Sirsnīgi par savējiem: atvērta Otomāra Kalpiņa grāmata 0
“Zvejnieks ir līdzīgs kaķim: kaķi met kaut vai mājas jumtam pāri, vienmēr viņš kritīs tikai uz kājām,” raksta Ragaciema jūras karalis Otomārs Kalpiņš savā atmiņu grāmatā “Sāļumā”.
Un viņš patiešām izrādījās īsts sava laikmeta “kaķis” – Otomāra atmiņas, pierakstītas kantorgrāmatās un noglabātas svešām acīm nepieejamā mājas stūrī, nu kopā ar mūžībā aizgājušo, taču neaizmirsto autoru atkal ir “uz kājām”.
27. septembra vakarā varenajā Lapmežciema tautas namā Otomāra Kalpiņa grāmata tika godināta prāvā ļaužu pulkā – par spīti solītajai vētrai bija gan vietējie, kas pazina vai dzirdēja par Otomāru, gan Rīgas un citu pilsētu viesi.
Daži Rīgas grāmatu varoņi varētu tikai apskaust tik lielu piekrišanu, kādam ir Otomāram vietējo vidū: pilna zāle un ilgas saviesīgas sarunas pēc uzrunu un pateicību daļas, sirsnīgas jūras dziesmas skandējošs sievu koris, ar interesi noskatītas divas dokumentālas īsfilmas par 20. gadsimta jūrniecību un zveju – Astras Zoldneres godalgotā “Jūras nauda” (2013) par dzīves svinēšanu Kurzemes piekrastē un etnogrāfisks materiāls par kādu Igaunijas zvejniekciemu (1940), kad vēl zvejniecības tradīcijas bija dzīvas, īsi pirms tās sāka pārvērst lielvalstu ambīcijas – tāda varēja izskatīties arī Otomāra Kalpiņa bērnība!
Igauņu filmiņa, ekskluzīvi iegūta Tartu un “Sāļumā” sastādītājas, kuratores Rudītes Kalpiņas nogādāta pie mums, likās labs ievads tam seno laiku fotogrāfiju materiālam, kas ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Lapmežciema pagasta muzeja gādību ir arī grāmatā. Ģimenes pusdienu reizes pie liela saimes galda, darbs ar zivju vēršanu, kūpināšanu un pats zvejas process kā neaizmirstama, nu jau gandrīz vai par maģisku kļuvusi seno laiku leģenda.
Lai gan jūrā smelt materiālās vērtības valstij sanāk arvien mazāk, jātic, ka atmiņu pieraksti un muzeju krājumi glabā daudz tāda zelta, kas, Blaumaņa vārdiem runājot, ir pati tauta.
