Sirsniņmāju modernizācijai līdzekļi jāmeklē pašiem 21
Pēc tam kad “Latvijas Avīze” rakstīja, ka pilsētu un ciemu teritorijās individuālās kanalizācijas sistēmas, arī sirsniņmājas, būs jāreģistrē un jāpārveido atbilstoši vides prasībām, daudzi lasītāji sašutuši zvanīja uz redakciju, saskatot šajā nodomā valsts un veiklu biznesmeņu vēlmi iedzīvoties. Tostarp arī mums ziņoja, ka Līvānos situācija ir pavisam katastrofāla – pilsētas centrā par vienīgo bezmaksas tualeti veikalā “Maxima”, kuru izmantoja “tantiņas”, lai vismaz reizi dienā apmeklētu labierīcības, tagad jāmaksā, bet pilsētas vadība domā tikai par atpūtas soliņu ierīkošanu, nevis sirsniņmāju pieslēgšanu pie centralizētās kanalizācijas.
Izrādās, situācija šajā Latgales pilsētā nav tik bēdīga. Veikalā “Maxima” par tualeti tiešām jāmaksā 20 centi, taču turpat pāri ielai ir “Rimi”, tur tualetes joprojām ir pieejamas bez maksas. Arī sirsniņmājas vismaz pilsētas centrā nav nemaz tik viegli ieraudzīt. Sausās āra tualetes vairāk meklējamas tuvāk pilsētas robežām, kur iemītnieki lielākoties ir pensijas gados un dzīvo nerekonstruētās koka ēkās. Situācija līdzīga kā jebkurā citā Latvijas pilsētā.
“Savā mājā nevienu nelaidīšu!”
“Kas vēl nebūs! Ja nāks pārbaudītāji un liks maksāt, es sirsniņmāju nedomājot nojaukšu! Tāpat tur turu tikai dārza instrumentus. Tā ir noliktava! Ja ir vajadzība, eju mājās, tā man aiz dzelzceļa desmit minūšu gājienā,” sašutusi teic Līvānos vasarnīcu teritorijā sastaptā Alevtina. Viņas dārza māja, divstāvu ķieģeļu ēka, uzbūvēta tā saucamajā Dubnu viensētu mikrorajonā, kur pagaidām nav nodrošināta pilsētas kanalizācija, tāpēc privātmāju iedzīvotāji izlīdzas kā nu kurš. Kāds pagalmā aiz kāpostiem un dillēm uzslējis tradicionālo sirsniņmāju, cits, bagātāks, izbūvējis lokālu kanalizācijas sistēmu ar septiķi.
Jāņa ielā, turpat netālu, sirsniņmājas gan velti meklēt, katrai savrupmājai izbūvēta vietējā kanalizācijas sistēma. “Sākumā bija runa, ka varētu pievilkt pilsētas centralizēto kanalizāciju, bet mūsu rajons nolēma atteikties. Jo mums katram jau sava sistēma izbūvēta. No sākuma viņi uzliek asfaltu, ko 30 gadu gaidījām, un tad izdomā kanalizāciju būvēt. Ar kuru galu pašvaldība domā? Es negribu, ka manā mājā tagad nāk sveši cilvēki un visu skatās,” teic trešās mājas iemītniece. Kanalizācijas sistēma ēkā izbūvēta jau pirms trīsdesmit gadiem. Divas reizes gadā bedre tiek tīrīta. Mašīnas izsaukšana par reizi maksājot tuvu 100 eiro. “Veļasmašīna, trauku mazgāšana, dušas, viss ūdens iet uz krātuvi,” teic saimniece, kas ar bažām gaida ateju reģistratorus. Par tiem pagaidām dzirdētas tikai baumas un skaidrības nekādas.
Anatolijs, redzot svešus cilvēkus uz savas ielas, pārtrauc rūcināt zāles pļāvēju un, vaicāts par sirsniņmāju, atsmej, ka viņam ir civilizācija – tualete mājā un kanalizācija tiek savākta betonētā bedrē. “Skat, re, kur mana lūka. Mašīna divas reizes pa gadu piebrauc, mums, divatā dzīvojot, jau nav daudz. Par vienu izvešanas reizi jāmaksā 17 eiro.” Anatolijs gribētu pieslēgties centralizētajai kanalizācijas sistēmai, taču līdz šai pilsētas daļai tā nav ievilkta. Viņu nebiedē iespējamais izmaksu pieaugums – “pirms tam dzīvojām pilsētā un katru mēnesi maksājām par kanalizāciju. Te arī samaksātu. Tas ir labāk nekā mocīties kā tagad”.
Jelgavas ielā pie necila koka namiņa ar 56. numuru puķu dobi ravē Terēzes kundze. Viņai, tāpat kā Anatolijam, tualete ierīkota mājā un kanalizācija tiek savākta betonētā bedrē, bet, lai pieslēgtos centralizētajai kanalizācijai, ar 180 eiro pensiju ir pārāk maz. “Es nezinu, vai man ir hermētiska vai ne, bedre būvēta jau padomju gados, kā visiem. Bet maksāt 500 vai 600 eiro par pieslēgšanos pie pilsētas trubas man ir pārāk daudz. Tā ir laupīšana!” Kundze rāda, ka kaimiņi arī nav pieslēgušies, jo pensijas ir mazas. Par kanalizācijas izvešanu viņai jāmaksā 11 eiro.
