“Sirmas sieviņas četratā dalījušas mašīnā atrastu cepumu” – stāsti no Ukrainas 0
Natalka Homenko-Pozņaka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par varoņiem nepiedzimst. Šo ne reizi vien dzirdēto frāzi bieži atceras, kad runā par karu vai citām ekstremālām situācijām. Tieši šādās situācijās, atrodoties uz robežas starp dzīvību un nāvi, izpaužas cilvēka patiesā būtība.
Par to, kas notiek Ukrainā, reiz pēc uzvaras rakstīsim kā par varoņu laiku. Tādēļ, ka tādas vienotības, solidaritātes, savstarpējās izpalīdzības un ticības uzvarai nav bijis kopš Cieņas revolūcijas. Tikai toreiz mēs stāvējām pretī vienam tirānam, kas sazadzies, un pakalpiņiem savā valstī, bet tagad Krievijas ordai, kas nolēmusi mūs atbrīvot, nolīdzinot līdz ar zemi mūsu mājas, slimnīcas, dzemdību namus, nogalinot mierīgos iedzīvotājus, slīgstot asiņainā marodierismā. Vienkārši tādēļ, ka viņiem tā sagribējies.
Šeit tikai trīs nelieli piemēri no lielās un sarežģītās ukraiņu pretošanās Krievijas teroram.
Kara pirmajā dienā ievērojamā ukraiņu komponista Igora Pokladas (viņa dziesmas kādreiz dziedāja visa PSRS) ģimene izrādījās nogriezta no civilizācijas Kijivas kūrortpiepilsētā Vorzeļā. Pirmajās agresijas stundās, kad krievi centās izsēdināt desantu kaimiņos Gostomeļas aerodromā, kur dažas dienas vēlāk okupanti nodedzināja pasaulē lielāko transporta lidmašīnu AN-225 “Mrija”, šķita, ka karstās dienas varēs pārlaist mājas pagrabā. Tomēr jau nākamajā dienā ienaidnieka tehnika ar “atbrīvotājiem” parādījās Vorzeļas ielās – šis un tuvējie ciemi bija jau okupācijas zonā.
“Kādreiz uzskatīju, ka kaut kādi ikdienišķi notikumi var sadalīt dzīvi divās daļās – pirms un pēc. Toreiz vēl nezināju, kas ir karš… Tagad jau es dzirdu gaisa trauksmes sirēnu, un man vairs nav bail. Tādēļ, ka no tanku un mīnmetēju šāvieniem, no “gradu” un “smerč” svilpoņas, kad nodreb visa apkārtne, ir patiešām bail. Bail, kad šie nelieši iet garām ar automātiem, tēmējot uz tavu māju. Bail, kad naktī klausies, vai elpo tavs vīrs un māte, jo pilnīgi zaudējuši spēkus,” vēlāk soctīklos uzrakstīja komponista sieva Svetlana Poklada.
Gandrīz divas nedēļas viņi nodzīvoja savas mājas pagrabā bez sakariem, elektrības un siltuma, turpinoties nepārtrauktām apšaudēm. Svetlana, viņas 84 gadus vecā māte, Igors Dmitrijevičs, kas decembrī nosvinēja 80. jubileju, un divi suņi. Līdz žurnālisti iezvanīja trauksmi un pie viņu logiem piestāja Konstantīns Kastutisovičs, kurš, riskējot ar dzīvību, izkļuva caur ienaidnieka posteņiem, un izveda viņus uz daudz drošāko Kijivu.
Tagad Svetlana sauc Kostju par Eņģeli. Viņš – tas ir atsevišķs stāsts, kas pelnījis veselu romānu. Konstantīna tēvs ir lietuvietis, viņš pats – Kazahstānas pilsonis, pirms trim gadiem pēc vēlēšanām bija spiests bēgt uz Ukrainu. Pokladu izglābšana kļuva par sākumu viņa voluntiera misijai Vorzeļas un citu apdzīvoto vietu iedzīvotāju glābšanā.
Kopā ar Svetlanu, kas uzņēmusies procesa koordināciju, viņš praktiski katru dienu, riskējot ar dzīvību, ved cilvēkus ārā no okupētajiem rajoniem. Bet tiem, kas paliek, ved produktus, barību dzīvniekiem, kas arī kļuvuši par okupācijas upuriem. Katrs brauciens var izrādīties pēdējais – šajā laikā nomainītas četras automašīnas, kuras sacaurumojušas lodes un šķembas. Taču viņš turpina braukt, jo cer vēl kādu izglābt no tās elles, kādu radījuši “atbrīvotāji”. Tādēļ, ka redzējis, kā sirmas sieviņas četratā dalījušas mašīnā atrastu cepumu. Redzējis pilsētu ielās nogalinātos un no bada mirušos, kurus nav kam apglabāt. Un vēl daudz ko citu redzējis.
Pirms kara Olesjai nebija medicīniskās izglītības. Ar pirmo ievainoto nācās saskarties Maidanā, kad 2014. gada februārī sākās neapbruņoto protesta dalībnieku apšaušana. Pēc tam viņa nokļuva vienā no pirmajām pārdrošajām pirmās medicīniskās palīdzības ekipāžām, kas devās glābt ievainotos pirmajās krievu–ukraiņu kara dienās pirms astoņiem gadiem Donbasā.
24. februārī viņa atradās netālu no Gostomeļas pašā notikumu epicentrā un nolēma palikt uz vietas, cenšoties maksimāli ilgi palīdzēt ievainotajiem. Tiesa, sākumā pusotru nedēļu kopā ar kolēģiem un kaujiniekiem no teritoriālās aizsardzības nācās evakuēt vietējos iedzīvotājus, lai izvairītos no humānās katastrofas un mierīgo iedzīvotāju masveida bojāejas, kā bija noticis Bučā, Irpiņā, Gostomeļā.
Kad tas kļuva fiziski neiespējami, izvērsa stabilizācijas punktu, kurp sāka vest ievainotos. Tas viss “pelēkās zonas” apstākļos, turpinoties pastāvīgām apšaudēm, ielu kaujām un riskējot, ka viņus varētu atklāt izlūku diversantu grupas. Vairākas reizes pēc kārtējā šāviņa atlidošanas nācās mainīt dislokāciju. “Es četru piecu gadu laikā Donbasā netiku redzējusi tādu elli kā šeit, kaut gan esmu pabijusi pašos karstākajos punktos,” atzina Olesja. Viņa ir nogurusi, taču nevar visu pamest un doties uz drošu vietu. Tāpēc, ka šis ir viņas karš.
Dziedātājs un aktieris Paša Lī bija publikas mīlulis. Vēl 2007. gadā talantīgais puisis atzīmējās “Zvaigžņu fabrikas” šovā, filmējās dažās pamanāmās filmās, spēlēja teātrī, bija TV raidījumu vadītājs un dublāžas aktieris. Viņa beidzamais darbs – viena no lomām Ahtema Seitablajeva kara drāmā “Mirnij-21” – par Luhanskas robežsargu varonību 2014. gada vasarā.
Kopš pirmajām plaša mēroga kara dienām Paša Lī nomainīja teātra skatuvi pret karu, piesakoties teritoriālajā aizsardzībā. Viņš nokļuva Kijivas tuvumā esošajā Irpiņā, glāba ļaudis, kas pa sagrautu tiltu centās izkļūt no degošās pilsētas, kuru apšaudīja ienaidnieks. Tā bija vienīgā “taciņa” pie savējiem. Ienaidnieka lode dzēsa 33 gadus vecā aktiera dzīvību, kad viņš uz rokām nesa bērnu, piesedzis to ar savu bruņuvesti.
Starp citu, Paša Lī nav vienīgais publiski pazīstamais cilvēks, kas devās aizsargāt savu tautu. Desmitiem pazīstamu ukraiņu dziedāju, aktieru, rakstnieku, politiķu arī nokļuva armijā vai teritoriālajā aizsardzībā, lai cīnītos pret okupantiem. Tāpat kā tūkstošiem citu vīriešu un sieviešu, kas paņēmuši rokās ieročus. Tāpēc, ka tā ir Ukraina, kas tagad aizsargā Eiropu no ordas. Un Ukraina noturēsies.
