Mazā atalgojuma dēļ daudzi ārsti un māsas pamet valsts darbu. “Stradiņos” neiroķirurģijas blokā ir divas operāciju māsas, bet vajag septiņas. Aritmoloģijā klājas vēl grūtāk. 0
Diemžēl tāda ir situācija. Naudas trūkums medicīnā ir hronisks. Kā pirms desmit gadiem tas sākās, tā visus šos gadus ir turpinājies un tikai pasliktinājies. Kamēr citās nozarēs ir vērojams atveseļošanās process, medicīna ir novesta līdz kritiskai robežai.
Tas ir tikai finansējuma vai tomēr arī sistēmas jautājums?
Abējādi. Sistēma nav spējusi piesaistīt nozarei finansējumu. Taču, ja tagad kāds saka: kamēr sistēma nav sakārtota, nedosim naudu, – tas ir absurds. Šobrīd runa ir par minimālo bāzes līmeni. Vienkārši ir jāpalielina algas tiem, kas strādā medicīnā. Nauda tam ir jāatrod, pretējā gadījumā tiek parakstīts nāves spriedums – gan Latvijas medicīnai, gan nācijai.
Nākamais solis – jāsakārto medicīnas struktūra. Pašreizējās ministres laikā šajā jomā ir daudz kas darīts, un idejas ir pareizas. Tomēr struktūras sakārtošanai būtu jābūt nākamajam etapam, kad algu jautājums ir jau atrisināts. Patlaban, kamēr situācija ir kritiska, nav prātīgi sākt krasas pārmaiņas. Krīzes un limitēta budžeta apstākļos reformas jāievieš ļoti uzmanīgi, tas attiecas arī uz e-medicīnu.
Ģimenes ārstu asociācija ir iekustinājusi to, kas patiesībā bija jādara Ārstu biedrībai un Mediķu arodbiedrībai.
Ģimenes ārsti ir ļoti svarīgs spēks, veselības aprūpes piramīdas pamatne. Streiks ir licis politiķiem ieklausīties. Taču līdzīgas prasības ir arī māsām, reanimatologiem, anesteziologiem un visiem citiem ārstiem, kas strādā valsts sektorā.
Problēmu ir daudz. Mēs joprojām medicīnā neesam spējuši atbrīvoties no padomju laika domāšanas. Jaunie ārsti netiek pietiekami izmantoti, tāpēc daudzi spējīgi jaunieši aiziet uz privāto sektoru, kaut gan varētu sekmīgi strādāt sarežģītajās medicīnas nozarēs ar daudz lielāku pienesumu sabiedrībai, ja vien viņiem uzticētos un dotu šādu iespēju. Vai arī viņi aizbrauc no Latvijas, jo te nav iespējas godīgi un līdzvērtīgi konkurēt. Un tas nav tikai naudas dēļ. Mani rezidenti arī pelna maz, bet viņi saprot, ka ir vajadzīgi. Jaunais ārsts paliek, ja redz savu vietu medicīnā un izaugsmes iespējas. Bet daudzi to neatrod, arī ļoti talantīgi jaunie ārsti. Un pazūd Latvijai vai tām nozarēm, kur varētu strādāt ar vislielāko atdevi.
Tātad mēs atkal runājam par sistēmas trūkumiem.
Jauno ārstu sakarā – noteikti! Ārstam, gluži kā sportistam, arī ir vecuma ierobežojumi. Ir produktīvais laiks, kam seko periods, kad palīdz pieredze. Diemžēl Latvijā paaudze aktīvajā vecumā tiek izmantota nepilnīgi. Nav skaidri definētas izaugsmes un karjeras iespējas, tās nav vienlīdzīgi pieejamas. Arī tas liecina par sistēmas nepilnībām. Ja paskatāmies, kā veselības aprūpe ir sakārtota ziemeļvalstīs, kur ir līdzīga mentalitāte, bet nav smagā padomju domāšanas mantojuma, redzam, ka tur viss notiek citādi. Ir vēl viena svarīga nianse: medicīnas administrēšana ir specifiska nozare, sava veida biznesa nozare. Piemēram, lai atbilstoši mūsdienu prasībām veiktu sirds operācijas, mēs visu laiku mācāmies. Mācās arī citu specialitāšu kolēģi, jo nemitīgi tiek ieviestas jaunas, efektīvākas metodes. Diemžēl medicīnas administrēšanā šī attīstība nav redzama.
Spilgtākais piemērs ir e-medicīnas ieviešana Latvijā. Ne jau mēs to esam izdomājuši, Eiropā tā jau darbojas. Mēs būtu varējuši izvēlēties labāko esošo modeli un ieviest to šeit, taču tā vietā esam gājuši savu ceļu, izgudrojot to no jauna, algojot darbiniekus, kuri varbūt ir talantīgi, bet kuriem trūkst zinību par to, kas tieši ir vajadzīgs. Mēs tērējam daudz lielākus līdzekļus, turklāt iegūstam zemākas kvalitātes galaproduktu.
Un tādas nejēdzības ir ik uz soļa. Izglītība ir ārkārtīgi svarīga. Ja ir izglītība, skaidrs plāns un izpratne, mērķus var sasniegt pat tad, ja līdzekļi ir ierobežoti. Tāpat joprojām nav konkretizēts mūsu slimnīcas kā universitātes slimnīcas statuss, Universitātes slimnīcas likums ir iestrēdzis, un Saeimas kompetences un izpratnes trūkums nespēj izšķirt prioritātes. Birokrātam arī būtu jābūt izglītotam un gudram, taču Latvijā parasti to kompensē ar darbinieku skaita pieaugumu, kas diemžēl palielina tikai nekompetentu un pretrunīgu rīkojumu daudzumu, ko saņemam ik dienu. Var teikt, ka ģimenes ārstu streiks arī ir birokrātu nekompetences sekas.
