Sirreālu rindiņu virknējumi 0
Mūkusalas Mākslas salonā līdz 19. janvārim apskatāma Ivara Grāvleja fotogrāfiju izstāde “Outlet”, ko kūrējis Tomass Pārups. Savukārt līdz decembra vidum galerijā “Careva Contemporary” bija aplūkojams vēl kāds Grāvleja projekts ar nosaukumu “Shopping Poetry”. Abas izstādes var uzlūkot kā atšķirīgus sociālus projektus, kuros Grāvlejs sev ierastām “metodēm” identificē mūsdienu patērētājsabiedrības dažādās iezīmes, kas atklājas caur sociāli atšķirīgām grupām, to vēlmēm un iespējām.
Atšķirīga laika, telpas un situāciju sintēze
Ivara Grāvleja radošā prakse aizvien bijusi kontroversiāla un izaicinoša, gan drosmīgi, gan bezkaunīgi norādot uz dažādām sabiedriskām parādībām, bieži vien par vienu no saviem galvenajiem instrumentiem izmantojot skatītāja šokēšanu.
“Pēc labākajām Grāvleja tradīcijām” šāda mākslinieka valoda turpināta arī šoreiz, lai arī ne gluži šokējot, bet, kā noprotams pēc atsevišķām izstādes recenzijām (Santa Hirša, “KDi”, 13.12.18.), arī dažu apmeklētāju (ko pieredzēju klātienē) komentāriem, tā spējusi kādā veidā nokaitināt, šo gan vairāk attiecinot uz izstādi “Outlet”.
Mūkusalas salona otrajā stāvā iekārtota izstāde ar Grāvleja deviņdesmitajos gados veidotu foto sēriju, kur fiksēti cilvēki no tiem sabiedrības slāņiem, par kuriem pierasts teikt – sociāli degradējušies. Bildēs tvertas epizodes ar personāžiem visbiežāk alkohola reibumā un, kā “pieklājīgi” vēsta izstādes pieteikums, tad “/../ par spīti dažādiem ārējiem apstākļiem – piemēram, sociāliem un ekonomiskiem, – ikdienas dzīvē [viņi – A. S.] ir spējuši ieviest prieku un jautrību.”
Šeit ir kāds indivīds, kas ar seju iegāzies krūmā, te arī pārītis, kas sēž kādā dzertuvē, cilvēki, kas pie Centrāltirgus pārdod dažādus “krāmus”, ir arī dažas skaistules izteikti seksīgos tērpos, atdarinot popdīvas.
Tomēr, izstādes kontekstā meklējot jaunu pieeju šo attēlu vēstījumam, tie, paplašinot nozīmi, papildināti ar pazīstamu un dārgu modes zīmolu nosaukumiem, kombinējot dažādus brendus un zināmus vārdus it kā humorīgos virknējumos.
Piemēram, divu pudeles brāļu portreta paraksts vēsta, ka sponsoru stratēģija nāk no degvīna izplatītāja “Smirnoff”. Kombinācijas veidojas sirreālas, ironiskas un reizē skarbas. Šādu it kā nesavienojamu situāciju sintēzi it bieži varam vērot arī sociālajos tīklos, kur pierasts pasmieties par atšķirīgajām kultūru iezīmēm vai sociālo kārtu atšķirīgām uzvedības normām. Tādēļ, no vienas puses, šāds mākslinieka piegājiens raisa jautājumus, kāds tieši bijis mērķis šādām kombinācijām un vai tas nav pārāk bērnišķīgi savā izpildījumā.
Deviņdesmito gaisotne
Jāatgriežas pie fakta, ka fotogrāfijas, ko tagad skatām jaunā kontekstā, ir tapušas deviņdesmito gadu gaitā un savā veidā reģistrējušas tās parādības, ko ieviesa politiskās un ekonomiskās jukas. Tiem, kuri pieredzējuši šo laika posmu, tas noteikti ierakstījies atmiņā jau gluži kā ikonisks ar visām tām absurdajām un nejēdzīgajām situācijām, ar kurām sabiedrība tika konfrontēta.
Dēkaiņi, blēži, entuziasti, urbānās utopijas, finanšu svārstības un pāri visam – centieni aizpildīt padomju laikā izjusto Rietumu pasaules populārās kultūras deficītu.
Grāvleja fotogrāfijas ir dokumentālas liecības šai ainai, lai gan aptver tikai konkrētu sabiedrības daļu, kas gan finansiālu, gan sociālu iemeslu dēļ palikusi ārpus dalības lielajā skrējienā pēc visiem iespējamiem labumiem, ko sniedz kapitālisms un pirktspēja.
Tomēr, novērojot savus varoņus, fotogrāfs ir izvēlējies izcelt aspektus, kas netieši vieno tos ar viņiem nepieejamo dārgo zīmolu kultūras patēriņu. It bieži bildēs varam novērot, ka apģērbu rotā kādi pazīstamu zīmolu nosaukumi, bet, saprotams, drēbes nav iegādātas šo megabrendu veikalos.
Izstādes kurators Tomass Pārups raksta, ka, izvairoties no pārnopietniem un dogmatiskiem vēstījumiem, ar šādu piegājienu Grāvlejs it kā romantizē šos personāžus. Tā varētu domāt, tomēr tāds apgalvojums liekas mazliet naivs, un šādā Grāvleja metodē tomēr gribētos saskatīt kādu tiešāku mērķi, kas, pāri visām tām trūcīgajām iespējām, ko raksturo šo cilvēku ikdiena, pārējai sabiedrības daļai norādītu uz nejēdzībām, pēc kurām alkstam un kuras nosaka mūsu uzvedības normas, kas patiesībā nav tālu no tā, kā dzīvo konkrētie Grāvleja fotogrāfiju varoņi.
Iepirkšanās dzeja
Pārdomu kontekstā šeit gribējās arī atzīmēt otru Grāvleja izstādi “Shopping Poetry”, kas ir projekta, ko mākslinieks sāka 2012. gadā Vācijas pilsētiņā Šopingenā, turpinājums. Fotogrāfijas šeit veidotas pēc principa, ka mākslinieks veikalā izvēlas vairākus cenu kategorijā lētus produktus un tos uz kases lentes izkārto secībā, kādā vēlas, lai tie tiktu reģistrēti iepirkuma čekā.
Tā rezultātā čekā nodrukātais veido sirreālu rindiņu virknējumu, ko Grāvlejs nodēvē par iepirkšanās dzeju. Projekta inspirācija bijuši viņa novērojumi tam, ar kādu interesi un patiesu iedziļināšanos cilvēki “lasa” savus iepirkumu čekus, lai pārliecinātos, vai viss ir korekti un atbilst cenām, kas piefiksētas iepērkoties un galā reģistrētas norēķinoties.
Mākslinieks ironizējot teic, ka šī “literatūra” tiek lasīta ar tādu degsmi, ar kādu varētu tikt lasīti filozofiski traktāti. Šo darbu pozicionējums manā prātā raisa līdzības ar “izpārdotuves” fotogrāfijām Mūkusalas Mākslas salonā un tām ikdienas situācijām, kurām mēs visi esam pakļauti vai, precizējot, pakļaujamies, apstākļu spiesti, vai vēlmē tuvoties kādiem ideāliem. Banalizējot un ironizējot Grāvlejs tver un fiksē šīs nesakarības, un te nu tās ir mūsu priekšā abās izstādēs.
