīvās terapijas nodaļas rīta sanāksmēm. Klausos, ko tur runā par pacientiem. Pagaidām vairāk klausos, bet dažreiz ārstiem kaut kas konkrēts nav bijis skaidrs par zālēm.
Jūsu postenis ir jauns?
Nevienā citā slimnīcā klīniskā farmaceita ar šādu papildus izglītību un tieši šādā amatā pagaidām vēl nav. Par to man ir jāsaka liels paldies profesoram Dzintaram Mozgim, jo viņš bija tas, kurš savulaik kā slimnīcas vadītājs pateica, ka šāds speciālists ir vajadzīgs, turklāt ļāva sākt strādāt, zinot to, ka šajā specialitātē ir tikai teorētiskas zināšanas un idejas, kā tam visam vajadzētu izskatīties.
Cik sen šeit strādājat?
Slimnīcā strādāju gandrīz 20 gadu. Kā klīniskā farmaceite – pāris gadu, kas būtībā nav nekas, jo šāda sistēma jāveido pilnīgi no nulles. Daudz mācos no ārzemju kolēģiem, jo tikai ar augstskolas izglītību, lai cik laba tā būtu, tomēr nepietiek. Tā ir jauna joma.
Kā man stāstīja kolēģe no Skotijas, pirms 30 gadiem, kad viņa sāka strādāt par klīnisko farmaceiti, arī tur tas bija jaunums. Sākumā viņa lūdza ārstiem atļauju pavadīt viņus vizītēs, skatīties, klausīties, ko runā. Tad sāka izteikt komentārus, kaut ko jautāt… Tā pamazām klīniskais farmaceits kļuva par daļu no sistēmas.
Mērķis, kāpēc šāds speciālists vajadzīgs, ir efektīvāka zāļu lietošana?
Tieši tā! Vislabākais ārsts nevar zināt, un viņam nav jāzina viss par zālēm – to vairāk pārzina klīniskais farmaceits. Protams, arī es nevaru zināt pilnīgi visu! Jāmeklē informācija, jālasa raksti. Izglītošanās process notiek nemitīgi.
Ārsti, protams, arī izglītojas un pārzina savas jomas jaunumus. Es no viņiem varu daudz ko mācīties, brīžiem pat vairāk nekā viņi no manis, piemēram, ja runa ir par pieeju pacientiem.
Kāpēc īpašu uzmanību pievēršat intensīvās terapijas nodaļai?
Tā bija nodaļas ārstu iniciatīva, bet arī man pašai ir jautājumi, kas interesē vairāk – kā jebkurā profesijā. Ja par zālēm, tad galvenokārt par antibiotikām, ja par profiliem, tad par intensīvo terapiju un ķirurģiju. Intensīvā terapija ir vissarežģītākā, tur nonāk vissmagākie pacienti. Zviedru kolēģi stāsta, ka neļauj jaunam klīniskajam farmaceitam vienam pašam strādāt intensīvās terapijas nodaļā, pediatrijā un ķirurģijā, jo tā ir ļoti komplicēta joma, kurā nepieciešamas papildu zināšanas un prakse. Ideālā variantā tas notiek pieredzējuša kolēģa vadībā.
Kāda ir zāļu lietošanas atšķirība bērniem un pieaugušajiem?
Bērni nekādā ziņā nav mazi pieaugušie! Zāļu lietošana bērniem noteikti ir sarežģītāka, kaut vai no tāda skatpunkta, ka bērns skaitās līdz 18 gadiem. Tātad pacients var būt priekšlaikus dzimis mazulis, zīdainītis, mazs bērns vai pusaudzis. Ļoti dažādas kategorijas kaut vai no fizioloģiskās attīstības.
Turklāt bērniem daudzas zāles nav piemērotas, jo ļoti ilgu laiku, veicot jaunu medikamentu izstrādi, pētījumus ar bērniem neveica.
Acīmredzot tas nebūtu ētiski!
Tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, vai ir ētiski veikt zāļu klīniskos pētījumus ar bērniem, no otras puses, vai ir ētiski dot zāles, kas nav pārbaudītas bērniem?
