Uzlādēt baterijas 0
Ir mēģinājumi, izrādes un vēl papildu darbi, tāpēc ļoti grūti ietrāpīt noteiktās nodarbībās sporta klubā. Par ideālu veidu, kā uzturēt sevi formā, uzskatu skriešanu, jo to kā klucīti varu brīvi iebīdīt saspringtajā dienas grafikā, kur ir vieta un gribēšana. Cenšos skriet vismaz divreiz nedēļā.
Jau otro gadu Dailes teātra komandas sastāvā piedalījos Stipro skrējienā. Patīk, ka tur nav laika domāt par blakuslietām, jo pastāvīgi jākoncentrējas uz šķēršļu pārvarēšanu. Prāts lieliski atbrīvojas. Pēc skrējiena fiziski jūtos izsmelts, toties emocionāli – kārtīgi uzlādējies. Jes, man un komandai tas izdevās! Šāds atspēriens pavasarī ir tieši laikā, jo tuvojas sezonas beigas teātrī un iekšējās baterijas ir krietni patukšotas. Katra sportiska izdošanās ir mazs atspēriens.Mani ir iedvesmojuši ielu vingrotāji. Reizēm aizeju uz stadionu pie stieņiem un pavingroju.
Ziemā, kad ir laiks, trenējos kikboksā. Tagad esmu pārtraucis, jo vasarā gribas sportot svaigā gaisā, nevis telpās. Kikbokss lieliski trenē izturību. Atstrādāju kombinācijas pārī, situ pa maisu, līdz viss – nav spēka! Pienāk treneris un mudina: “Vēl ir laiks, aiziet, saņemies!” Pārvarot lūzuma brīdi, enerģija atgriežas. Kad teātrī ilgajos mēģinājumos šķiet, ka vairs neko nespēju, atceros kikboksu un zinu – varu gan!
Pārvarēt slinkumu
Fiziskai un emocionālai labsajūtai man noteikti nepieciešamas fiziskās aktivitātes. Kad bijis labs treniņš, pārņem patīkams nogurums un pilnīgs miers, visi stresi atkāpjas. Protams, reizēm jūtos nomākts un negribas neko darīt. Labākās zāles ir pārvarēt slinkumu un doties sportot. Pašsajūta vienmēr uzlabojas.
Arī slikts laiks nav šķērslis. Reiz, kad ciemojos pie mammas Tukumā, sarunāju ar draugu Andri, ka katru vakaru kopā skriesim, lai uzturētu fizisko formu. Kādudien lija, bija nepatīkams laiks. Braucu pie Andra, pārliecināts, ka šoreiz skrējiens jāatceļ. Nepaspēju pat atvērt muti, kad viņš iesvieda man rokās vējjaku, teikdams: “Nu, Mārča, uz priekšu!” Sākām skriet pa lietu, un izrādījās – nekādas vainas, lietus lāses pat patīkami atvēsināja. Mājās atskrējām viscaur slapji, bet ļoti priecīgi, ka, spītējot laikapstākļiem, esam to izdarījuši.
Pieņemt sevi
Līdz vidusskolas pēdējai klasei man ļoti nepatika čirkainie mati, tāpēc nēsāju īsu griezumu. Kad studēju akadēmijā, daudzi čaļi atlaida matus līdz pleciem. Labi, lai iet, paskatīsimies, kas man uz galvas darīsies, Izauga… mikrofons! Daudzi uz mani skatījās kā uz devīto pasaules brīnumu, daži gribēja matus apčamdīt. Tolaik sapratu, ka patiesībā tie ir interesanti un forši, ar tiem esmu atšķirīgs un pamanāms. Reiz pirms Prāta vētras koncerta sarunāju tikties ar Gintu Andžānu, pie kura bija manas biļetes, taču tur bija nenormāls pūlis, telefonsakari traucēti, nekādu cerību vienam otru atrast. Jau grasījos pirkt biļetes no kāda puiša, kad pēkšņi izdzirdēju: “Počiņ!” Ginta draudzene pūlī bija pamanījusi manu mikrofonu.
Vasarā matus apgriežu, jo tos ir grūti savākt, tie mazliet traucē manam aktīvajam dzīvesveidam un ūdensprieku baudīšanai. Teātra frizieres gan centās atrunāt: “Beidz, mati taču ir tava vizītkarte!” Tā tiešām ir, bet aktierim jābūt mainīgam. Tagad gribu izbaudīt īso matu periodu, vasaras beigās, visticamāk, atkal atlaidīšu čirkainos.
Apciemot bērnības vietas
Tukums un Alūksne man ir ļoti īpašas vietas, jo tur pavadīta lielākā daļa bērnības, pazīstama katra ieliņa un nostūris. Tur pašas no sevis rodas pozitīvas izjūtas, pārņem patīkams miers. Atceros, kā, puika būdams, augām dienām dzīvojos pie Alūksnes ezera laipām – ūdenī iekšā un ārā! Arī tagad patīk turp aizbraukt kaut uz stundiņu, nopeldos – un kļūst tik labi!
Kad iestājas morālais sagurums, braucu uz Tukumu pie mammas. Pirmais, kas mani tur sagaida, pilnīgi trīcot no laimes, ir suņu meitenīte Brenda. Mazs un ļoti mīļš ķipars. Ar savu ierašanos iepriecinu mammu, un arī pašam ir liels prieks par tikšanos. Kreņķus atstāju Rīgā. Tukumā jūtos bezrūpīgs un mierīgs, gandrīz kā bērnībā.
Izvicināt izkapti
Ciemojoties pie mammas Tukumā, ar lielāko prieku izpļauju mājas apkārtni. Tas ir mans sirdsdarbs, jo beigās ir tik patīkami ieraudzīt – viss skaisti nopļauts, līdzens! Tagad ir trimmeris, bet agrāk pļāvu ar izkapti. Tad gandarījums par paveikto darbu ir lielāks, jo to nav izdarījusi tehnika, bet gan es pats ar savām rokām un kustībām. Esmu gan radījis citiem prieku, gan kārtīgi pasportojis. Ja pieejama izkapts, vienmēr izmantoju iespēju to kārtīgi izvicināt.
Satikt draugus
Dzīvē svarīgi ir atrast labu, sirsnīgu un patiesu draugu, ar kuru vari dalīties priekos un bēdās. Man ir veicies iegūt vairākus. No studiju laikiem ir uzticams gangs (no angļu val. – banda), ko veido kursabiedri Inita Dzelme un Artūrs Dīcis, kā arī bērnības draugs Andris Kalniņš. Ko tik’ visu kopā esam darījuši! Braukuši uz pasākumiem, svinējuši svētkus, podus gāzuši. Esam cits citam arī kādu skarbāku vārdu pateikuši, taču beigās draudzība vienmēr izrādījusies stiprāka par konflikta iemeslu. Ir arī citi labi draugi, kurus varu neredzēt pat gadiem ilgi, bet satiekoties nav jūtams, ka tik daudz laika paskrējis. Kopā ir ļoti labi, sarunas raisās pašas no sevis. Esmu sapratis, ka patiesi draugi vienmēr emocionāli paceļ.
