Sirsnīgais adrenalīna mednieks. Aktiera Mārtiņa Poča labsajūtas avoti 0
Aktieris Mārtiņš Počs izpelnījies televīzijas skatītāju simpātijas kā mazliet neattapīgais, taču bezgala sirsnīgais Juris no mobilo sakaru operatora Tele2 reklāmas miniseriāla, kurš vienā no pēdējām epizodēm vairākkārt mulsi mēģina bildināt skaisto Zani. Viņš ir Dailes teātra aktieris, filmējies arī kino – atveidojis basketbolistu Visvaldi Melderi mākslas filmā Sapņu komanda 1935. Par Mārtiņa vizītkarti kļuvuši čirkainie, kuplie mati, tāpēc, ierodoties uz interviju, viņu sākumā nepazīstu – nupat viņam tie nogriezti. Mārtiņš atklāj, kāpēc izšķīries par šādu soli, un stāsta, kādi ir viņa prieka un labsajūtas avoti.
Izdarīt pēc iespējas labāk
Nekas nevar aizstāt prieku, kas rodas pēc labi padarīta darba. Visbiežāk to piedzīvoju pēc vadītajiem pasākumiem, ja zvaigznes veiksmīgi sakritušas: bijis labs laiks, atsaucīga auditorija, man viss izdevies, un pasākumā viss ritējis bez aizķeršanās. Vienalga, vai tā ir korporatīvā ballīte, sporta spēles vai mūzikas festivāls, esmu viens no galvenajiem zobratiem, lai viss kustētos uz priekšu, kā nākas. Man jāspēj zibenīgi reaģēt uz scenārijā neparedzētām situācijām. Piemēram, ja kavējas kāds, kuram tūliņ jāuzstājas, jādomā, ko tikmēr piedāvāt skatītājiem, lai viņi pat nenojaustu, ka noticis kāds misēklis! Šādos brīžos ir baigais adrenalīns, bet, ja ar pēkšņo pārbaudījumu veiksmīgi tieku galā, gandarījums beigās ir divkārtīgs. Mājās braucot, atmiņā vienmēr uzzibsnī spilgtākās epizodes un gribas smaidīt: o, tas gan bija foršs brīdis! Saspringta situācija, tomēr veiksmīgi tiku galā!
Esmu uzrunājis gan desmit, gan vairākus simtus skatītāju. Ja izdodas gūt atsaucību un ielīksmot, saņemu spēcīgu pozitīvās enerģijas lādiņu.
Teātrī man labi padarīta darba izjūta ir diezgan reti, jo esmu ļoti paškritisks. Kaut gan viss parasti izdodas labi, vienmēr atrodu, kur sev piesieties. Tas, šķiet, nav slikti, jo mudina sniegumu aizvien uzlabot.
Priecāties par citu laimi
Vienmēr pārņem siltas izjūtas, uzzinot par priecīgiem notikumiem kolēģu un draugu dzīvē, it īpaši, ja sākusi veidoties jauna ģimene vai pieteicies bērniņš. Redzot, ka meitenei parādījies grūtnieces vēderiņš, un saprotot, ka tur aug maza dzīvībiņa, atplaukstu smaidā.
Man ļoti patīk bērni. Komunikācija ar viņiem sagādā prieku, jo viņi ir tik patiesi. Kad kolēģa Daiņa Grūbes mazā Reiniņa pienāk, iedod roku un sirsnīgi pasaka: “Sveiki!” – kā par to var nepriecāties?! Pašam bērnu vēl nav, bet par to neiespringstu. Visam savs laiks.
Piedzīvot adatiņas
Allaž ir prieks izmēģināt ko jaunu, vēlams, aktīvu un mazliet ekstrēmu, jo man patīk adrenalīns. Piemēram, pērn pirmoreiz lidoju Aerodiumā. Fantastiskas sajūtas! Izmēģināju sērfošanu. Divreiz izdevās noķert vilni un pavizināties uz tā nenokrītot! Pārbaudīju spēkus arī vindsērfingā. Super! Pirms pāris gadiem izmēģināju veikbordu jeb braukšanu uz dēļa aiz motorlaivas. Pēc tam arī kabeļveikbordu, kur braucēju velk nevis laiva, bet gan starp diviem ūdenstilpnes malās esošiem stabiem vairāku metru augstumā novilkta trošu sistēma, ko darbina elektromotors. Tas mani ir ļoti aizrāvis.
Dienās, kad gaidāms jauns izaicinājums, jūtos tā, it kā sēdētu uz mazām adatiņām. Ne tikai kad grasos izmēģināt kādu sporta veidu, bet arī pirms pirmizrādēm un pasākumiem. Uh, iekšā tik patīkams satraukums, nevaru sagaidīt! Protams, reizēm piezogas bailes, kuras jāpārvar. Taču, kad ir sperts pirmais solis, piemēram, esmu uzkāpis uz dēļa vai pateicis dažus vārdus mikrofonā, uztraukums atkāpjas un sāku procesu baudīt.
