Sirdslietas. Saruna ar ķirurgu un zinātnieku Pēteri Stradiņu 0
PĒTERIS STRADIŅŠ. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs. Ārsts un zinātnieks, kas virza Latvijas un pasaules kardioķirurģijas progresu. Cilvēks, kam izcilība un krietnums ir asinīs. Mūsu saruna par to, kas notiek medicīnā. Un arī par to, kā dzīvot ilgi un laimīgi.
Sāksim ar patīkamo – ar to, ka esat izturējis konkursu un apstiprināts par Sirds ķirurģijas centra vadītāju. Šajā centrā strādājat kopš 1995. gada, pēdējos četrpadsmit gadus bijāt tā 21. nodaļas vadītājs. Kas tagad mainīsies jūsu darba grafikā, lemjamo jautājumu un atbildības lokā?
Tagad manos pienākumos ietilpst ne vairs vienas nodaļas, bet veselas nozares vadīšana, jo Sirds ķirurģijas centrs ir vienīgā vieta Latvijā, kur veic sirds operācijas. Tā, protams, ir cita atbildība. Centru 1969. gadā nodibināja profesors Jānis Volkolākovs, mans skolotājs. 1998. gadā tā vadību pārņēma profesors Romans Lācis. Esmu trešais centra vadītājs, tas nozīmē, ka visas darbības te ir bijušas pārdomātas un izsvērtas. Tāpēc es neko nelauzīšu, tikai attīstīšu. Pārmaiņas, protams, būs, un būs arī jauns enerģijas pienesums.
Pirmais risināmais jautājums ir neatliekamā sirds ķirurģija. Īsā laikā šis process ir jāuzlabo un jāsakārto. Ir jānodrošina kardioloģisko pacientu ārstēšana 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Protams, tam būs nepieciešami papildu resursi, taču bez šādas palīdzības mēs nevaram iedomāties kardioloģijas pacientu ārstēšanu attīstītā Eiropas valstī.
Pirms septiņiem gadiem man sarunā teicāt: ar budžetu, kāds Minhenē ir atvēlēts trim kardioloģijas centriem, Latvijā mēģina uzturēt pie dzīvības visu veselības aprūpes sistēmu. Kas pa šo laiku ir mainījies un uz kuru pusi?
Diemžēl ir kļuvis sliktāk. Patlaban ir jādomā nevis par to, kā virzīties uz priekšu, bet kā noturēties, lai nenogrimtu. Arī mūsu slimnīcai neklājas viegli. Tagad galvenais uzdevums ir sniegt cilvēkiem nepieciešamo palīdzību bez pārrāvumiem un tajā kvalitātē, kāda šobrīd mums ir, un tā vairumā gadījumu ir laba kvalitāte. Tomēr vienlaikus ir jācenšas spraust jaunus mērķus. Es pazīstu savu komandu, zinu, ka mani kolēģi var vēl daudz vairāk izdarīt, tāpēc ir pelnījuši tādus apstākļus, kas viņiem to ļautu, un pacienti būtu galvenie ieguvēji.
