Sirdscilvēks ar Sirdsdziesmu. In memoriam. Guntis Skrastiņš 13
Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Līdz mūža galam atcerēšos, kā jūs it visas, manas, sauc…” – zema, samtaina balss dzied par piedzīvotajām skaistajām, mīlas pilnajām ziemām. Tā ir aktiera Gunta Skrastiņa pēdējā dziesma “Ziemas” ar Maestro mūziku un Leona Brieža dzeju, kuras videoklipu viņa draugi palaida ēterā 15. oktobra rītā. Dienā, kad, zelta lapām un lietus lāsēm krītot, Latvija atvadījās no sava mūžam smaidīgā “Sirdsdziesmas” vadītāja…
“Vēl tikko Gunta balss skanēja televīzijā, bet nu dziesma pārtrūkusi,” 11. oktobra rītā rakstīja aktiera kolēģi, uzzinājuši, ka veļu laiku migla maigi ietinusi un aiznesusi tautā iemīļotā aktiera un raidījumu vadītāja Gunta Skrastiņa dvēseli.
“Daudz par īsu mūžs! Slimība bija pārāk strauja un nežēlīga,” teic kompānijas “Forte Production” vadītājs, producents Jānis Kļaviņš. Viņu un Gunti vieno 12 gadi skanīgu pasākumu – Madonas “Zelta šlāgeris” (Guntis šovasar to vēl vadījis), Līgosvētki, Saldus šlāgermaratons.
“Unikāls pasākumu vadītājs, izcils aktieris – profesionāls, precīzs, pedants, allaž lieliskā formā un gatavs darbam, apveltīts ar dzirkstošu humoru, labsirdīgu ironiju un neiztrūkstošu optimismu. Lai cik slikti vai grūti, nekad neesmu redzējis viņu čīkstam, pīkstam vai žēlojamies. Vienmēr – ar maksimālo atdevi! Sportisks, elegants, tērpts uz ūsiņu, galants, īsts džentlmenis. Viņā bija viss – no smeldzes līdz vīrišķīgam romantismam, tāpat kā viņa vadītajos pasākumos – Guntis perfekti juta publikas noskaņojumu, kad pajokot un paālēties, kad paklusēt… Izcils dziedošā aktiera talants! Prieks, ka tas ticis novērtēts. Man bija liels gods producēt viņa un Maestro albumu “Nopietni pa jociņam”, kurā huligāniski draiski liriskās noskaņās satikās trīs latviešu klasiķi – dzejnieki Jānis Peters, Leons Briedis un komponists Raimonds Pauls, daudzi izcili Latvijas mūziķi un aktieris Guntis Skrastiņš. Šopavasar mākslinieki par to saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta Mikrofons” kategorijā “Labākais šlāgermūzikas albums”.”
Nopietni pa jociņam
Vēl pavasarī mēs ar Gunti ilgi un sirsnīgi runājāmies par dzīvi, ģimeni un skatuvi – tobrīd rakstīju piemiņas rakstu Kamolā Tinējam – viņa lielajam brālim Imantam.
Kas to varēja paredzēt…
Arī Maestro Pauls, notverts uz Latvijas–Igaunijas robežas mirkli pirms koncerta, domīgi bilst: “Kaut kā liktenīgi sanāca. Pirms gada izlēmām ierakstīt albumu – citi dziedošie aktieri to jau izdarījuši, tikai Guntim vēl nebija. Tā nu mums salikās – gan humors, gan lirika. Paldies Dievam, disks paspēja iznākt un pat saņēma balvu! Guntis to sen bija nopelnījis. Kas no viņa nāca laukā koncertos – dzirksteles, dzīvesprieks, anekdotes, joki, sirsnīgas parodijas! Ap viņu allaž bija laba atmosfēra un humors. Ir ļoti jājūt, cik tālu var iet, lai kādu neaizvainotu. Nevar prastus jokus taisīt. Man arī patīk pajokoties un paironizēt. Mēs ar Gunti bieži smējāmies, mums sapasēja. Zināt, es pat nevaru iedomāties, kurš un vai vispār varēs aizpildīt šo vietu. Neticu, neticu.”
Atceros, cik aizkustināti Guntis Skrastiņš pavasarī stāstīja par sešpadsmit tieši viņam rakstītajām dziesmām – tas bijis kā zibens no skaidrām debesīm. Bažījies, vai spēšot tās iznest, bet Maestro atteicis – tur jau tas labums, ka aktieris dziesmu vārdus izdzīvojot, nevis izdziedot. Pirmais koncerts noticis pērn 25. jūlijā Madonā, divas dienas pirms Gunta sešdesmit sestās dzimšanas dienas, tas ļoti iedvesmojis, devis jaunus spārnus – turpināt brāļa aizsākto “dziesmu ieklepošanu”.
Producents Jānis Kļaviņš stāsta: “Guntim bija milzīga dzīvotgriba un vērienīgi radošie nākotnes plāni. Es viņu ļoti augstu vērtēju gan kā aktieri, gan kā cilvēku – tādam jābūt vīrietim! Guntī bija neizmērojama mīlestība pret visu dzīvo, ne tikai cilvēkiem. Ģimene viņa dzīvē allaž bija klātesoša – milzu vērtība, kas daudzu acīs šobrīd devalvējas. Mēs bijām ne tikai kolēģi, bet arī draugi. Svētkos Guntis savējiem sūtīja asprātīgus sveicienus, bet vajadzības gadījumā bija uzticams un drošs plecs.”
No brāļa platā spārna – uz skatuves
Būt par balstu savējiem – ģimenei, draugiem – Guntis iemācījies no lielā brāļa Imanta. Mammiņa Rozālija traģiski aizgājusi aizsaulē tieši papiņa vārda dienā, Oskaros. Guntim tad bija trīspadsmit. Pēkšņi pasaule kļuva citāda. Nebija vairs mātes cepto kartupeļu pankūku un biezpienmaižu, nebija sagaidīšanas no skolas. Bija tikai Taurupes stacijas ēkas divistabu dzīvoklītis. Un lielā brāļa gaidīšana atbraucam no Rīgas. Kad jaunākais pabeidzis astoto klasi, lielais viņu paņēmis pie sevis uz Rīgu, kur Baronielā īrējis mazmazītiņu istabiņu.
Bērnības pieticīgā dzīve raisījusi sapņus – vienbrīd Guntis gribējis kļūt par bodnieku, mašīnistu, dārznieku, “pažarnieku”, hokejistu vai juristu, Rīgā – par trolejbusa vadītāju. Taču vecākā brāļa paraugs un paša aizrautīgā daba izspēlējusi “viķeri” – nokļuvis uz skatuves…
Droši vien visnotaļ likumsakarīgi, jo Skrastiņš vecākais bijis ļoti muzikāls, spēlējis vijoli, akordeonu, mazliet klavieres un skaisti dziedājis. Tāpat māmuļa. Ģimenē lielā cieņā bijuši joki un jautrošanās.
Tajā pašā laikā – dzīves pamati Imantam un Guntim ielikti stingri jo stingri: darbu izdarīt līdz galam, maizīti godāt, vecākus klausīt, par vajāko nesmieties, grūtdienim palīdzēt.
Cieņa un mīlestība saglabājusies uz mūžu – svētkos, jubilejās un nozīmīgos dzīves brīžos brāļi arvien devušies uz kapiem apciemot vecākus. Pēc Imanta nāves Guntis pirmo laiku ik dienu viņu apciemojis, kā viņš teica – abiem mūža garumā bijusi kosmiska saite. “Tā arī uzraksti – man bija vislabākais brālis pasaulē!” viņš man pavasarī teica…
Tos pašus vārdus Imants reiz bija veltījis Guntim.
112 miljoni skatītājstundu
Pateicoties aktrisei un režisorei Lūcijai Baumanei, vidusskolas beidzējs Guntis, kurš kādudien atnācis pie brāļa uz teātri, dabūjis šerpu pamudinājumu – steigties uz Konservatorijas Teātra fakultāti, kur jau sākušies iestājeksāmeni. Pie Baumanītes vēlāk atliku likām izspēlējies “Silmačus”, uz mūžu iemīlējis dzejas programmas un apguvis improvizāciju. Bet Pēteris Pētersons iemācījis saprast klasiku.
Tikpat ilgi, cik teātrī, Guntis ir mūzikā. Abi ar Igoru Siliņu – divi smuki čaļi ar ģitārām – apbraukājuši Latviju. Vēlāk bijušas koncertprogrammas ar Enriko Avotu, Egilu Valču, Viktoru Lapčenoku.
Jaunajam, glītajam, muzikāli apdāvinātajam aktierim tūliņ pēc augstskolas piedāvāts darbs televīzijā – vispirms raidījums jauniešiem “Apvārsnis”, tad “Tonis” (kopā ar Rūdolfu Plēpi un Ingrīdu Grass) Āģīša vecajā studijā, pēc tam – vēsturiski izzinošais “Tā esot bijis. Tā varētu būt”, kam sekoja “No pusvārda” un “Latvieši pasaulē” kopā ar režisori Izabellu Branti. Vēlāk sākusies “Šlāgeraptaujas” epopeja un sadarbība ar režisoru Arvīdu Babri, kas pāraugusi “Latvijas sirdsdziesmā”.
“Strādājām kopā no 2003. gada beigām – 17,5 gadus. Gada laikā tapa 45–48 stundas tautā mīlētā raidījuma. Pavisam 750! Sarēķināju – atbilstoši auditorijai šajā laikā Guntim bijis 112 miljoni skatītājstundu!” par draugu un kolēģi ar apbrīnu saka TV režisors Arvīds Babris. “Fantastiskas darba spējas!”
Savukārt Velga Vītola, Gunta pāriniece “Latvijas sirdsdziesmā”, atklāj, ka tieši viņa labdabīgais humors viņai itin bieži līdzējis tikt galā ar stresu vai pieredzes trūkuma radīto nedrošību: “Guntis nekad neliedza padomu, vienmēr bija gatavs uzklausīt un palīdzēt. Atsaucīgs, vienkāršs, pretimnākošs, spēja atrast kopsaucēju ar visiem – no zemnieka līdz prezidentam. Ar dziļu pietāti izturējās pret citu cilvēku dzīvi un domām, tolerants un, kā jau mākslinieks, dziļi jūtīgs, pat smeldzīgi trausls. Tas jautrais un nešpetnais, draiskais Guntis, “iekšārāvējs”, ko redzējām uz skatuves un kurš spēja iekustināt pat viskūtrāko un visslinkāko, – bija viņa veiksmīgi atrastā skatuves ampluā formula.” Velga bilst – Guntis brīžam nedaudz atgādinājis Edgaru Liepiņu, jo savulaik tieši no viņa mācījies, kādai jābūt aktiera atdevei uz skatuves un kā jāstrādā ar skatītāju.
“Mums sakrita mīlestība uz mūziku un vieglo žanru, pasaules uzskats, pazinām tos pašus cilvēkus (strādāju Radio, vadu pasākumus), līdz ar to – nebija vecuma starpības vai funkciju dalīšanas, vienkārši – darbs, kas mums abiem ļoti patika un ko mēs mīlējām.”
Un, protams, vai nu bez jociņiem?!
Guntim trakoti paticis filmēšanas laikā izspēlēt pa kādai neplānotai, smieklīgai mirkļa etīdei un visus izsmīdināt. Būdams lielisks atdarinātājs, reizēm mēdzis tēlot pamatīgi apreibušu, dažam nezinātājam radot dziļu neizpratni; Velgai tādās situācijās nācies klusi aizrādīt, lai tā nedara, citādi ļaudis padomās, ka Skrastiņš galīgā ķīķerī…
“Taču viņš bija visīstākais paraugs, kā jāizturas pret darbu! Pirms uzstāšanās, filmēšanās allaž brīdi gribēja pabūt viens, lai sakoncentrētos. Sevišķi pirms lielajiem fināliem. Atbildīgs, apzinīgs un pedants, un to pašu prasīja no citiem.”
“Man patīk, ka viņiem patīk”
Visi, kas kaut nedaudz pazina Gunti Skrastiņu, ir vienisprātis: viņam dzīvē bija divas svarīgas lietas – darbs un ģimene. Tā pirmā nekad netrūka, Guntis droši vien būtu gribējis diennaktī vairāk stundu, lai visu iecerēto spētu paveikt. Lai allaž būtu formā, sportojis pats un sekojis līdzi sporta jaunumiem, interesējies par politiku, bet galvenais – čakli rosījies savā sapņu īpašumā, miera ostā – lauku sētā “Pincikājas” Lejasciemā, pie Sudala ezera.
Mājas Guntis nopircis un teju pēdējā brīdī izglābis no iznīcības pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kā pats teica – nejaušas pārgalvības dēļ. Lielā brāļa nokristītas par paradīzes rančo, tās kļuvušas par mazu pasaulīti lielajā: šūpoles ozolzarā, savulaik izauklējušas dēlu Oskaru un meitu Asnati, tagad pēc gadiem šūpo mazmeitas Noru un Melāniju; agrāk Skrastiņi mēģinājuši atrast sevi lauksaimniecībā, audzējuši un tirgojuši kartupeļus, tagad vienkārši kopj ainavu – mauriņš ar traktoriņu nopļauts gludingluds, pagalmā sastādīti jauni kociņi – ozolīši, bērzi, priedītes; tuvējā meža dzīvniekiem patīk atnākt ciemos, arī cilvēkdraugi labprāt brauc atpūsties un noķert kādu zivi, kas turpat tiek nožāvēta un apēsta.
“Kurš ticēs, ja teikšu, ka man vairāk par visu patīk sēdēt nopļautas pļavas malā kopā ar draugiem un… klusēt,” Guntis stāstīja mūsu garajā pavasara telefonsarunā. “Lai gan tāds ir mans darbs, lieli bari un tusiņi it nemaz netīk. Vislabāk jūtos klusumā kopā ar ģimeni.”
Ar sievu Elitu Guntis nodzīvojis ciešā un saskanīgā laulībā vairāk nekā četrdesmit gadu – kā iepazinušies, tā viss. Kopā uz mūžu. Bez pusmūža krīzēm un sānsoļiem. Divi bērni (uzauguši teātru un kultūras namu aizkulisēs, muzikāli, talantīgi), divi mazbērni. “Zini, par ko es priecājos? Viņiem visiem “Pincikājās” patīk. Un tas savukārt patīk man.”
Sirdscilvēks
“Ar Gunti iepazinos pirms sešiem gadiem, taču viņam manā dzīvē ir milzīga loma,” stāsta uzņēmējs un Gunta draugs Jānis Krickis. “Manai māmuļai togad apritēja 80 gadu, lūdzu Gunta palīdzību, lai radītu viņai pārsteigumu. Viņa bija izcila ārste. Viņš mani uzklausīja un teica – man patīk, kā tu runā un izturies pret savu mammu, es noorganizēšu tavai mammai tāāādu jubileju! Un ar milzīgu enerģiju metās rīkot svētkus. Iedomājieties, tur spēlēja Maestro un daudzi lieliski mūziķi, māmuļa bija pārsteigta un laimīga. Un galīgi nebija runas par naudām vai kā. Tā gada beigās māmuļas vairs nebija… Viņa apbedīta netālu no Gunta mammas. Vai arī tā nav liktenīga sakritība? Tie ir Gunta vārdi, ko viņš teica, kad izvadījām manu mammu pēdējā gaitā.
Viņš ļoti mīlēja savus vecākus, īpaši mammu, par kuru daudz stāstīja ar īpašu sirsnību. Pirms ļoti atbildīgiem pasākumiem vienmēr bija pie mammas Meža kapos. Zinu, tas viņam bija svarīgi, lai viss izdotos veiksmīgi.” Atmiņas Jānim uzrauj kamolu kaklā. “Tas bija sākums mūsu draudzībai. Zināt, pagājis pārāk maz laika, kopš viņš… kreisajā pusē ir baigi smagi… Mēs nebijām radinieki, taču sāp tik ļoti, kā zaudējot tuvinieku.” Tieši tāpēc, Jānis uzsver, ir tik būtiski, lai tie, kuri paši Gunti Skrastiņu nav pazinuši, zinātu, kāds viņš bija. “Sirdscilvēks, kurš dziļi pieķērās tiem, kuru dzīves uzskati un izpratne līdzinājās viņējiem.”
Zīmīgi vārdi – kreisajā pusē sāp… Vai Guntim nesāpēja?
Aizmuguriskā šņākšana – kas tad šlāgeris par mūziku, kas aktieris par dziedātāju! (Bet lai nievātāji paši uzraksta labu šlāgeri!) Ilgajos skatuves gados nopelnītā 97 eiro pensija… Galu galā – brāļa aiziešana tikai pirms diviem gadiem…
“Man šķita, ka pēc brāļa nāves Guntis tā kā pieklusa, bieži par kaut ko aizdomājās, tādos brīžos kļuva it kā izklaidīgāks,” atceras Arvīds Babris. “Jūnijā vēl uzfilmējām pēdējo studijas piegājienu, sarunājām – tiekamies augustā. Tad jau sūdzējās – kaut kas nav kārtībā ar vēderu. Gāja vai negāja pie daktera, kas zina, kā parasti aizbrauca uz laukiem, savu sapņu vietu. Jaunās sezonas sākumam Guntis ieteica sižetus un filmēšanas vietas, taču izrādījās – gājis uz pārbaudēm, bet paturēts slimnīcā. Diemžēl ir tādas lietas, kas parādās par vēlu… Pārstrādājām scenārijus, lai viņš raidījumā piedalītos tā kā attālināti. Augusta beigās iznāca no slimnīcas, atbrauca uz Zaķusalu, uz filmēšanu. Novājējis, taču priecīgs par iespēju darboties, vēl pēc divām nedēļām pat salīdzinoši enerģiskā balsī mūs noinformēja par iespējamu sižetu – topošo Jāņa Lūsēna Čaka programmu, bet redz…” Arvīds pieklust, tad uzvaicā: “Starp citu, vai zināt, ka Guntim nav skumju dziesmu?”
Aizrunājamies par cilvēciskām vājībām un vaļaspriekiem.
Guntim Skrastiņam ļoooti paticis braukt un darīties ar traktoriņu, priecājies par to kā puika – mauriņam jābūt mīkstam un gludam kā tepiķim! Mīlējis makšķerēt. Gāzt podus ar draugiem, panerrot kādu lētticīgāko kolēģi vai raidījuma viesi, sevišķi smukas, jaunas dziedātājas. Komandējumu naktīs, kamēr citi guļ, skatīties pasaules čempionātu hokejā, bet no rīta tik un tā būt uz strīpas. Kadram eleganti, nedaudz bohēmiski ģērbties, pat uz paša siltuma un veselības rēķina.
“Guntim ļoti mīļš bija jaunais “Sirdsdziesmas” spēles laukums – tā nekrāsoto dēļu grīda. Katru reizi uz tās iznākot, viņš ar dūri pieklauvēja pie grīdas. Promejot – tāpat. Vecais kalums,” Arvīds atceras. Vēl kāda silta atmiņa: “Kur tik mēs esam filmējuši – uz kuģiem, laivās, jāšus zirgos. Latgalē bija jārāpjas Lielā Liepukalna skatu tornī, augstākajā vietā Latvijā. Guntim bail no augstuma. Bet raidījuma dēļ – aizžmiedz acis un kāpj. Uzkāpa, smaidīdams norunāja savu runājamo un mudīgi lejā! Vēl mūs uz zoba pavilka. Jā, otra tāda nav un nebūs.”
Epilogs. Zīmes?
Šīsvasaras saulgriežos, Līgonaktī, vētra “Pincikāju” pagalmā nolauza simtgadīgo ozolu – pēc pusnakts vēl bijis mierīgi, mājinieki pasēdējuši pie uguns, parunājušies. Tad pēkšņi viss mainījies, un ap trijiem jau gājusi elle vaļā. Pēc stundas ceturkšņa viss norimis, taču ozols pagalam. Esot gan daļēji patrupējis, tomēr…
Zīmīgi, taču tieši vasarā aktiera draugi un talanta cienītāji, nobažījušies par “Sirdsdziesmas” vadītāja pēkšņajām izskata pārmaiņām, sāka par viņu pastiprināti taujāt un raizēties. Guntis tikai atjokojis – jauni ēšanas paradumi. Negribējis nevienam neko stāstīt. Toties līdz pat pēdējām mūža dienām aktīvi sekojis savam bērnības sapnim – Latvijas valsts izlases gaitām hokejā un futbolā. Un, kā allaž, dzinis vellu…
Līdz tam liktenīgajam pirmdienas rītam ar virpuļojošām zelta lapām…
15. oktobrī atvadīties no iemīļotā aktiera bija ieradušies ļaužu simti – garumgarā pavadītāju rinda stiepās cauri visiem Rīgas 1. Meža kapiem. Zīmīgi izskanēja vārdi par labestības un gaišās ironijas saliņu, kas aizpeldējusi melnajā okeānā. Brīdī, kad Aktieris devās pēdējā ceļā no Sēru zāles uz katafalku, gaisu sakustināja ārā stāvošo pēdējie klusie aplausi Māksliniekam. Un debesis raudāja…
P.S. Gunta Skrastiņa piemiņai veltītais īpašais “Latvijas sirdsdziesmas” 16. oktobra raidījums skatāms LSM arhīvā.
UZZIŅA
Guntis Skrastiņš (27.07.1954.–11.10.2021.)
• Aktieris, dziedātājs, televīzijas raidījumu un pasākumu vadītājs.
• Dzimis Ērgļos Taurupes stacijas priekšnieka ģimenē.
• Mācījies Taurupes astoņgadīgajā skolā, Rīgas 55. vidusskolā un Konservatorijas Jaunatnes teātra aktieru kursā.
• Dienot armijā, dziedājis karavīru ansamblī “Zvaigznīte”.
• Strādājis Jaunatnes teātrī, spilgtākās lomas – Kārlēns, Rūdis, Aleksis, Pindaks “Skorderdienās Silmačos”, Orests “Andromahē” (LTB balva). Vēlāk spēlējis Nacionālajā teātrī; piedalījies muzikālajās izrādēs – “Saule rasas pilienā”, “Mauglis”, “Suns un kaķe” un filmās “Trīs dienas pārdomām” (1980), “Spēle notiks tik un tā” (1985).
• Pēc Jaunatnes teātra likvidēšanas strādājis Latvijas Televīzijā, vadījis populāros raidījumus “Tonis”, “No pusvārda”, “Latvieši pasaulē”, “Tā esot bijis”, “Latvijas šlāgeraptauja” un “Latvijas sirdsdziesma”.
