Sīrijas ieroču uzkrājumiem jāpaliek noliktavās 0
Nesen ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kurā tika kritizēta ANO Drošības padomes nespēja vienoties par pasākumiem vardarbības apturēšanai Sīrijā un kurā Damaska tika brīdināta neķerties pie ķīmisko ieroču lietošanas.
Minētā rezolūcija apliecināja, ka pati Apvienoto Nāciju Organizācija ir iestigusi lielvalstu interešu sadursmes radītā krīzē, kuru izmantoja Bašars al Asads un islāma fanātiķi, pārvēršot politisku konfliktu pilsoņu karā, kas izvēršas arī par sunnītu un šiītu kārtējo savstarpējo reģiona mēroga sadursmi ar grūti paredzamām sekām. Bet neatkarīgi no notikumu tālākās gaitas tā sauktajai starptautiskajai sabiedrībai jārod risinājums vismaz viena iemesla dēļ: lai panāktu, ka Sīrijas ieroču uzkrājumi paliktu noliktavās.
Dažādu arsenālu tur esot ļoti daudz. (Krietni pārspēj gāztā Lībijas diktatora pulkveža Kadafi sarūpētos krājumus, no kuriem liela daļa tagad izvazāta.) Pēc dažiem avotiem, pēdējos pārdesmit gados Krievija piegādājusi Asadu klanam tikpat vai vairāk bruņojuma nekā savulaik Padomju Savienība, un šo piegāžu kopējās izmaksas ir vairāki desmiti miljardi dolāru. Vēl ir ieroči no Irānas un ieroči, ar ko Persijas līča monarhijas apgādā opozīcijas kaujiniekus. Tomēr galvenā uzmanība tiek pievērsta Damaskas rīcībā esošajiem ķīmiskajiem ieročiem. Pagaidām Bašars al Asads pieļāvis vien iespēju izmantot šo nekonvencionālo bruņojumu ārējas agresijas gadījumā, bet atliek jautājums, ko par tādu uzskatīt. Turklāt Sīrija ir viena no valstīm, kas nav parakstījusi starptautisko vienošanos par ķīmisko ieroču nelietošanu. Asadam tie varētu noderēt arī politiskās tirgošanās nolūkiem, lai paildzinātu savas valdīšanas periodu vai vienkārši lai paliktu ar veselu ādu un varbūt vadītu atlikušo mūža daļu kādā draudzīgā zemē. Ciniski pieejot, tas nemaz nebūtu sliktākais variants. Iespējams, arī lielvalstīm pieņemamākais, jo neviens nav ieinteresēts Sīrijas “gāzu noplūdē” vai šo arsenālu nonākšanā “Al-Qaeda” un dažādu svētā kara aktīvistu rokās.
Līdz šim Bašara al Asada paļāvība uz ANO Drošības padomes locekļu atšķirīgo tā dēvēto lielo politiku un īpaši uz Krievijas obstrukciju ir viņam personiski atmaksājusies. Cits jautājums, ko tā maksājusi viņa valstij un ko vēl maksās visam Tuvo un Vidējo Austrumu reģionam.
