Sirpis un āmurs. Un arī nagla 0
Lasītāji varbūt atcerēsies pērn aprakstīto gadījumu ar Eiropas Komisijas mītnē izvietoto plakātu, kurā bija attēlota dažāda simbolika un kuru pieprasīja aizvākt tajā redzamā sirpja un āmura dēļ. Austrumeiropas valstīs tas saistās ar pagātnē labi iepazītu totalitāru režīmu.
Sirpis un āmurs bija PSRS emblēma, kas iemiesoja melus par darbaļaužu varu un strādnieku šķiras un zemniecības nesatricināmo savienību. Vakareiropā šis simbols galvenokārt ienāca ar kādreiz ietekmīgo Maskavas balstīto kompartiju starpniecību. Protams, tiem, kas joprojām izmanto minēto simbolu, piemēram, kreiso arodbiedrību rīkotajās demonstrācijās, ir visai vāja nojausma par tā boļševistisko izcelsmi.
Turpretī Francijas Komunistiskās partijas (PCF) – Rietumeiropā vienīgās vēl kaut cik ietekmi saglabājušās un nopietni ņemamās kompartijas – vadība šo vēsturi zina ļoti labi. Bet mūsdienās tā drīzāk ir apgrūtinājums. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc PCF savos valsts mērogā izplatītajos materiālos un pasākumos nu jau kādu laiku cenšas no sirpja un āmura sloga pamazām atkratīties. Nupat partijas kongresā PCF galva jeb nacionālais sekretārs Pjērs Lorāns (avīzes “L’ Humanite” bijušais galvenais redaktors) ierosināja nomainīt minēto simbolu uz biedru kartēm pret uzrakstu “Eiropas kreisie”.
Ierosme gan sastop vecās raudzes biedru pretestību, jo daudzu uztverē sirpis un āmurs kļuvis neaizstājams, kā šodien saka, “brends”. Šis strīds tomēr apliecina, ka pat franču komunisti vismaz daļēji grib atbrīvoties no savas vēstures lūžņiem.
Latvijā sirpis un āmurs kā simbols nav aktuāls. Mūsu politiskajā ainā šī fikcija gluži idejiski ir tuva varbūt vienīgi Latvijas Sociālistiskajai partijai, kas nesen “precizēja” savu devīzi uz “Varu darbam, nevis kapitālam” agrākās “Varu tautai, nevis kapitālam” vietā. Jo, kā pareizi paskaidroja Alfrēds Rubiks, no marksisma viedokļa vienotas tautas nemaz nav, bet ir strādnieku šķira un kapitālistu šķira. Nekonsekvenci rubikiešiem nevar pārmest, ja vien par tādu neuzskata LSP iekļaušanos zināmu kapitālistisko aprindu visnotaļ lolotajā “Saskaņas centrā”. Tomēr maza idejiska nesaderība netraucē. Turklāt sociālisti jeb vakardienas komunisti, cik noprotams, arvien pieturas pie savu priekšteču nostājas, ka 18. novembra Latvija ir buržuāzisko nacionālistu un Rietumu imperiālistu izgudrojums. Pēteris Stučka jau 1918. gadā paziņoja, ka latviešu proletariāts un darba zemniecība pieprasa Latvijas pievienošanos Krievijai, ar kuru tā saistīta ciešām saitēm. Kaut ko atgādina arī vēlāk – 60. gados – izvērstā kampaņa, kurā viena no nostādnēm bija, ka padomju Latvijā “krievu valoda nav svešvaloda”. Minētos uzstādījumus “SC” ir pielāgojis savai politikai, tāpat kā priekšvēlēšanu lozungus, kuru īstenošana nozīmētu valsts bankrotu, un pēc tam paziņot – tā kā esam rupji atgrūsti no koalīcijas, kopā ar “mūsu vēlētāju” iesaistāmies referendumā par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Var kā “Saskaņa” uzdoties par partiju, kuras “vērtības, mērķi, uzdevumi un politika sakrīt ar Eiropas sociāldemokrātijas ideoloģiju”, lai pēc tam pilnīgi pretēji šai ideoloģijai biedētu publiku, ka Latvijai eirozonā būs jāsedz grieķu un pārējo parādi.
Nu arī latviskā informācijas telpa tiek piepildīta ar apcerēm, kas pēc noskaņas ir visai tuvas atziņai, ka PSRS sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Vienīgi jāatceras – to tuvināja pašas lielvalsts politika, kurai varētu atbilst teiciens: ja vienīgais darbarīks ir āmurs, viss sāk izskatīties pēc naglas.
Varbūt no zināmām pozīcijām raugoties, tā izskatās arī Latvija un visa pasaule, ko tomēr būtu vērts uzlūkot citādi. Lai netrāpītu sev pa pirkstiem.
