Sirdspuksti tautas dzīvības ritmā. Saruna ar Aigaru Dinsbergu 0
Mūziķi un “Producentu grupa 7” nu jau vienpadsmito gadu pēc kārtas, stiprinot un apzinoties latvisko identitāti, valsts svētku mēnesī iepriecinās skatītājus ar jaunu, emocionāli spraigu koncertstāstu “Sirdspuksti”. Tiekamies ar šī projekta producentu Aigaru Dinsbergu, lai uzzinātu viņa domas ne vien par “Sirdspukstiem”, bet arī par citiem būtiskiem jautājumiem.
Koncertstāsta “Sirdspuksti” pamatā ir Cilvēks, kuru caurstrāvo četri dabas pirmelementi: Uguns, Ūdens, Gaiss un Zeme. Cilvēks kā sākums Mīlestībai, apliecinājums dzīvei un vēstījums par Dieva radītās pasaules kārtību. Cilvēks kā atziņa, ka viss ir viens veselums un katrs mūsu sirdspuksts rezonē ar Latvijas, zemeslodes un Visuma sirds ritmiem.
Desmit gadi – tas ir pietiekams laiks, lai pārliecinātos, ka jūsu organizētie svētku koncertuzvedumi ir nozīmīgi ne vien pašiem, māksliniekiem, bet arī visai tautai. Ko nozīmē būt producentam, un kas jūs īpaši gandarī šajā darbā?
Producents ir atbildīgs par visu, sākot no idejas, radošās domas meklējumiem, komandas piesaistes, mākslinieku atlases, tehniskajiem risinājumiem… Tu nevari būt sausiņš un strādāt tikai kā administrators, jābūt iekšā arī visā radošajā procesā. Augt un attīstīties kopā ar to.
Šo gadu laikā ir krietni nostiprinājusies tautas pašapziņa, latvietības kods.
Domāju, ka to esam vairojuši arī mēs ar saviem svētku koncertiem, pēc kuriem daudzi nākuši klāt, sakot, ka tie ir ļoti vajadzīgi Latvijas izdzīvošanai. Ir brīnišķīgi redzēt, kā koncerta noslēgumā publika ar prieka asarām acīs ceļas kājās, aplaudē un dzied kopā ar solistiem! Tā ir īpaša vienotības un kopības sajūta.
Koncertus skatās un klausās ne vien latvieši, bet arī citu tautību cilvēki, un šajā brīdī mēs visi esam viena tauta un dziedam latviešu valodā! Izjūtam, apzināmies misiju, ka mums šis darbs ir jāturpina un jāmeklē radošas pieejas, lai koncerti būtu mākslinieciski vēl izteiksmīgāki, emocionālāki. Ir uz ko tiekties!
Producentu grupa “7”. Ko nozīmē šis skaitlis?
2005. gadā, aizejot no Latvijas Radio, nodibinājām savu komandu, kurā bijām septiņi līdzīgi domājoši cilvēki. Nu gadu laikā no pirmsākuma pamatkodolā esam palikuši trīs. Septiņi ir maģisks, laimes skaitlis, kas dod spēku, tāpēc zīmolā to saglabājām.
Ar koncertiem uzstājaties gandrīz visā Latvijā. Kāda ir jūsu publika; ko klausītāji no jums gaida?
To pašu, ko vēlas ikviens cilvēks, – mīlestību un labas emocijas. Mēs mīlam savu skatītāju, tas ir spēka avots visam, ko radām un darām. Netveramā mīlestības enerģija mīt arī tajā brīnišķīgajā divvirzienu kustībā, ko saņemam atpakaļ no saviem skatītājiem.
Tādēļ profesionālisms un kvalitāte ir mēraukla ikvienam mūsu darbam.
Galvenokārt publika ir cilvēki vecumā pēc 30 gadiem, jo repertuārs atbilst viņu interesēm. Bez jau ierastās rudens svētku sērijas pie sirdsdarbiem noteikti pieskaitāmi dzejnieku Jāņa Petera, Māras Zālītes jubileju koncerti, ilgstoša sadarbība ar komponistu Jāni Lūsēnu.
Pēdējos gados esam rīkojuši arī koncertus Eduarda Rozenštrauha 100 un Alfreda Vintera 110 gadu jubilejas atcerei… Jaunā paaudze nemaz nezina daudzas no šīm dziesmām. Ir svarīgi to atgādināt, savulaik populārajām melodijām piešķirot otru elpu. Lepojos, ka esam ierakstījuši studijā un fonotēkā saglabājuši nākamajām paaudzēm vairāk nekā 400 dziesmu.
Dziesmai ir milzu vara, tā spēj pacelt spārnos gan mīlestības, gan patriotisma jūtas. Taču vai, bieži dzirdot vienu un to pašu populāru dziesmu, tā nenonivilējas, nezaudē savu svaigumu, iedarbības spēku?
Mūsu koncertu atslēga ir tieši tā, ka ieviešam ko oriģinālu, piemēram, uzveduma formu. Tādu aizsākām jau pirms diviem gadiem ar etniski stilizēto koncertuzvedumu “Dod, Dieviņi”, kurā ir gan latviskās morāles kods, gan pasaules uztveres veids.
Turpinājām ar “Pūt, vējiņi!”, kur likteņupe Daugava bija kā dzīvības un gara spēka simbols, kā savienotāja pagātnei un nākotnei. Ar “Sirdspukstiem” aicināsim ikkatru atmodināt sevī pirmelementu spēku. Tātad šiem koncertiem dodam papildu pievienoto vērtību – ideju.
Daudz piedomājam arī dziesmu izvēlē, lai klausītājam tās sagādātu gandarījumu un līdzpārdzīvojumu, lai pēc koncerta būtu sajūta, ka viņš pavadījis labāko dienu savā mūžā un emocionālajā ziņā mājās aizietu vēl laimīgāks, gudrāks, vēl labāks.
Kādus māksliniekus redzēsim uz skatuves “Sirdspukstos”?
Man ir liels prieks, ka šogad par muzikālo pusi rūpējas Mārcis Auziņš, kurš ir ne vien izcils ģitārists, bet arī lielisks aranžiju meistars. Kopā ar viņu uz skatuves būs patiešām augstas raudzes mūziķi – Kristaps Vanadziņš, Rūdolfs Dankfelds, Staņislavs Judins un Justīne Baulina.
Katrai stihijai kustības veido savs horeogrāfs, un viņi paši – Liene Grava, Ģirts Bisenieks, Egija Abaraoviča un Rūdolfs Patriks Gediņš – būs arī tie, kas izdejos Uguns, Ūdens, Zemes un Gaisa stāstu.
Cilvēka lomā iejutīsies aktieris un vīru kopas “Vilki” vadītājs Edgars Lipors, bet dziesmas izdziedās četri lieliski solisti – Mārtiņš Ruskis, Ginta Krievkalna, Atis Ieviņš un Ieva Kerēvica.
Esat mūzikas kultūras epicentrā. Kā varat raksturot latviešu popmūziku, populārās mūzikas žanru?
Pirms diviem gadiem biju Mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta mikrofons” žūrijā un mani patīkami pārsteidza, ka popmūzika attīstās, žanri pilnveidojas. Katrs mākslinieks atrod sev īpatnējo, stilam raksturīgo, un tas priecē! Ar popmūziku viss ir kārtībā.
Vienīgi bažas rada daudzie uzradušies producenti, tostarp vieglas un ātras peļņas tīkotāji, kam nerūp profesionālais līmenis, kvalitāte…
Piedāvājums ir milzīgs, papildus tam vēl jākonkurē ar valsts un pašvaldību rīkotajiem bezmaksas pasākumiem. Ir jāapzinās, ka apmeklētāju skaits nekad vairs nebūs tik liels kā agrāk. Kad izveidojām savu kompāniju, ilgus gadus bijām tādi kā brīvdabas izrāžu žanra atjaunotāji, un toreiz katru izrādi noskatījās no sešiem līdz desmit tūkstošiem skatītāju.
Par šādu apmeklētību nu vairs varam tikai sapņot, turklāt samazinājusies cilvēku maksātspēja, bet pasākumu kopskaits Latvijā ik gadu palielinās.
Kā producents spēj izdzīvot mazā tirgū?
Redz, ka izdzīvo, un rodas vēl jauni! Ja salīdzina ar ārzemēm, tad ar darbu, ko mēs ieguldām Latvijā, citur mēs būtu miljonāri.
Bet šeit, Dievs dod, ka varam iziet pa nullēm, kur nu vēl sapņot par peļņu!
Jau sen vairs neceram uz valsts vai pašvaldību materiālo palīdzību, tur pie naudas siles tiek savējie un savējie tad arī savā starpā to sadala, mums jātiek galā pašiem. Galvenais, lai ir tā laimes izjūta, dzinulis, ka tas, ko dari, patīk sev un sabiedrībai.
Lai ieinteresētu publiku, mēdz aicināt jau zināmus, populārus māksliniekus. Varbūt ir vērts riskēt un ļaut uzstāties jaunajiem, maz zināmiem solistiem, mūziķiem?
Ir risks projektos uzaicināt mazāk zināmus māksliniekus, taču tas ir jādara. Kur gan citur viņi sevi apliecinās, atklāsies sabiedrībai! Ik pa brīdim arī mēs cenšamies kādu iesaistīt apvienotajos koncertos.
Vai sekojat līdzi Eirovīzijas konkursiem? Pēdējos gados mums neveicas, jo tiek izraudzīti, manuprāt, nepiemēroti mūziķi. Piemēram, šogad varēja sūtīt Markusu Rivu, jo viņam bija izteiksmīgāka dziesma, kurai pat būtu izredzes iekļūt finālā, taču žūrija izlēma sūtīt “Carousel” ar vienmuļu, garlaicīgu izpildījumu… Varbūt nākamgad iepauzēt un nevienu nesūtīt?
Arī tas, manuprāt, nebūtu pareizi, jo nav jau daudz iespēju, kā jaunajiem sevi apliecināt. Jā, ir konkursi “X faktors”, “Supernova”, tie ir profesionāli. Bet būtu jārada vēl vairāk iespēju, kur jaunajiem izpausties. Par Markusu Rivu runājot, žūrijai nesakrita viedoklis ar tautas balsojumu…
Manuprāt, vajadzētu dot puisim iespēju, jo tik daudz gadu viņš ir centies. Bet vispār ir tik grūti uzminēt, kā citu valstu klausītāji uztvers dziesmas būtību, melodiskumu, mākslinieka harismu…
Kuri latviešu mākslinieki jums ir visiecienītākie?
Projektos sadarbojamies ar ļoti daudziem talantīgiem māksliniekiem, katrs no viņiem ir īpašs. Vērojot to, kā izpildītājs strādā uz skatuves, komunicē ar publiku, cik harismas tam piemīt, nevaru beigt priecāties par Intaru Busuli, Donu, “Musiqq”… Viņi lieliski zina, ko publika gaida, un uz to arī strādā ar 100% atdevi.
Personību vērtē arī pēc izskata, apģērba. Savā stilā cenšaties būt vairāk klasisks vai moderns?
Cienu cilvēkus ar labu gaumi. Man ir svarīgi piedomāt, kā ģērbties, lai justos labi. Apģērbus izvēlos pats, ģērbjos atbilstoši savām izjūtām, situācijai, notikumam. Mani grūti ietekmēt, jo zinu, ko gribu. Jau skolas laikā biju ļoti patstāvīgs, diezgan spurains, piemēram, pamatskolā atteicos valkāt skolas formu. Beidzot skolu, raksturojumā bija ierakstīts, ka daudziem varu būt neērts…
Redzu, jums ap kaklu ir latviska rota…
Esmu iecienījis rotas ar seno baltu tautu spēka zīmēm. Tās man dāvina sieva. Tajās ir ritma un dzīves izjūta, kas harmonizē. Latvju spēka zīmes grezno arī vienu manu plecu – tur ir ietetovētas septiņas zīmes.
Starp citu, koncertuzvedumā “Sirdspuksti” izmantota simbolu valoda, harmonizējam cilvēku ar četriem pirmelementiem – simboliski aicinām cilvēku apjaust, ka viņš ir dabas, Visuma sastāvdaļa.
Katram ir svarīgi sevī izjust to skaidrību, kāda ir tīram ūdenim, uguns spēkam, gaisa vieglumam saziņā un zemes stabilitātei drošībā. Ja spēsim harmonijā atvērt sevī šos četrus dabas stihiju spēkus, līdzsvarosim sevi, tad būsim stipri gan paši, gan valsts. Tā ir sava veida maģija, kas ikvienu spēcina.
Kura dabas stihija ir jūsējā?
Tā kā nāku no laukiem, manī vajadzētu būt Zemes enerģijai, bet vairāk tomēr sajūtu Gaisa ietekmi. Pēc horoskopa esmu Zivis. Tātad arī ūdens iezīmes manī ir stipri izteiktas. Šad tad mēdzu ar draugiem aizbraukt uz Nabas ezeru pacopēt līdakas, zandartus.
Nav jau tik svarīgs loms, bet iespēja kaut uz brīdi ar foršiem cilvēkiem izrauties no darba karuseļa.
Man nav daudz draugu, bet tie, kas ir, vistiešākajā nozīmē ir īsti!
Darbs jums ir saspringts. Kā spējat sevi atslābināt, nomierināt, uzkrāt spēkus nākamajai dienai?
Svarīgi sevi pilnveidot garīgi, ik pa brīdim pabūt arī vienatnē, jo tikai tad spēj sakārtot savas domas. Domām tāpat kā vārdiem ir milzīgs spēks!
Man ļoti patīk darbadienu agrie rīti birojā, kad esmu viens, telefons nezvana, neviens netraucē… Bet lielākoties man līdzās vajadzīga sabiedrība – tuvinieki, kolēģi, draugi… Taču apzināti nemeklēju sabiedrības burziņus. Vēl lielisks veids, kā atslēgt prātu no ikdienas rūpēm, ir likt puzles.
Darām to kopā ar sievu un reizēm ar šo nodarbi aizraujamies tik ļoti, ka nepamani – nakts jau pagājusi un aust rīts… Saliekam puzli, skaisti ierāmējam un dzīvoklī pie sienām veidojam gleznu galeriju.
Ģimenē ar sievu abi esat radošas personības. Kā izdodas sadzīvot?
Paldies Dievam, ka mums ir līdzīgas intereses. Tas nozīmē, ka darba problēmas pārrunājam arī mājās. Anmary piedalījusies arī daudzos manos koncertos, loģiski, ka ir par ko runāt.
Sieviņa ir arī labs sajūtu un ideju ģenerators ar fantastisku intuīciju. Bieži vien viņas ieteikumus īstenoju, bet, ja neņemu vērā, paiet laiks, un saprotu – esmu rīkojies nepareizi. Ja nu rodas strīdi, tad galvenokārt par radošām lietām.
Kas pēdējā laikā jums sagādājis vislielāko prieku?
Katra diena nes savu prieku, pārsteigumu, bet īpašu gandarījumu un jaunas, nebijušas sajūtas rada mazmeitiņa Aleksandria. Jau pusgadu esmu opis!
Aigars Dinsbergs
Producents, “Producentu grupas 7” īpašnieks
Dzimis 1969. gada 28. februārī Saldū
Izglītība: Saldus 1. vidusskola; bakalaura grāds Latvijas Universitātes Žurnālistikas nodaļā; maģistrantūra biznesa vadībā Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā
Ģimenes stāvoklis: precējies ar dziedātāju Anmary (Linda Dinsberga).
Bērni – Madara (30), Mārtiņš (26), Gabriels (9)
