Juris Lorencs: Sīrija pārvēršas par “lupatu deķi” 1
Vēl pirms pāris mēnešiem likās, ka daudzmaz saprotu Sīrijā notiekošo, bet tagad atkal viss šķiet neziņas miglā tīts. No kurienes pēkšņi uzradās jaunie nemiernieki, kuri uz laiku paspēja nostiprināties galvaspilsētas Damaskas priekšpilsētā Hutā? Un kas notiek uz Sīrijas robežas ar Turciju? Karš starp kurdiem un Turcijas valdības spēkiem? Un ko nozīmē dīvainie Francijas mājieni, ka tā varētu palīdzēt kurdiem? Vienīgā priecīgā ziņa – vēl nesen tik ietekmīgā “Islāma valsts” Sīrijas politiskajā kartē pārvērtusies par niecīgu zemes pleķīti.
Nesenās Turcijas, Krievijas un Irānas prezidentu tikšanās laikā Ankarā tika apliecināta šo valstu vēlme “saglabāt Sīrijas teritoriālo vienotību”. Tomēr aiz šķietamās vienprātības patiesībā slēpjas atšķirīgas intereses un dažāda izpratne par nākotnes Sīriju. Krievijas militārās iejaukšanās mērķis Sīrijas pilsoņu karā bija saglabāt sava sabiedrotā, pašreizējā valsts prezidenta Asada varu – ideālā gadījumā visā Sīrijas teritorijā. Saprotams, tā būtu diktatūra, Krievijas un Irānas satelīts. Tagad rādās, ka šie plāni nepiepildīsies, Asads labākajā gadījumā kontrolēs tikai daļu valsts teritorijas. Bet varbūt Putins vienkārši vēlējās parādīt pasaulei muskuļus, “iesildīt” militāro mašinēriju? Kā izlielījies Krievijas aizsardzības ministra vietnieks Jurijs Borisovs, tad Sīrijā jau esot izmēģināti 600 ieroču veidi. Un ne tikai ieroču – izrādās, Sīrijā karo privāta Krievijas algotņu armija, kuras klātbūtne ilgu laiku tika slēpta un noliegta.
Labākais, kas šajā situācijā var notikt, – Sīrija kļūst par daudzkrāsainu politisku “lupatu deķi”, sadalās vairākās teritorijās ar savu pārvaldi, policiju, armiju, naudu utt. Tas būtu garants vismaz īslaicīgam mieram un daudzmaz stabilai kārtībai, kurā vairs necieš mierīgie iedzīvotāji un Eiropu neapdraud bēgļu straumes. Izskatās, ka tā arī notiks. Sliktākais attīstības scenārijs – konfliktu nomocītajā valstī ik pa brīdim uzliesmo pilsoņu kara perēkļi, kurus papildus uzkurina ārvalstu intereses un musulmaņu ekstrēmisti. Patiesībā jauni valstiski veidojumi nu jau tikpat kā “bijušās Sīrijas” teritorijā tikai turpinātu kādu nepatīkamu, pat draudīgu modernā laikmeta tendenci. Nesen klusi tika pieminēta visai zīmīga jubileja – pirms trīsdesmit gadiem, 1988. gada 13. februārī, Kalnu Karabahas galvaspilsētā Stepanakertā notika demonstrācija, kurā vietējie armēņi pieprasīja reģiona apvienošanos ar Armēniju. Sekoja Armēnijas–Azerbaidžānas karš un starptautiski neatzītās Kalnu Karabahas republikas izveidošanās. Šodien šādi “lupatu deķa” elementi jau rotā ne tikai Azerbaidžānas, bet arī Moldovas, Gruzijas un Ukrainas kartes. Šo rindu autors ir pabijis divās pseidovalstīs – Piedņestrā un Ziemeļu Kipras turku republikā. Ceļotājam, kas neko nezinātu par šo teritoriju dīvaino politisko statusu, pirmajā acu uzmetienā tās liktos parastas, it kā pavisam normālas valstis. Cilvēki steidz uz darbu, kafejnīcās “tusējas” jaunatne, pagalmos skan bērnu balsis. Vienīgais, kas varbūt krīt acīs, – lielais militārpersonu skaits pilsētu ielās. Un vēl – ja jums izdosies kādu vietējo piedabūt uz atklātu valodu, tad, kā likums, izdzirdēsiet frāzi: “Kaut vairs nekad nebūtu kara.”
Un vēl kāda Sīrijas un Lībijas pilsoņu karu mācība. Abas valstis ir visai uzskatāms piemērs tam, ka demokrātiskas revolūcijas nav jātaisa par katru cenu – it sevišķi, ja to cena ir karš. Man ir tiesības tā teikt, jo pats esmu pieredzējis vairākas mierīgas revolūcijas. Sākušās Polijā, Ungārijā un Čehoslovākijā, tās turpinājās Baltijas valstīs, Bulgārijā, Rumānijā un pat Krievijā. Eiropas jaunāko laiku vēsture liecina, ka tirāniskus režīmus var nomainīt arī mierīgā ceļā.
